poezijas apkampienosTik īsa ir mūsu tautas sabiedriskās pašapjēgas jeb (salaikojumā ar Dainu laikmetu) modernās literatūras vēsture. Tik īsa, taču tik dziļa, cilvēciski varena un dzidra. Pēc pēdējo dekāžu “orgānu, dziņu un locekļu dekadences” tajā aizvien vairāk pasmeļos kā Jēkaba akā, pie kuras samariete Fotīnija sastapa visai radībai vienādi Vienīgo Radītāja Atspulgu – Nācarieti. Pat ja Ziemeļnieks rakstīja Strenčos vai Poruks dalījās porukos citur dislocētā mentālā dziednīcā, pat šo filigranītā dzelošo dzejgaru kaislībās izlasu Dieva tuvumu. Pat sevi par letiņu Nīčši iedomājušos zociķi Raini “Jāzeps ar viņa brāļiem” padara par dievkalpojošāko izglītības ministru mūsu vēsturē. Kā tas var būt, ka literatūra, neķidājot literātus dažādi ķērušo politisko uzskatu modi, nekavēja dievotajiem kļūt vēl dievotākiem, svētajiem vēl svētākiem, romantiķiem vēl romantiskākiem, ideālistiem vēl ideālākiem? Pat pirmās brīvvalsts 100 galvainais saeimas deputātu ganāmpulks, kuru drupināja 25 tajā iekļautās partijas, tautu nespēja tā kretinizēt, kā to paguva atmodas laikā varas grožus ierijušie post boļševiki.

Zemāk skatāmā Panorāmas sižetā kāda tipiska boļševiku skolas vēstures učene S.Goldmane ar pāris elpas vilcieniem garīgi aiztransportēja Kārli Ulmani ne mazāk pazemojošā trimdā, kā to savulaik fiziski izdarīja staļinieši. Šie paši boļševiku skolas vēsturnieki divas dekādes minuši pazemē iespēju latviešiem mācīt Latvijas vēsturi. Kāpēc? Tāpēc, ka boļševikiem nekas nav svēts, jo viss ir relatīvs, šo relatīvismu vēl ļaujot interpretēt radikāliem individuālistiem visliberālākajā veidā. Boļševikiem viss jāpārraksta, jeredefinē. Boļševiki ir tie paši postmodernisma defragmentētāji, dekonsturētāji, kas dekonsturēja Latvijas tradicionālo kultūru un nacionālās politikas tradīcijas. Ja Tautas frontē būtu bijis kaut viens tā pa īstam godīgs politiķis, bija taču jāatskan kaut šī viena izbrēcienam, ka Kārļa Ulmaņa iesāktā demokrātijas dziedināšana ir jāturpina. Taču nē. Virsroku ņēma tie paši Ulmaņa aizvainoto sarkano pēcteči, kuru sarkanums padomju laikos bija paguvis sabiezēt ne ar kādu sarkanbaltsarkanumu neatšķaidāmi asiņiesārtā ķīselī. Un atkal panesās 100 galvaino mājēju-māvēju tautas apziņas šķeldēšana, ko īstenoja hroniskām diversijām pielīdzināmais saeimas frakcionālisms. Tik gudri tāpēc, lai izceltu bezjēdzīgo stulbumu, ko Latvijai nesusi 18 gadus ilgusī politiskā tukšgaita. Bet sūds ar politiķiem – tos vēstures Getliņos iebuldozerēsim viegli. Traģiski nav pat tas, ka tauta aizbēg vai izmirst. Traģiski ir tas, ka tautā ir izmirusi dzeja, epifānija, poēma, eposs… Pat sakarīga epitāfija.

Ja Kārli Ulmani vērtē V.P.Karnupa tipa emigrācijas mākoņu profesori un vecā Bojāra tipa “nacionālie” VDK vēs-stūrnieki, dzejai ir jāizmirst, Poēmai par pienu jāiesūcas atpakaļ senu padomju govju tesmeņos, bet Imantam Ziedonim jāsamaļas starp paša jau sen saveltajiem dzirnakmeņiem. Jo boļševikiem politika ir viss. Arī viņu mantiniekiem liberāļiem: politikai ir viss!!! Pat liberāļu literatūra ir kā politika. Politiskas kļūst sieviešu un vīriešu ķermeņu redzamās un kustināmās daļas, pilnīgai morālai eitanāzijai novēlot visu cilvēka būtnes neredzamo plānu. Tieši šajā plānā dzima literatūra, kas atpestī. Dzeja, kas svētdara. Epifānija, kas dziedina. Boļševiki savus asinsdarbus turpina ne jau vairs miesas un asiņu līmenī. Bet tieši tajā, par kuru mūs brīdina apustulis Pāvils, atgādinot, ka “ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret ļaunajiem gariem neredzamajā telpā.” Aptuveni precīzi.

Šodien Nacionālajā teātrī savu Krasnovodskas trimdā pārtrūkušo misiju turpinās mūsu tautas vienīgais šo vārdu pelnījušais Vadonis. Tā nebija tikai politika vai saimnieciski nacionālas rūpes. Tas bija mēģinājums eposu par mājām iemiesot īstenībā. Edvarta Virzas “Straumēni” ir eposs par mājām, par tajās valdošo kārtību, par šo māju saimnieku. Pirms Ulmaņa apvērsuma bija Virzas “Straumēnu” apvērsums. Tikai maz bija to, kas to pamanīja.

Neredzamajā literatūras telpā Virza bija meties cīņā ar tautu ārdošā politiskā haosa dēmoniem, likdams to vietā savu pieminekli dievišķai saimes kārtībai, dievišķām mājām, dievišķiem saimniekošanas ideāliem. Tas nekas, ka skan pārspīlēti. Viss kaut mikrojēgu starojošais ir tā apcirpts, ka sirds slāpēs kauc pēc ideālistiskiem pārspīlējumiem. Gana pielūgt polithaosa ideoloģijas nesvētos rakstus un turpināt iztapt šī kulta kustinātajiem elkiem. Tādas demokrātijas laiki, kādus, līdzīgi Ulmanim, piedzīvojām kopš atmodas, ir pagājuši. Vecā politika ir mirusi. Miruši ir arī vecie politiķi, lai cik nacionālus fondus tie nedibinātu. Kamēr no jauna netiks nodibināta latviešu dzeja, latviešu māksla, latviešu kultūra, politiķi turpinās būt pazīstamā saeimas kapličas smārda dezodorantu izplatītāji.

To, kas bija Latvija 30-tajos gados un kā šī Latvija iešūpoja Ulmaņlaikus, viegli izlasīt zemāk ieklātajos citātos no Ed.Virzas “Straumēniem”. Boļševikiem lasīt neiesaku – viņu “reliģijā” šie termini un kodi neeksistē. Viņu “reliģija” ir politika. Ed.Virza bija dzejnieks. Kārlis Ulmanis bija Straumēnu saimnieks. Straumēni bija Latvija. Amen.

«[..] svētums gulēja tajos laikos uz ikviena sliekšņa, neļaudams svešam paņemt to, kas viņam nepiederēja

[..]

«Kalpi Straumēnu mājā dzīvoja gadiem ilgi, jo viņus še nesaistīja saimnieka laipnība vien. [..] Bet viņus visvairāk Straumēnos turēja senais mājas gars, ierastu darbu nemainīgā kārtība, un tam viņi kalpoja vairāk nekā saimniekam. Tas arī viņiem piešķīra neatkarību, jo kas tad saimnieks bija? Dievs viņu še bija padarījis par augstāko rīkotāju, un viņš tiem tikai nodeva Viņa pavēles, un tās vajadzēja izpildīt, lai mājās valdītu kārtība un lauki un kūtis neatrautu savu devību, kas viņu baroja

[..]

«Straumēnu saimnieks bija pusmūža vīrs, un kā priedes vai bērzi vienā mežā aug taisni uz debesīm, vēju neizlocīti, tā arī viņš bija audzis vecu paradumu, ticējumu un zināšanu biezoknī, un nekāda vēsma viņu nebija noliekusi sānis no parastās gaitas. Visas tās īpašības, kas piemita citiem viņa pagasta saimniekiem, piemita arī viņam, tikai stiprāk izteiktas. Viņš nebija tik dievticīgs, lai viņu varētu saukt par svētuli, ne arī tik mantkārīgs, lai viņu varētu dēvēt par skopuli. Savus pienākumus pret Dievu viņš izdarīja tikpat kārtīgi kā savus maksājumus muižai, no kuras tikai nesen viņš bija vaļā ticis. Tā viņš darbojās savās mājās un ārpus tām, mīlēdams apaugt ar visu, ko varēja dot viņa lauki. Un grūti toreiz arī bija iestigt kādā galējībā, jo visas mājas bija it kā sasietas ar vienu ķēdi, un ikviens ticēja apkārtējo lietu nemainībai un mūžībai, un celiņi, kas krustoja mājas pagalmu, likās tikpat neiznīcīgi kā Putnu Ceļš, kas naktīs krustoja debesu velvi. Kaut gan Straumēnu saimniekā bija savienoti visi apkārtnes tikumi un netikumi, viņš nevienam no tiem nedeva pārsvara, un tādā kārtā tie svaru kausi, kas ir likti ikvienā cilvēkā, viņā atradās pastāvīgā līdzsvarā. Viņa nosvērto spriedumu dēļ viņu visi cienīja tāpat kā viņa zirgu, ar ko tas jāja vai izbrauca

No Ed.Virzas grāmatas “Straumēni”

www.blogs.krustaskola.lv