zigmars liepinsh

Tagad Zigmars var nodoties tam, pēc kā ilgojas dvēsele, – radīt mūziku. Ar dvēseles stīgām.

Komponists Zigmars Liepiņš, kas līdz šim vairāk rakstījis par pasaku varoņiem, nu ķēries pie kā reālāka – muzikālas izrādes par Kārli Ulmani. Lai gan – arī šis tēls tautas apziņā ir teju folklorizējies. Pirmizrāde – 17. septembrī Nacionālajā teātrī. Par ulmaņlaikiem un ne tikai viņu iztaujā žurnāls „Patiesā Dzīve”.

Savu dzīvi Zigmars ir pamatīgi lauzis vismaz divas reizes. Deviņdesmito gadu sākumā – kad nodibināja Radio SWH, un pirms diviem gadiem – kad to pārdeva. Viņam ir stabila ģimene, daudz naudas un nav paģiru.
Kur gan citur lai izskanētu stāsts par Kārli Ulmani, ja ne Nacionālajā teātrī, kur tika proklamēta Latvijas valsts? Retorisks jautājums. Mazliet pompozs? Tomēr ne… Ja izdodas pabūt izrādes Vadonis mēģinājumā (pirmizrāde – jau septembra vidū), tad, dzirdot aktieru balsis un Liepiņa mūziku, pārņem svētku un mazliet tāda kā izredzētības izjūta. Varbūt tāpēc, ka stāsts ir par ideāliem. Un to, kādus upurus tie prasa. Ulmanis par mīļoto sauca valsti, ne sievieti…
Paša Zigmara dabai nepiemītot tik plaša amplitūda, viņš esot stipri vien mērenāks. Stabils, pašapzinīgs, brīžiem – neaizsniedzams. Arī aizrautīgs, smējīgs, radošs un čomisks. Iedzīvojies daudzos nedraugos, ieguvis uzticamus draugus. Savu dzīvi Liepiņš ir kārtojis pats, un varbūt tāpēc viņā nav tās smagās apvainojuma izjūtas, kuru sevī nes daudzi “radošie un neatzītie”…

– Kāpēc mums tagad vajadzīgs stāsts par Kārli Ulmani?
– Redz, es jau nerakstu, domādams – vajadzīgs vai nevajadzīgs… Es vienkārši rakstu par to, kas man šķiet interesants.
– Iniciatīva nāca no jums?
– Ar iniciatīvu bija tā, ka Kaspars (Kaspars Dimiters – aut.) mani apsveica vārdadienā. Mēs esam daudzus gadus sastrādājušies, rakstot dziesmas operām. Tā kā man vārdadiena ir 7. janvārī, bet viņam – 9., tad 8. janvārī mēs parasti apsveicamies. Viņš mani bišķi vēlāk, es viņu bišķi ātrāk… Tā nu viņš saka – šogad tāds laiks, ka pieprasītākā laikam varētu būt opera par Ulmani… Es viņam – tu to nopietni domā? Viņš – kāpēc ne?! Saku – nu, tad uzreiz laižam! Sākam strādāt! Tā arī notika.
– Viņš uzrakstīja libretu…
– Nu, viņš, protams, neuzrakstīja uzreiz – tas bija garš process. Ja to var uzskatīt par garu  – no šā gada 8. janvāra. Nē, ja ņem vērā, ka procesa laikā viņš kādus divus mēnešus nebija pieejams personisku apsvērumu dēļ, drīzāk tomēr īss…

manjakovs_lurinja
Skats no presei rādītās „Vadoņa” ainas. Mārcis Maņjakovs
Ulmaņa lomā, Dita Lūriņa – viņa nepiepildītā mīlestība Marija Veinberga.

ULMANIS. MEMITĪGĀS INTERPRETĀCIJAS

– Kādas līdz šīs operas rakstīšanai bijušas jūsu personiskās attiecības ar ulmaņlaikiem?
– (Nopūšas.) Neko lielas, godīgi sakot. Manas paaudzes cilvēkiem tur faktiski nevar būt atmiņu, esam dzimuši pēc šā laika.
– Mūs ietekmē vecāku stāsti, veido attieksmi…
– Pat ne vecāku, bet vecvecāku. Galvenokārt. Mana vecāmamma par to laiku bija priecīga, jo viņa bija Zemnieku savienības biedre, vectēvs laikam nebija…
– Viņa bija partijā?
– Nē, nē! Viņa bija no kārtīgas zemnieku mājas nākusi lauku sieva, kura atvēra pilsētā veikaliņus, bija savs bizness… Vecaistēvs toties bija sociāldemokrātiski noskaņots, un viņi mājās vienmēr esot par šo tēmu strīdējušies. Mamma pret ulmaņlaiku bija diezgan ironiski noskaņota, jo viņai drusku smieklīgas šķita tās kulta lietas, tēvs par to neko daudz nerunāja. Es iespēju robežās mēģināju pētīt pats – tas varbūt ir svarīgākais. Faktiski nopietnāk interesēties par ulmaņlaiku es sāku tikai pēc tam, kad biju uzņēmies šo darbu. Jo pirmais impulss bija tāds – davai, rakstām par Ulmani! Forši! Kāpēc ne?
– Spēcīga personība, kas iespaidojusi tautas likteni…
– Jā! Turklāt līdz šim galvenokārt esmu rakstījis par pasaku varoņiem – Lāčplēsis, Kvazimodo, Turaidas Roze… (Vienīgi „Adata” ar Andras Manfeldes personisko stāstu par narkotikām bija tuvu realitātei.) Tāpēc šķita, ka fantāzijas varbūt pašlaik nevajag… Un, pamazām iedziļinoties, es secināju, ka tur ir ļoti interesantas lietas, par kurām īstenībā ir zināms ļoti maz.
– Kas tieši?
– Kārļa Ulmaņa dzīvesstāsts ir ļoti interesants, bet tas tiek nemitīgi interpretēts. Un interpretācijas arī tagad notiek atkarībā no partejiskās piederības. Teiksim, kreisi noskaņotie uzskatīs, ka viņš valsti ir pārdevis, nodevis un tamlīdzīgi, labēji noskaņotie ultranacionālisti teiks, ka tas ir vienīgais latviešu līderis, bla bla bla, par kuru labāka nav. Bet taisnība ir kaut kur pa vidu. Jo, kā jebkuram cilvēkam, viņam, visticamāk, bija savas vājības, iespējams, tā bija varaskāre, vēlme būt par līderi. Tur jābūt, kā veči teiktu – ar pautiem… Kā vilku barā – tur arī tikai viens iet pa priekšu.
– Jābūt pamatīgiem ilkņiem…
– Ilkņiem jābūt! Bet viņš nemaz nebija tik liels kodējs – tur jau tas lielais pods! Viņš vairāk bija saimnieks. Saimniekotājs, teiksim tā. Viņš bija laucinieks! Nekāds pilsētas puika. Caur to viņš arī vairāk domāja, kā nostādīt Latviju tieši ekonomiski, lai tā būtu spēcīga, lai tauta būtu labi paēdusi, turīga… Protams, ar tādu tirgus ekonomiku, kāda bija trīsdesmitajos gados, visi cilvēki nevarēja kļūt bagāti – kāds palika arī nabags un abižots. Tomēr domāju, ka tautas atmiņa ir “lielāka” par vēsturiskiem materiāliem. Ja vārds ulmaņlaiki ir iesakņojies tautā, tas kaut ko nozīmē.
– Vai nav tā, ka arī šis tēls jau mazliet līdzinās pasaku varonim? Apaudzis mītiem…
– Tas varbūt tāpēc, ka esam no citas paaudzes. No šāda attāluma viņš mums ir kā pasaku tēls. Bet ar visu savu zemniecisko domāšanu viņš ir bijis augstas klases politiķis. Lai gan ne vienmēr informācijai, kuru mums sniedz vēsturnieki, ir simtprocentīgs pamatojums. Vēsturnieks, ar kuru kontaktējos, stāstīja, ka par daudzām lietām dokumenti ir daļēji. Viņš teica – man kā vēsturniekam ir intuīcija, ka varēja būt apmēram tā, bet strikti apgalvot, neriskējot, ka par mani ņirgs, es tomēr nevaru. Un vēsturnieka intuīcija saka, ka, visticamāk, Ulmanis jau 1905. gadā zinājis, uz ko viņš iet. Otrs pieņēmums – ka Latvija ir placdarms krievu eksperimentiem, politiski ekonomiskai spiegošanai, kontraspiegošanai, bakterioloģiski bioloģiskiem eksperimentiem… Pierādīt to nav vienkārši. Man bija ļoti interesantas sarunas! Bet es negribu šo cilvēku atšifrēt, tas jādara viņam pašam. Es tikai pārstāstu, ko esmu dzirdējis un kas man tiešām šķitis ļoti iespaidīgi. Turklāt šis vēsturnieks nepavisam nav Ulmaņa piekritējs, bet viņš saka – ja Ulmanis nebūtu to teicis – es palieku savā vietā, jūs paliekat savējās… Ulmanis, protams, zināja vairāk nekā ierindas cilvēks, zināja, ka gredzens ap Latviju ir savilcies, un saprata, ka – cauri ir! Un zināja arī – ja būs pretošanās, varbūt iznāktu kā Krimas tatāriem, kur izsūtīja visu tautu. Veči jau bija vienojušies par sadali, un, ja daudz pļurkstēsi, tad – Baškīrija, Tuva vai Jakutija. Lietuvas prezidents Smetona aizmuka pāri robežai pie vāciešiem. Kas ir labāk? Ulmanis aizbrauca uz Maskavu, kur viņu pārsēdināja nevis vilcienā uz Šveici, bet uz kaut kādu Vorošilovgradu vai kur tur… Visa šī lieta nav tik vienkārša. Bet izrāde nav par to.
– Par ko tad?
– Tā ir mūsu interpretācija par Ulmaņa personisko drāmu – kā izvēlēties starp personisko dzīvi un valsti. Ulmanis izvēlas Latviju.

LAULĪBA AR VALSTI
– Kā jums šķiet, cik autentisks, cik atbilstīgs ir šis stāsts jūsu interpretējumā? Ulmanim bija mīļotā sieviete?
– Jā, Marija Veinberga, un bija arī ārlaulības dēls – Andrejs Veinbergs. Kādu laiku viņš bija Ulmaņa adjutants. Viņš strādājis arī par sūtni, Latvijas pārstāvi Itālijā. Bet pierādījumu tam īsti nav. Un arī tā ir interpretācija – es nevaru neko apgalvot, neesmu jau stāvējis klāt ar sveci. Es pieņemu, ka šis stāsts ir patiess, un interpretēju to. Iespējams, Ulmanim prezidentūras laikā ārlaulības dēls kaut kādā ziņā nebija vēlams. Un cilvēki, kas bija ap viņu – padomnieki, kombinatori, lišķi, glaimotāji –, varbūt iestāstīja, ka tas viss viņam ir lieks. Bet tā ir mana versija, to absolūti nevar uzskatīt par “tīru monētu”. Mēs izrādē paliekam pie tā, ka Ulmanis no Marijas atsakās, un viņa būtībā aiziet bojā (varbūt dzīvē tā nenotika). Dziesma, kuru dzied Zane Dombrovska, ir Marijas atvadas no Kārļa – viņa saprot, ka viņa nav, ka viņa nebūs… Ka viņam ir cita ideja. Un tā ir tā Latvijas ideja.
– Jūs personiski saprotat šādu atteikšanos no personiskās dzīves idejas vārdā?
– Nezinu gan, vai es to varētu… Nekādā gadījumā negribētu tagad sist sev pie krūts (smejas) un teikt – jā, es spēju saprast, ka valsts labā var upurēties. Bet tas ir liktenis. Domāju, ka ar Anglijas karalieni Elizabeti I bija tāds pats gadījums – filma par viņu beidzas ar to, ka viņa paliek Virgin Queen (jaunava karaliene), viņa neapprecas. Nedomāju, ka angļi viņu uzskata par lesbieti vai seksuāli dezorientētu. Filmas noslēgumā viņai prasa – vai tu tiešām neprecēsies, ir vajadzīgs troņmantnieks. Bet viņa atbild, ka precēsies ar Angliju. Tā arī ir atbilde. Cilvēks, kam ir liels mērķis, skaidrība un kam Dievs devis to brīdi… Ja es šodien izietu uz ielas un kliegtu, ka taisos savu dzīvi upurēt Latvijas labā un no visa atteikties, mani noturētu par vājprātīgu un aizsūtītu uz diezgan noplicināto psihiatrisko slimnīcu.
– Teiks – kam to vajag?
– Teiks, ka esmu vienkārši muļķis… Tur jābūt sagatavei, kādam notikumam, kas tevi līdz tam aizved. Dzīve un liktenis tā iekārto. Mani liktenis ir iekārtojis spēlēt mūziku.
– Jūs dzīvē esat no kaut kā atteicies radošā darba vārdā?
– Nu, kā… Nepārtraukti!
– Piemēram?
– Nu, lai uzrakstītu šo izrādi, es strādāju 16 stundas dienā – atteicos no miega, no iespējām pavadīt laiku restorānos, braukt uz ārzemēm, atpūsties, sēdēt jūras malā un bārstīt ap sevi smiltiņas… Bet tā ir cita līmeņa atteikšanās, protams. Tas ir tā… vienkāršāk.
– Jūs zināt, ka tas beigsies, un…
– Jā… Katrs jau, kaut ko radot un atsakoties, saprot, kā vārdā viņš to dara. Viens atsakās valsts vārdā, bet cits tāpēc, ka raksta darbu un grib to realizēt. Kāds varbūt par labu gleznošanai atsakās no mīlestības, kamēr cits – savas mīlestības dēļ atsakās no gleznošanas. Vēl kāds spēj mīlestības dēļ atteikties no troņa – 1936. gadā Lielbritānijas karalis Edvards VIII atteicās no troņa, lai varētu apprecēties ar amerikānieti (Vollisa Simpsone bija divreiz šķīrusies, bet karalis nedrīkstēja precēties ar šķirtu personu – red.).
Kad es strādāju, man nekas cits neeksistē! Protams, es varētu braukāt pa pasauli, izklaidēties un sevi visādi lutināt, tomēr piespiežu sevi 16 stundas vergot… Un mana ģimene ir pilnībā pakļauta šai situācijai. Mums gan ir tāda pavisam nepieskaitāma ģimene – satiekamies paretam, katrs ir pārņemts ar savām lietām… Un visi respektē cits cita darbus.
(..)

LĪDERIS UN MĪKSTĀ DIKTATŪRA
– Ulmanim pārmet autoritārismu. Vai jūs, vadot Radio SWH, esat bijis autoritārs?
– Jā, domāju, ka biju diezgan autoritārs. Bet mums eksistēja jēdziens – mīkstā diktatūra. Es nepastāvēju uz to, ka mana ideja ir vienīgā pareizā, es ieklausījos citos, augstu vērtēju citu cilvēku idejas, un viņi to zināja. Biju labi apguvis principu, ka man nav jābūt gudrākajam – man vienkārši jābūt līderim. Tur ir atšķirība. Līderis smuki paskatās, kas notiek apkārt, un no visa, kas ir, paņem labāko, lai veidotu kolektīvu. Protams, ja man bija absolūta pārliecība par savu vienīgo taisnību, es ar to maucu. Bet tā bija reti. Nebija vajadzības plēsties – mums vispār bija tāda saskaņa kā debesu mājās.
– Nav nedraugu no tiem laikiem?
– Droši vien ir – par to man nav nekādu šaubu! Kam tad viņu nav?! Esmu atklāti teicis, ko domāju par mūsu politiskajiem darbiniekiem, kurus vērtēju ļoti zemu. Ar grūtībām varu atrast trīs četrus, par kuriem var teikt, ka viņi ir tā vērti… Lielākā daļa ir puskoka lēcēji un diletanti.
– Cik daudz jūs vispār interesējaties par politiku?
– Nu, kā jebkurš… Sevišķi pretīga sajūta man bija, kad rakstīju šo darbu. Sēdēju viens pats savā laukā mājā, cauru dienu pie datora, un vakarā, kā jebkurš latvietis, ieslēdzu televīzijas ziņas. Tas bija tas trakais laiks maijā, kad te gāja kā karalaukā. Skatījos un domāju – vai tiešām pasaule jau grūst? (Smejas.) Man bija sajūta, ka – viss, beigas. Patiesībā to bija sāpīgi skatīties. Nu, tiešā veidā mani tas it kā neskar – vismaz ne tik ļoti kā tos, kam materiāli ir ļoti smagi. Mani tas ļoti aizskar emocionāli. Nav taisnīgi, ka cilvēkiem tādā veidā samazina pensijas; tas ir negodīgi pret tiem, kuri jau tā ir tik lielā nabadzībā. Galvenais, ka nav redzama programma un veids, kā no tā tikt ārā. Turklāt nav saprotams, vai tas ir tiesiski. Man izskatās, ka tās ir prettiesiskas darbības, kas nesaskan ar Satversmi. Bet sliktākais ir tas, ka nav jau arī nekā labāka. (Smejas.) Attiecībā uz mūsu nākotni esmu noskaņots ļoti pesimistiski.
– Ka varētu nākt…
– Nu, kas tad var nākt? Nāks Ušakovs un visādas prokrieviskas lietas, mums ir tik daudz cittautiešu, tik nelabvēlīgi procenti… Tie, kas kaut ko var izdomāt, emigrē. Viss intelektuālais kapitāls no Latvijas jau vienreiz aizplūda prom – 1944., 1945. gadā 85 procenti… Tieši eksakto nozaru speciālisti – atrada labu darbu, guva panākumus. Tagad ir otrs piegājiens, kad brauc prom intelektuāļi.

Sandra Landorfa/Foto: Aigars Hibneris, Mārtiņš Ziders/ 13.septembris 2009
Pārpublicēts no portāla Kas Jauns

www.blogs.krustaskola.lv