Nulla dies sine linea – tā laikam rakstījās tas sakāmais. Un uz blogeriem jau nu attiecas totāli (: Mierinu sevi, ka esmu iesācējs.
Rakstīt jau gribas ļoti, taču… Šodien sestdiena un visādi attiecīgi pienākumi. Piemēram, pusi dienas mēģināt izgulēt pagājušās nakts nomodu. Jēkaba (dēla) sievas māsai Piāmai (jeb Kristai) svinēja kāzas. Netālu no mūsu lauku oāzes. Nepiedalījos, taču pēc 3 naktī tiku izsaukts savākt savējos – to daļu, kas vēl mītējas manā paspārnē: Stefanu, Jurīti un Jurīti. Jā, man šobrīd viņi divi. Garīgajos vārdos: Andrejs (tas, kas naivi glezno) un Sergijs (tas, kas vienkārši Juris un rīt brauks uz Ogri demontēt kaut kādu angāru; pasākums sauksies “Jurītis atradis darbu”).

Sergijs, līdzīgi Andrejam, pasaulē nācis nelabvēlīgā ģimenē. Grūti gan definēt, kāda šodien ir labvēlīga. Vai tā, kura svešumā pelnās labai dzīvošanai, vai tā, kuras galvai Ventspilī te noņem, te atkal atgriež īpašumus par miljoniem. Sergijs ir no lieko kārtas, kā daudzi, kas iemaldījušies mūsu dzīvē. Un lielākā daļa – negribēti. Tie vienkārši uzradušies un nav pieticis dūšas tos padzīt.

Pirms pāris gadiem Sergijs ar tēti priecīgi no Plānupes devās uz Mālpils šosejas pusi, lai nokļūtu līdz autobusam un ar to līdz veikalam. Tētis bija saņēmis nelielu naudiņu. Ceļa galā, atspiedies pret koku, Sergija tētis nomira. No hroniskās nabadzības. Līdzīgi visiem savā ģimenē, arī viņš bija galīgi neatbilstošs sistēmai, ko laupītāji un maniaki mūs piespieduši dēvēt par demokrātiju. Tagad Sergijs ir pieaudzis, jau 33, taču viņš joprojām kā bērns spēj atslēgties no dzīves, kopā ar 19 gadus par viņu jaunāko manu dēlu Stefanu spēlējot datorspēles.

Ir Galīgs Vakars, Dzīvie Uz Salas

Bet es gribēju rakstīt īsi, par to, ka naktī biju aizbraucis pēc savējiem uz Ieriķu pusi, kur Reinis ar Piāmu svinēja kāzas. Cik skaistus video ielūgumus viņi izsūtīja saviem draugiem. Tādus nekad neviens visā pasaulē vēl nav pagatavojis. Ja neaizmirsīšu, noteikti kaut kad pievienošu.

Kad Sergijs kāpa mašīnā, viņš gavilēja, ka nekad neesot piedzīvojis skaistākas kāzas par šīm. Viņš bija mazliet iereibis, bet tikai tik, cik pienākas, lai izslēgtu liekā cilvēka nepārejošā pazemojuma režīmu un nomestu ģenētikas važas. Tādi cilvēki ar katru poru jūt, ka nevienam nav vajadzīgi. Taču Dievs viņus reizēm apvelta ar spēju neņemt savas sāpes pārāk nopietni. Jo viņi vienkārši nav egoisti, kā tie, kas sāpju dēļ lec pa logiem vai aprijas trankvilizatorus.

Arī Andrejs gavilēja par kāzām. Esot lasījis dzejoļus un visu bijuši priecīgi. Kā viņš tos lasa, zina tikai to pieredzējušie. Laikam tāpat, kā čukčas dzied. Skatās apkārt un dzied par visu, ko redz vai pēkšņi atceras. Tā arī Jurītis (nu, labi, Andrejs). Kad Jurītim prasa, kāds ir viņa garīgais vārds, viņš vienmēr ar pārliecību atbild: svētais Andrejs. Laikam jau tā arī ir. Vēl Jurītis (nu, labi, Andrejs) sacīja, ka šīs bijušas pirmās kāzas viņa dzīvē, kurās izdevies piedalīties. Arī Jurītis ir no jau aprakstīto lieko cilvēciņu zvaigznāja, kas noteikti Dieva debesīs jau šeit virs zemes mirdz spožāk par mums, pareizajiem, sakarīgajiem neliešiem un kretīniem. Nē, es nevienu negribu aizvainot. Vienkārši, nu jau zinu, kāds esmu pats. 50 gadu laikā nācies pārliecināties vairākkārt. Ja kādam liekas, ka viņš ir labs, lai man atraksta. Labprāt satikšos, nofotografēšu un kā ikonu ierāmēšu.

Es tikai gribēju pateikt, ka šodien nesanāca neko sakarīgu ierakstīt. Gulēju, tīrīju sēnes, invalīdu ratiņos dušā mazgāju slimo mammu un katrā brīvajā brīdī viesu klāt blogam visādas sakaru ierīces. Viena redzama saidbārā (bārs, kurā nekad nav alkohola, izņemot gadījumus, kad tajā stāv kāds Vodkas banneris, bet ne manā lapā). Ierīce sauca Meebo un, līdzīgi Twitteram vai Netvibēm veido saziņas tīklus. Meebo piedāvāja tērziņa lauku embedēt blogā. Es arī embedēju. Tas nozīmē, iegultēt vai iegultināt, jo bed angliski saucas gulta. Nu arī tas čatņiks tur tagad iegūlies. Likās jau, ka lieki, jo vēl jau tikai sildos un apmeklējums neprasa kaut kādu baigi operatīvo saziņu. Tomēr, kur gadījies, kur ne, man aMēboja Anrī. Pat vaicāju viņam, vai viņš man aMēbo no sava Meebo konta, vai citādi (jo tai aMēbai var pieviest arī citas savas saziņas sistēmas). Izrādījās, ka Anrī drukāja tieši mana blloga iegultētajā čatņikā, labi, tērzenē. Un atkal stāsts. Ceru, ka Anrī nesadugs uz mani par atklātību.

Viņš vēlējās kādas manas senas dziesmas Tas Normāli Šai Pasaulei mp3. Tā pieejama Krustaskolas lapā Pirmsalbumu Kasetē, ko ierakstīju pirms gadiem 20 pie Murjāņu rakstāmgalda, garām pa šoseju vēl joņojot dīzeļmākoņojošiem kamaziem (kas ierakstos brīžam dzirdami). Anrī pastāstīja, ka pie manām balādēm viņu pieradinājis viņa tētis, kas pirms astoņiem gadiem nomiris no smagas slimības. Kad viņš ar vēl 14 gadīgo dēliņu kopā sabijuši Šrīlankā, cerībā uz izdziedināšanos, tētis līdzi paņēmis arī kādu manu kaseti. To uzzinot, man starp lāpstiņām zibeņoja. Vai var būt lielāka balva dziesmonim par šādu ziņu.

Esmu ļoti pateicīgs Sergijam, ko iepriecināja Reiņa un Piāmas kāzas. Esmu pateicīgs Jurītim (kas “sv.Andrejs”). Esmu pateicīgs Anrī un viņa tētim, kas mūžībā nu ir brīvs un vesels (ļoti ticu). Esmu pateicīgs arī Stīvenam Sīgalam, kura kārtējo kaušanās filmu šovakar noskatījāmies (Sīgals ir arī ok blūzmenis – man tik labi nekad nav sanācis ne dziedāt, ne vicoties). Bet pāri par visu esmu pateicīgs Dievam, kas man ik dienas dod tik daudz dīvainību piedzīvot. Kad necenšos tās pierakstīt, liekas, nekas jau nav noticis. Kā rakstu, tā, lūk, kāds palags.

Jā, un Meebo arī paldies par čatņiku, kurā līdz manīm atnira Anrī ziņa. Empešku viņam jau aizkačāju.