Vakar mūžības slieksni šķērsoja Dailes aktrise Milda Klētniece. Aktrise, kura mani valdzināja, kad biju vēl bērns. Man viņa vienkārši ļoti patika. Grācija, skaistums, no kādiem citiem laikiem mantots aristokrātisms. Zīmīgs Delfu komentāru ziņas nobeigums: Aktrise saistījusi arī kinorežisoru uzmanību, atveidojot lomas filmās “Zvejnieka dēls”, “Kaugurieši”, “Rainis”, “Kā gulbji balti padebeši iet” u.c. Kinorežisoru uzmanība, Delfuprāt, sevi izsmēlusi 1956.gadā. Attieksmes semioma – “U.C.” Ne vārda par Klētnieku unikālo dzimtu. Tas, ka politomānijas laikmetā kultūras ziņas ir sporta, formulu, auto un tehnikas pameslu zōnā, jau uztveras vienaldzīgi. Tāds laiks.

Янка Дягилева, От Большого Ума

Vakar beidzot saņēmām filmu “Dzimtas asinis” – vienu no divām manas mātes visslavenākajām filmām. Tik skaista viņa ir šai melnbaltajā mākslas darbā. Arī dēls Stefans novērtēja. Vēl nenoskatījāmies visu, jo bijām norunājuši kopā baudīt Briljanta Roku (:, ko arī izdarījām.

Kamēr pie mums ceļoja filma, Līga 7 stundas apkopa slimās mammas izgulējumus. Mamma gaist ar katru dienu vairāk. Ārpuse noriet, taču iekšpuse kristalizējas. Tas nekas, ka pat apziņa slimības apēnota. Viņa visus pazīst, sajūt precīzi, reizēm negaidīti no izmainīto maņu gammas izlaužas pat ironija. Šovakar viņa ar savām rociņām kā pasaku vecmāmiņa aptaustīja manu seju, noglauda saraino zodu. No viņas acīm kā no atslēgas caurumiem debesīs uz mani raudzījās eņģeļi.

Visādi viņai gājis. Ne vienmēr gulbja spārniem, bet vienmēr stalti izslietu gulbja kaklu, grāciju manifestēdama kā tuvplānā, tā no pūlim nepieejama attāluma. Distancē viņa bija īpaši diža, kamēr sadzīves tuvplānos, kā mūsu, tā sava rakstura dēļ, ne vienmēr viss bija tik ģeniāli. Oi, ko viņai nācies dzirdēt no sava bargākā kritiķa, mana tēta, Artura Dimitera. Pagaidām vēl nemēģināšu ģimenes vēsturē jau folklorizētās rupjības atspoguļot. Jā, bijām mēs mērena bohēmistu ģimenīte, bijām.

Bet tas viss – pagātnē. Priekšā stāv Lielā Tikšanās jeb Pārcelšanās. Skaistā pārcēlāja no Dzimtām Asinīm nu pati tuvojas visu Pārcēlājam. Izgājušai cauri trim radikāli atšķirīgiem laikmetiem, viņai priekšā stāv ceturtais – mūžība. Visos iepriekšējos viņa mācēja gan izdzīvot, gan dzīvot, gan pārdzīvot, gan sadzīvot, gan… uzdzīvot. Cik daudz mūsu valodā ar dzīvību saistītu apzīmējumu. Viņu nesalauza nedz ulmaņlaiku pusbārenība, nedz nabadzība, nedz padomju laiku divkosība. Talanti lido augstāk par politisko maniaku letālo rotaļu laukumiem. Mammu salauza šis pēdējais laikmets, šī viltus brīvība, ko mums iesmērēja kā atmodu, kā neatkarību un vēl sazin ko. Nu nav šajos laikos vairāk mākslas, vairāk dzejas, vairāk mūzikas (par fm atvērtajām miskastēm ausīs, krogos, atejās, tuneļos vispār nerunāju), kā brrriesmīgajos padomju laikos. Jā, mocījāmies visi, taču izmocījām daudz vairāk dižuma un skaistuma, kā šodien. Bijām kretīni, stukači, sekretāri, taču dzeju pirkām desmitiem tūkstošos grāmatu kopiju. Tas ir mīts, ka tad bija slikti un ka tagad ir labi. Tie ir meli. Kad viena ideoloģija iznīcina, tas ir slikti. Bet vēl sliktāk ir, ka nākamā, kas iznīcina daudz smalkāk un masveidīgāk, saka, ka tā ir labāk. Es varu salīdzināt divus laikmetus. Mamma varēja – trīs.

Kad dzīvojos pa padomju burziņiem, ideāli sakņojās tēta apstāstītajos ulmaņlaikos. Kad dzīvojos šo laiku marionešu kabīņu jeb TV priekšā, joprojām mani politiskie ideāli turpina sakņoties tālajā 20.g.s. sākumā, kad latvieši dažādās trimdās izauklēja savas brīvvalsts ideju. Protams, rēķinos arī ar mītiem un man nezināmu ļauno patiesību, kā tieši šī auklēšana notika. Bet šai reizē es nesāku margot tekstu, lai runātu par strēlnieku nopelniem, sargājot Iļjiču. Es sāku rakstīt ar iedvesmu, ko uzšķīlu šovakar, mammas dilstošā mēness priekšā, juzdamies ne kā šīs, bet tās, 1918-tajā dibinātās brīvvalsts pilsonis.

Karš par brīvību taču nav beidzies. Viņai – jā. Mums kopā – galīgi ne. Mēs atkal esam solidāri idioti un nacionāli egoisti. Vēl aizšautas un neatkopušās klibās stirnas stāvoklī atrazdamies, mēs jau gatavojamies uzvarēt sakaitināto kaimiņu lauvu, naivā cerībā, ka aizokeāna pantera ar vienu lēcienu būs mums līdzās un pasargās.

Agrāk man visa pasaule bija PSRS. Tā bija manas mātes auditorija, tie bija skatītāji, kas sapratās vienā valodā, līdzīgi kā šodien saprotas tie, kas piepilda Holivudas atkritumu Forum Cinemas tipa mega tvertnes. Manas tolaiku “pasaules” skatītājus naiconālegoistiskie šodienieši, kā “bļ…” izrunādami, nu lecīgi lamā par krieviem, masveidā (Saeimā, partiju neirolingvistisko hipnožu seansos, masu politpasākumos…) sarīdīdami latviešus un krievus. Kultūras fenomena šajos sen nodzisušo zvaigžņu karos nav. Kultūra vairs nav pat ar auseklīša nozīmītes vērtību, jo viss pakārtots dārgiem projektiem, no kuriem ieguvēji būs atsevišķi ļaudis jeb kultūrpolitikas elite. Taču galīgi ne uz ilgiem laikiem. Par iegūtajiem līdzekļiem viņiem noteikti nesanāks te padzīvot tik zaļi, kā gribētos. Biļetei un pirmajam laikam emigrācijā gan, jo ir tāda sajūta, ka pēc tam, kad nomirs mana māte, sāksies visu šo tik dažādo un sanaidoto pasauļu karš. Bellum omnium contra omnes – visu karš pret visiem.

Dievam dzimtās ir visu nāciju asinis. Jo pār visiem spīd Viņa saule un līst Viņa lietus. Rietumi dzen Krieviju krātiņā. Grūzija ir viena no pēdējām krātiņa durtiņām. Iedomājoties sevi lauvas vietā, es mēģinātu rīkoties gudrāk. Nezinu, kā. Nav man politmaniaka ambīciju un talanta. Taču es pavisam skaidri redzu, ka Rietumi ir gatavi upurēt visas mazās nācijas, lai lauvu nobeigtu. Un vispirms tas nozīmē traģēdiju gruzīnu tautai un mums. Ja gruzīnus vēl bruņo (jo cauri viņu reģionam iet visādas svarīgas trubas un citi ienesīgi trafiki), tad mūs tikai turpina āzēt, jo mums pat šprotu rūpniecība ir sarukusi, par ieroču nemaz nerunājot. Ja ies vaļā, neviens no transatlantiskās panteras radiniekiem mūs neaizstāvēs. Kārtējo reizi būsim padarīti par kājslauķi, buferzonu vai tanku servisu.

Dzimtas asinis jau rēgojas padebešos, kas nekad vairs nebūs balti kā tie gulbji, ko sev līdzi paņēma Milda Klētniece un gatavojas paņemt arī mana māte.