vija artmane udensrozesElita Veidemane, NRA, 15.augusts, 2009

Nevienu mirkli viņa nebija ārpus lomas. Vai tā bija režisora, tuvinieku, cienītāju vai pašas dota – bet tā bija kāda konkrēta loma. Un katru reizi viņa fascinēja ar filigrānu šīs lomas pasniegšanu – it kā viņa mēnešiem ilgi būtu gatavojusies tās atklāsmei. Viņa izlikās? Nē. Viņa spēlēja, viņa baudīja dzīvi šajā spēlē un spēli šajā dzīvē. Sieviete, kas vienlaikus bija kalpone un karaliene savam skatītājam. Sieviete, kas vienlaikus bija dziļi pazemīga un augsti valdonīga. Nepārsūdzama un vienlaikus viegli ievainojama. Vienlīdz spilgta karaliskumā un daiļa šķietamā pelēcībā. Pat saviem noliedzējiem – piedodoša. Pat nāves priekšā – cēla. Vija Artmane. Aktrise. Sieviete, kuras gadus šobrīd skaitām astoņos desmitos, no kuriem gandrīz gads – pēdējais – jau Mūžībai atdots.

Aktrise vienmēr

mamma_darza21.augustā Vija Artmanei būtu 80 gadu. Būtu. Taču, kā apgalvo viņas dēls Kaspars Dimiters, Dieva priekšā visi ir dzīvi. Arī Eduards Pāvuls, astoņdesmitgadnieks, kuru līdztekus Artmanei uzskatu par latviešu dižāko aktieri. Viņi abi – Dailes teātra Romeo un Džuljeta – bija un paliks tīras, nevainīgas mīlestības kvintesence, kas nekad vairs netika pārspēta. Tas, ko mēs pavadām uz kapu kalniņu, nepavisam nav tas, ko mēs pazīstam – vairāk vai mazāk – esamības, dzīvības pusē. Tāpēc patiesāk ir atcerēties nevis ziedu kaisīto pēdējo ceļu, bet gan to, ko esam redzējuši un izjutuši, šiem māksliniekiem esot uz skatuves vai filmlentēs.

Un tomēr kādu Vijas Artmanes lomu gribu atcerēties īpaši. Tas bija pirms trim gadiem – vecajā Dailītē, no kuras izvadīja Eduardu Pāvulu. Ļaudis sēdēja teātra zālē, klusi runājās. Uz skatuves pusi, kur starp baltām lilijām dusēja Eidis, lēnām virzījās cilvēku straume. Un tad gluži kā tāds gaišu skumju vilnis pārplīvoja pāri cilvēku galvām: uz skatuves uznāca Vija Artmane, kuru viegli balstīja viņas vedekla Līga. Artmane ar nemanāmu rokas kustību atvirzīja Līgas palīdzību, sak, es pati varu, jo tā bija Džuljeta, kas atnāca atvadīties no sava Romeo. Šoreiz – pa īstam un uz mūžu.

Artmane Dimiters zem abelesVija pieliecās pie Eduarda vēsās pieres un, viegli pieskārusies tai ar lūpām, mirkli pakavējās pie viņa sejas, kaut ko nočukstot. Tad viņa karaliski izslējās, un prožektoru klusinātajā gaismā ļaudis ieraudzīja mirdzam asaras viņas senajās, tomēr skaistajās acīs. Vija – kā allaž – bija daiļi teatrāla. Arī šajā sāpīgajā mirklī. Un tas nebija nekas dīvains vai nosodāms – viņa bija Aktrise, kas atvadās no Aktiera.

Kas vēl palicis kā iegrebts atmiņās? Džūlija Lamberte filmā Teātris, Liena no Mērnieku laikiem, Ona lietuviešu filmā Neviens negribēja mirt, nabagmājas komendante Emīla nedarbos, Regīna Arkadjevna filmā Kamenska, Soņa filmā Dzimtās asinis, Kristīne Purva bridējā… Apbrīnojama dažādība, kas parāda aktrises lielo talantu. Dēlam Kasparam gan vislabāk esot patikusi Kristīne filmā Purva bridējs. „Pats arī reizēm braukāju līdzi šīs filmas filmēšanas grupai. Man toreiz bija astoņi gadi. Tikko bija piedzimusi māsiņa Kristiāna.” Vija Artmane savulaik ar smaidu atcerējās Purva bridēja filmēšanas laiku: mazās Kristiānas nākšana pasaulē bija padarījusi Vijas ķermeni apaļīgu, un viņa izdomāja pati sev diētu – kefīrs ar gurķiem. „Tā es arī notievēju, un es vēl ilgi pēc tam biju slaida,” smaidīja aktrise. Arī par Teātri aktrisei bija, ko teikt: „Ko cilvēki parasti piemin, domājot par mani? Droši vien filmu Teātris. Bet tas ir pats mazumiņš, tās jau tikai mazas sviedru lāsītes, salīdzinot ar visām lomām, kas nospēlētas uz skatuves,” viņa teica. Par Džūliju Lamberti Vija tikai pasmīnēja: „Aktrisītes gājieni…” Un tūdaļ atkal turpināja savu domu, ka aktieris vispirms top tieši uz teātra skatuves, nevis filmās.

Dzimtas asinis

Artmane Dimiters SmilgjisVija Artmane bija ārkārtīgi uzmanīga dzīves vērotāja, un savus novērojumus viņa izmantoja lomās. Kādu dzīvē novērotu akcentu vai iezīmi viņa droši vien izmantoja arī lomā, ko spēlēja krievu detektīvfilmā Kamenska: tur viņa bija izcili interesanta mafijas krustmāte… “Pavisam maza lomiņa,” atbildēja Artmane, „režisors ļoti gribēja, lai filmējos šajā lomā. Biju salasījusi šai lomai visādas iezīmes. Patiesībā šādi cilvēki – kā mana varone – jūtas dziļi nelaimīgi: viņiem nemitīgi jābaidās par atmaksu, kas neapšaubāmi nāks. Slāvu kultūrā un reliģijā šis atmaksas moments ir ļoti spēcīgs… Vienu vakaru skatījos televīziju, un pēkšņi ieraugu, ka runā Aleksandra Mariņina, Kamenskas autore. Un runā par mani! Izrādījās, ka no tādas mazas lomiņas arī var iznākt kaut kas labs.”

Ar krievu režisoriem un aktieriem Vijai Artmanei bijusi liela un nozīmīga sadarbība, turklāt viņa allaž cildinoši atsaukusies par krievu sirsnību un labatminību. Pirms kādiem pieciem gadiem aktrise atcerējās braucienu uz Krieviju: „Kad nesen biju Kronštatē, man sarīkoja radošā darba vakaru, rādīja filmu Dzimtas asinis, kur spēlēju kopā ar Jevgeņiju Matvejevu. Ja jūs zinātu, cik silti mani sagaidīja turienes cilvēki! Man šķiet, ka nekur mani nemīl tā kā Krievijā.” Vija par savām privātajām attiecībām ar tā laika vīrišķības simbolu – aktieri Jevgeņiju Matvejevu – gan nekur nav pārāk izpaudusies, taču Kaspars teic: „Tās bija lielas attiecības visam mūžam. Cik lielas, tik smagas. Un ne tikai viņai vien. Bet viņa jau dzīves tajā pusē. Arī Matvejevs.”

Artmane ar delu KasparuKino pētniece Inga Pērkone savulaik rakstīja: „Dzimtas asinīs Soņa nepārprotami veidota pēc krievu ikonu svētās jaunavas parauga. Aktrisei no dabas dota seja, kas ir tieši kā pareizticīgo svētbildēs – uzsvērti ovāla, izteikti simetriskās proporcijās konstruēta, augstu, atklātu pieri, lielām acīm. Svētbildēs jaunavai mati vienmēr ir apsegti, tāpat arī Soņai; viņa savus skaistos, blondos matus atklāj vien īpašas tuvības brīžos ar Jevgeņija Matvejeva varoni. Soņai, tāpat kā svētbilžu jaunavai, ir Bērns (filmā – trīs bērni), bet vīra faktiski nav.”

Godīgi cilvēki. Līdz kapa malai

mamma_tetis_brillesDzīvē bija citādi: vīrs Vijai bija gan – slavenais aktieris Arturs Dimiters, ar kuru viņas attiecības bija visai sarežģītas. Atceros Vijas teikto par Dimiteru, kurš bija greizsirdīgs uz viņas partneriem. Sevišķi uz Matvejevu, kas viņam šķitis bīstams un neaprēķināms, — viņš bija izskatīgs vīrietis, var pat teikt — to laiku skaistuma etalons. Taču pret Arturu Dimiteru māksliniecei bija divējas jūtas: no vienas puses, viņa nemaz negrasījās izskaistināt viņu abu kā laulāto attiecības, jo Artūrs esot bijis „ļoti jautrs cilvēks, reizēm viņš divas trīs naktis nenāca mājās”. Taču, no otras puses, Vija nenoliedza, tieši otrādi — uzstāja, ka Dimiters viņai bijis nepārspējams teātra mākslas skolotājs. „Dimiters lieliski izskatījās, it īpaši uz skatuves. Nezinu nevienu aktieri ar tik skaisti modelētu balsi kā Arturam. Un tāda spēlēšana, tik dažāda un asprātīga… Viņš bija teātrim piedzimis cilvēks. Mums vēl šodien nav tādu aktieru,” pirms dažiem gadiem teica aktrise.

Taču toreiz, kad tērzēju ar Viju Artmani, viņa ne visai vēlējās runāt par Džuljetas lomu, kaut gan arī tā bija viena no viņas izcilākajām lomām. Paņemu Vijas Artmanes grāmatu Ziemcieši. Mirkļi no manas dzīves un lasu: „Mans Romeo bija Eduards Pāvuls, it kā tik nepiemērots šai lomai, jo viņš pēc tipāža ir vienkāršs zvejnieku puisis, smagnējs. Bet šajā lomā viņš tā pārvērtās, kļuva tik viegls, tik skaists, kājas pastiepās garākas, augums kļuva slaidāks, rokas graciozas, un galva tika turēta stalti, skaists, nu, brīnišķīgs skats! Mans Romeo bija pasakains, es biju saviļņota un nekaunos atzīties — biju viņā bezgalīgi iemīlējusies.”

Vija ArtmaneViņa patiešām bija iemīlējusies, jo šādas attiecības Šekspīra traģēdijā bija arī starp Romeo un Džuljetu. Arturs Dimiters, kas izrādē spēlēja Merkucio, juta, ka Vija ir pārņemta ar savu lomu. Viņš teica: „Tev taču jau bijušas tādas lomas, ar citām tu tā nepārvērties, bet te tu tā…” Un Vija izdarīja kļūdu, ko pieļāva emocionālā sakāpinājumā: viņa pateica Dimiteram, ka nekas briesmīgs jau neesot noticis, vienkārši viņa ir samulsusi, jo — iemīlējusies. Grāmatā var nojaust, ka Dimiters iesitis sievai, un šis pāridarījums Vijai sāpējis gadu gadiem…

Vija Artmane uzskatīja, ka starp citu profesiju cilvēkiem — starp tiem, kas nav aktieri, — šādas mīlestības jūtas un attiecības, iespējams, mēdz būt arī izlaidīgas. Taču ar aktieriem, viņasprāt, viss ir citādi: „Aktieru sadzīvē tas patiesībā vienmēr izpaužas ļoti romantiski. Romantiski tāpēc, ka jūtas izsauc šī pārveidošanās citā tēlā, citā cilvēkā. Tāpēc arī man bija ar varu jāslāpē mīlestība, bet nevarēja jau noslāpēt, tā dzīvoja izrādē starp Romeo un Džuljetu. Varu iedomāties, kā jutās Merkucio, kad viņam tajā visā bija jānoskatās no malas.” Un kādai tad jābūt aktrisei – sievietei? Vai viņai vienmēr jāmīl? „Aktrisei ļoti rūpīgi jāglabā sava sievietība un attiecībās ar vīrieti nav jābūt pārāk izšķērdīgai,” prātīgi noteica Vija Artmane, „aktrise nedrīkst izšķērdēt sevi un savu klēpi, tam jābūt siltam tam brīdim, ja ģimene tomēr nolemj, ka tajā jāparādās bērniņam. Zinu brīnišķīgas aktrises, kurām nav bērnu. Dzīves galā viņas ir ļoti nelaimīgas, jo kaut kas ļoti svarīgs, aktrisei nepieciešams, viņām bijis liegts.”

Vija Artmane ar mazmeitu Esteri sava 78.jubilejaJā, vienīgi savā grāmatā  Artmane atzīstas jūtās pret Pāvulu. Taču dzīvīgs ir arī mīts par to, ka viņa savulaik neesot aizstāvējusi Eduardu, kad viņam likuši aiziet no teātra. Ko Kaspars par to saka? „Nekad no mammas par Eidi netiku dzirdējis neviena slikta vārda. Tikai vissiltākos un sirsnīgākos. Sīkāk neko nevaicāju. Bet nojautu, ka konflikta pamatā bijis kāds pārpratums. Toreiz tas arī bija tāds pārpratumu ģenerēšanas laiks. Pazemoti tika visi vecie, kam nepietika bezkaunības atbilstoši pārkārtoties. Tie, kas pārkārtojās, kļuva par miljonāriem, baņķieriem, oligarhiem un, kā tagad redzam, valsti uz grunti nolaida ne sliktāk, kā tas viņiem jau bija izdevies padomju laikos. Bet Pāvuls un Artmane – kā bija godīgi cilvēki tajos laikos, tā palika tādi arī šajos. Un līdz kapa malai.”

Cauri padomijas murgam

Vija Artmane ar gjimeni sava 78.jubilejaKad Vija Artmane aizgāja uz Viņsauli, ne mazums cilvēku pēkšņi atcerējās, ka viņa savulaik bijusi Dailes teātra kompartijas šūniņas priekšniece, nevis to, ka viņa bija un joprojām ir nepārspēta Latvijas aktieru spožākā zvaigzne. Bet viss blurkšķis sākās tad, kad pērnā gada 19.oktobrī tālrādē bija raidījums no cikla Bez cenzūras, kurā piedalījās eksprezidente Vaira Vīķe – Freiberga. Viņa, runājot par nule aizgājušo aktrisi, izteicās, ka Artmane ir bijusi ne tikai „pārliecināta, spēcīga un augsti stāvoša komuniste”, bet arī „padomju ietekmes propagandētāja”. „Tas bija padomju laiks,” skaidro Kaspars Dimiters, „un partijā bija vairums ļaužu. Citu partiju nebija, un nekas neliecināja, ka būs. Tas bija zināms tā laika gods un atbildība. Mamma vienmēr par visu bija ļoti atbildīga. Partijas šūniņa viņai deva iespēju daudziem palīdzēt: no pagrabiem pārvākties uz dzīvokļiem, no vienistabas uz lielākiem, arī citus sadzīves jautājumus risināt. Labi atminos ļaužu apjomu, kas pie viņas meklēja palīdzību. Viņai no cietuma reiz atrakstīja arī disidents Rode, kas sūdzējās par to, ka gulaga lēģera uzraugi bija saplosījuši politieslodzīto kartona eglīti un no rupjmaizes darinātos rotājumus. Vecās Dailītes vēl dzīvo aktieru atmiņas noteikti ir spilgtākas, jo viņa palīdzēja visiem, viņa nevienu nešķiroja.”

V.Artmanes Liena Mernieku LaikosTV saruna toreiz, oktobrī, aizvirzījās vēl tālāk, un atvaļinātā valsts galva netieši lika saprast, ka Vija Artmane, būdama kompartijas biedre, kļuvusi par kolaboranti, tas ir, padomju varas atbalstītāju. Neiegrimstot plašos prātojumos par kolaborācijas būtību, jāatceras vien mūsu vēstures līkloči, par kuriem vēsturnieks Gustavs Strenga 2007. gadā rakstīja: „Latvieši kā nācija kolaborēja ar pastāvošo režīmu, izņemot tos indivīdus, kuri šādai kolaborācijai nepiekrita un pret kuriem tika veiktas dažāda veida represijas. Izvēle pastāvēja – kolaborēt ar režīmu vai ne, tikai sekas jebkādam kolaborācijas atteikumam varēja būt dramatiskas. Nosodīt to, ka lielākā latviešu daļa neiesaistījās aktīvā pretestībā režīmam, nevar, jo no katra indivīda pieprasīt moceklību ir absurdi. Šī nācijas kolaborācija ar režīmu ir jāpieņem kā vēsturiska realitāte.”

Par padomju Latvijas reālo dzīvi varēja spriest tikai tāds cilvēks, kurš to dzīvoja „no iekšpuses”, un, skatoties filmas ar Vijas Artmanes piedalīšanos, neviens nedomāja: lūk, kur spēlē komuniste! Advokāts Andris Grūtups eksprezidentes uzbrukumus Vijai Artmanei skaidroja šādi: „Vaira Vīķe – Freiberga psiholoģiski nejūt to dzīvi, kāda bija te. Viņai ir plakans un virspusējs spriedums par to. Un ar viņas izvēlēto mērauklu nav iespējams neko izmērīt.”

Kaspars Dimiters savas mātes prezidentisko noniecināšanu uztvēra ar skumju smīnu: „Bez zināmo sakarnieku ziņas kultūras sakari padomju laikos taču neveidojās. Kad VVF ceļoja šurpu turpu, viņas šedevrus nepamanīju. Mammas šedevrus viņi „tur” bija spiesti pamanīt, neskatoties uz formālo režīma klimatu. Ne visus talantus tas spēja nomākt. Mammai dienestos nebija jādien. Viņu dienesti bīdīja visur pa priekšu paši. Jo nekā labāka, ko rādīt, viņiem nebija. Visas čekas virsnieku zvaigznītes kopā nemirdzēja tā kā viena pati mammas kinozvaigznīte.”

Kāds anonīms autors savukārt rakstīja: „Liktenis Latvijai un latviešiem bija lēmis neciešamus pārbaudījumus. Tie bija pat birokrātiski sistematizēti: uz Latviju nāca skaidri definētas kvotas, cik cilvēku ir jārepresē. Katrs, kurš, glābjot savu pakaļu, Latviju pameta, palielināja katra palicēja varbūtību tikt samaltam velnišķīgajā nāves ruletes virpulī. Tāpēc nevienai aizjūras raganai, nevienam trimdiniekam nav tiesību vērt vaļā savu žaunu uz tiem, kuri, cits kā kurmis nolīdis, cits ar pareizajiem citātiem nobruņojies, bet, katru brīdi Latviju un latviešus sargājot, izveda mūs cauri padomijas murgam.”

Šķiet, tas ir teikts arī par Viju Artmani.

Starp Kasparu un Viju

Artmane un Pavuls Rome un DzhuljetaVijas Artmanes devumu Latvijas kultūrā var dēvēt tikai vienā vārdā – izcils. Pretrunīgi, dažkārt krasi strīdīgi tiek vērtētas aktrises un viņas dēla – dziesminieka Kaspara Dimitera – attiecības. Taču, lai arī cik īpatnējas vai pat nesaprotamas tās šķistu malā stāvētājiem, starp viņiem valdīja kāda īpatnēja saikne. Un tā valda joprojām.

Kas ir tas, ko mamma tev iemācīja? Vai tev maz bija iespējams ko iemācīt, ja ņem vērā tavu nepakļāvīgo raksturu un savpatnās domas? – tā vaicāju Kasparam.
- Visvienkāršākais un pirmais, ko mācījos no viņas, bija mīlēt savas tautasdziesmas. Mamma zināja visas latviešiem zināmās, bez grāmatām, no galvas. Manai savpatnībai viņa nekad netraucēja. Zinu, ka viņa mani ļoti mīlēja, lai arī ne pārāk to atklāja. Taču bērnības laika mammas tuvums sirdī palicis visdziļāk. Tieši pats bērnības viņais gals. Salīdzinoši nesen atradu arī viņas dienasgrāmatu, ko mamma sāka rakstīt manas piedzimšanas dienā. Tas bija neaprakstāms pārdzīvojums.

Daudzi cilvēki tevi apsūdz tavas mātes vārda izmantošanā, lai gūtu materiālu labumu.
- Jā, labums bija. No tiem, kas mammu izlika no Bruņinieku ielas dzīvokļa, izspiedām kompensāciju, par kuru sanāca jaunā verandiņa Murjāņos. Jaunā un īslaicīgā dzīvokļa lieta vairoja vienīgi mīnusus. Vija Artmane udensrozesSagruva arī mammas veselība un manas māsas ģimene. Tas, ka apzināti taisīju troksni un pavaicāju Cik maksā Vija Artmane?, ir fakts. Bet dabiski taču, ka kurlo sabiedrībā jārunā nedaudz skaļāk. Arī šobrīd nākas izmantot mammas vārdu, cerībā no gūtā materiālā labuma uzcelt Pokrova kapsētā monumentu viņas piemiņai.

Kā tev tagad pietrūkst visvairāk, kad mammas nav?
- Ar savu pēdējo dzīves gadu mamma man uzdāvināja spēju, kādas man nebija visu mūžu. Kad invalīda ratiņos zem dušas slimo mammu mazgāju, ūdens jaucās ar asarām. Paguvu atdot viņai kaut mazu daļiņu par ciešanām, ko biju sagādājis savu jaunības vētru laikā. Kad tiekos ar mammu lūgšanās, jūtu, ka viņa man ir daudz, daudz tuvāk nekā dzīves laikā. Dieva priekšā visi ir dzīvi.


V.Artmane lasa E.Sudmales dzeju “Dzērveņstīgas” 1979.gadā Latvijas Radio

www.blogs.krustaskola.lv