izrades_vadonis_pakatsPēc mūsu valstsvīru cinisma, tautas šausmu priekšvakarā aizspurdzot uz Tallinu pačolēt, kā saglabājies Madonnas špagats, gribas kaut ko celsmīgu, kaut ko, kam piemīt tikai vecajiem labajiem mūsu sencīšu laikiem raksturīgais romantiskais patoss. Pēc tā atkal nācās uz brīdi ievērties Edvarta Virzas monogrāfijā “Kārlis Ulmanis”. Padalos ar nodaļu “Zīles vēsts”, sirdī aijājot vaicājumu: “Vai mūsu valstī šajās divās dekādēs kādai līdzīgai personībai ir bijis lemts kaut īsi iezaigoties pie demonokrātu trulības aizdarvotajām debesīm?

Zīles vēsts

Ulmaņa darbības oriģinalitāte pastāv iekš tam, ka patosu un iedvesmu, kas nāk līdzi lielām nacionālām kustībām, viņš prata sasaistīt ar ikdienas darbu. Viņa acīs pļavu mēslošanai, lopu sugas uzlabošanai bija kāds sakars ar gara pasauli. Kā vienas un tās pašas dzīvības dvesma manāma sīkās zālītes kā arī vissarežģītākās personas augšanā, tā viens un tas pats darba princips iet no vienkārša lauku arāja līdz ģēnija cēluma apstarotai pierei. Tāds uzskats deva viņam tiesību runāt ar pacilātību par darbu, kam intelliģentie pagāja garām, plecus paraustīdami. Viņš uz darbu mācīja skatīties simbolistiski. Kā noslēpums meklējams aiz katras lietas ārējās čaulas, tā noslēpums meklējams aiz katra darba ārējās parādīšanās. Viņš bij izpratis dievišķīgo lieliskumu, kas neredzams ir ap strādātājiem, kam sviedriem vaigā lemts savu maizi ēst.

Tas bij jauns uzskats uz darbu, neizsakāmi pārāks un cilvēcīgāks par to, ko sludināja sociālisti un pie kā turējās pilsoņi. Sociālisti uz to skatījās materiālistīgi, tas viņiem nebij sajaukts ar pienākumu un kalpošanas garu. Viņi un pilsoņi pazina tikai ražošanu. Ulmanim darbs bija garīga parādība, un neredzams vīraks par godu Radītājam kāpj augšup no katras nodarbošanās. Arot, ecējot un apsējot laukus, visi latviešu zemnieki bija apvienoti it kā kopīgā dievlūgšanā.

Latviešiem tā darbojoties savā nodabā, senā zīle, vecs dainu putns, nolaidās uz māju vārtu staba gala, nodziedādams kaŗa vēsti. Lielais, kuplais un saules staru cauršautais darba koks nodrebēja no augšas līdz apakšai, kā nodreb bērzs, kad tam cirvi pieliek pie saknes. Visi sakari pārtrūka, un dzijas sarežģījās latviskā darba austuvēs.

«Gadiem cauri es esmu klausījies tautas paminu un mustavu klabēšanā,» domāja pie sevis Ulmanis, «esmu vērojis, kā audums top arvienu krāšņāks. Tam vajadzēja noklāties uz ceļa, lai, pa to staigājot, tauta varētu ieiet savās debesīs. Bet nu ir paminas jāpārliek un citādāki jāmin, lai iznāktu citādāks raksts. Tagad ir pienācis lielais laiks: vakari dzen atpakaļ rītus. Sasitas kopā divas debesu puses. Ir jāgādā, lai tās nesasistu latviešus. Mums nu jābūt uzmanīgiem, gudriem un veikliem. Ir jāgādā, lai šī zeme, kuru grib iegūt divi, netiktu par laupījumu nevienam. Zemes pārvaldīšanā mēs esam vācu mantinieki un mums jārīkojas, kā rīkojās viņi, lai iegūtu tiesības un neatkarības lielo privilēģiju. Bet vēl nav nācis laiks, vēl jānogaida, kaut gan tie lielgabalu šāvieni Zemgalē vēsta impērijas galu.»

Kara vējš atrāva zemgaliešu māju durvis līdz galam vaļā, sagrieza tos kā nobirušas lapas rudenī un aizpūta projām no Zemgales pa visiem ceļiem.
Šo smago tautas nelaimi Ulmanis uzskatīja kā savu personīgo nelaimi. Bet viņš tai nepadevās un sāka pret to cīnīties ar tādu aprēķinātu dedzību un traģismu, ka uz reizi atspīdēja Mardena vārdu mūžīgā patiesība: «Paši dievi nepazīst cēlāka skata par vīru, kas cīnās ar savu nelaimi.»

Viņš jūt, ka viņa garam aug spārni, viņš mana tos cilājamies, kā cilājas ledus, spēcīgas pavasara straumes kustināts. Viņš tagad var laist darbā visus savus dvēseles spēkus. Ienaidu pret krievu administrāciju un iebrucējiem, uzupurēšanos krustā piesistas tautas labā, kalpošanu bez ierunām augstajai latviešu idejai.

Ulmaņa īstais laiks pienāca, kad uz Daugavas pusi ejošie Zemgales ceļi vairs nevarēja uzņemt ne visus zemgaliešus, ne zemgaliešu lopus. Ceļmales noklājās kritušām govīm, cūkām un aitām, bet desmitiem kilometru gaŗie putekļu mākoņi vēstīja, ka šim sēru un bēŗu gājienam nav gala. Tie, kas bij tikuši pāri Daugavai, nometās ap Suntažiem, un cilvēku še bij tūkstošiem, bet lopu desmitiem tūkstošiem. Uz klaja lauka naktīs lopi un cilvēki aizmiga vieni otriem blakus. Tas bija posts bez mēra, un tā atmiņas ikviens paglabās līdz kapam.

Šis laiks vairs nebij agronomiskas palīdzības un jaunu lauksaimniecības ideju laiks, jo bij nu jāpalīdz cilvēkiem pašiem. Ulmanis pārtrauc Zemes rediģēšanu, un Baltijas lauksaimnieks vairs neiznāk. Šis cilvēks nu steidzas, kur vislielākā nelaime. Suntažos viņš ir rekvizīcijas komisijas priekšnieks. Ar visiem miesas un gara spēkiem viņš mana, ka viņš nu ir aicināts remdināt tautas postu. Dienām un nedēļām cauri redz viņa lielo stāvu ļaužu un lopu vidū. Saimnieki un saimnieces, kalpi un kalpones nāk un ķeŗas pie viņa kā slīkoņi pie glābējas laivas, un viņš palīdz visiem. Ar gribas spēku viņš aizdzen savu nogurumu, ar smaidu un mierinošiem vārdiem viņš uzmudina izmisušos. Kad viņam liekas, ka viņa palīgi rīkojas par gausu, viņš pats ķeŗas pie lopu dzīšanas. Viņu neatbaida visvienkāršākais darbs, un viņa enerģija, sajūsma un neatlaidība aizrauj visus sev līdz. Viņš nekad nebaŗas, bet tikai strādā, un ikviens viņam seko. Darba diena iesākas sešos no rīta un beidzas deviņos vakarā, bet šis darba garums tikai viņa palīgiem, bet ne viņam pašam. Viņš ieslēdzas savā istabā un taisa aprēķinus nākamai dienai. Viņš gandrīz nemaz neguļ, un visiem liekas, ka nav nemaz robežu viņa izturībai. Neredzami, viņam pašam zināmi spēki nāk viņam palīgā un uztura viņu modru. Šiem tūkstošiem no savām mājām iztriekto zemgaliešu iedveš paļāvību viena zemgalieša vīrišķīgais rāmums. Un kāda zemgaliete stāsta: «Kad tagad, pēc tik daudziem gadiem es gribu atminēties tos laikus, tad es redzu tikai viņu vienu Suntažos lielam bēgļu pulkam sakām vārdus, kuŗus visi aiznesa līdz kā dārgu nastu.»

Ar bailēm Ulmanis redz, ka Zemgales bēgļus vilina Krievijas lielais plašums, un kad saimnieces raudādamas šķiŗas no savām raibaļām un saimnieki no saviem kumeļiem, lai garīgo mantu vietā paņemtu līdz izmisumu dvēselē, bet laicīgo mantu vietā to, ko var panest līdz uz muguras, viņš griežas pie viņiem ar pierunājumu palikties Vidzemē. «Jūs varat pastāvēt un izturēt tikai stāvot uz Latvijas zemes, jo krieviem nav daļas gar jūsu nelaimi. Ja jūs arī Vidzemē pelavu maizi grauztu, jūs būsit laimīgāki, nekā Krievijā mielojoties pie gaļas podiem.» Bet, pilns izmisuma, viņš mana, ka gaŗi vilcieni aizvizina uz rītiem tūkstošiem dārgu latviešu dvēseļu. Tās dodas uz Veļupes pusi, kur drūmais pārcēlējs, saņemdams par pārcelšanu sausu maizes garozu, jau gaida viņas.

Zemgalieši ir auguši lepnā savrupībā, un viņi negrib iet par kalpiem pie vidzemniekiem. Šie atkal saprot, ka viņi tagad ir kungi, un skatās nicinoši uz zemgaļiem. Izceļas liels strīds, kas var pārvērsties divu latviešu cilšu strīdu. Ulmanim dreb sirds par zemgaļiem, bet vēl vairāk par latviešu vienību, un Līduma 21. aprīļa numurā viņš visas savas bažas izsaka rakstā Strādnieku trūkums un Kurzemes viesi, starp citu šādus ievērojamus vārdus sacīdams: «Man vienādi mīļi ir Vidzemes un Zemgales lauki un ļaudis, bet pār visu to stāv mūsu tauta savā kopībā un tai mēs kalpojam. Taisnīgi un prātīgi rīkodamies, mēs šinī grūtajā pārbaudījumu brīdī pierādīsim savu īsto krāsu, savu īsto kultūru, pierādīsim savu īsto tautas mīlestību vai arī otrādi. Tagad nav laika dzīties pēc rubļiem vien. Tagad mēs visi tiekam svērti un vērtēti, un droši vien nāks laiks, kad katrs saņems atbildi, kādu viņš tagad izpelnīsies.»

Ulmanis saprot, ka blakus laicīgai maizei Zemgales bēgļiem jādod arī garīgā maize sirds un dvēseles stiprināšanai, lai cerības, kas taisās izgaist, iedegtos atkal gaišāki, jo viss ir pazaudēts, ja pazaudēta ir dūša. Un Valmierā viņš nodibina bēgļu ģimeņu vakarus, kur visu savu daiļrunību viņš parāda no dzimtās zemes atrautiem, stāstīdams par Latvijas spožo nākotni. Viņas zvaigzne jau ir uzlēkusi un spīd, un tikai mākoņi to vēl neļauj redzēt. Un līdz ar Ulmani ļaudis, kam vairs nebij sava pavarda, to meklēja un atrada savas dvēseles tumsā. Tā gāja viņiem pa priekšu un aizvadīja viņus pāri Gaujai un Daugavai atkal dzimtajā zemē. Tā viņš stiprināja tūkstošus, kas aplaida savukārt ar savu ticību un cerību daudzus citus. Un kad Latvijas Lieldienas pulksteņi iezvanījās patiesībā, tie jau iepriekš zvanīja vienā zvanīšanā pie latviešu dvēseļu palodām.

www.blogs.krustaskola.lv