Juritis_Segijs_In_MemoriamKopš Krusta Skolas laikiem mūsu ģimenē bija divi Jurīši. Jau par vecāko brāli kļuvušais, uzticamais naivists Jurītis un kāds cits Jurītis, kura vairs nav. Atšķiramības pēc iedēvējām viņu par Mazo Jurīti. Tieši viņš, nu jau dzīvības neredzamajā pusē pārnirušais, bija Stefana bērnības tuvākais draugs. Tas nekas, ka gadu starpība viņiem – 20 gadi. Stefans vienmēr mācējis būt pieaugušāks, bet Mazais Jurītis, bez īpašas piepūles, bērnišķīgāks. Viņš vienkārši tāds bija – vientiesīgs un daudz, daudz cietis savādnieks.

Pirms sešiem gadiem kopā ar tēti Mazais Jurītis devās uz Mālpils šosejas pieturu, lai pagūtu līdz veikalam. Tētis bija dabūjis naudiņu. Visa viņu ģimene vienmēr cīnījās ar nabadzību. Jo visa viņu ģimene bija savādnieki. Sasniedzis pieturu, Mazā Jurīša tētis atzvēlās pret koku un nomira. Līdz veikalam pēc maizītes nepaguva.

Pirms šī notikuma viņu ģimenē jau bija piedzīvotas kādas bēdas. Mazajam Jurītim un viņa brālim Artūram bija arī māsiņa Mārīte. Taču tik savāda, ka tās dzīvības uzturēšanu jau kopš pirmā dzīvības gada bija jāuzņemas Baldones bērnu namam. Kādu reizi Mazais Jurītis apciemoja mūs Uplejās un sacīja, ka Mārīti paglabājis. Vislielākā viņu ģimenes savādniece ar ļoti lielām grūtībām dzīvības šai pusē bija noturējusies 14 gadus. Mārīte nevarēja nedz staigāt, nedz sēdēt – tikai gulēt.

Mazais Jurītis pēdējo 15 gadu laikā mūs apciemoja savas izdzīvošanas cīņas visgrūtākajos brīžos. Reizēm viņa kājas bija iesalušas slapjās kedās, reizēm izsutušas gumijas zābakos. Vienmēr viņš nāca atgūties. Atguvis mieru, cerību un prieku, Mazais Jurītis vienmēr metās atpakaļ dzīvē. Mēģinājām viņu pierunāt, lai paliek, lai ir vēl viens mūsu ģimenei piederīgais brālis, taču Mazais Jurītis nebija atturams. Kāds instinkts viņu dzina dzīvot patstāvīgi.

Ieradās viņš vienmēr nomākts, acis nodūris, kā līdz nāvei nobaidīts. Pamazām atguvies, sāka reaģēt uz jokiem, dzīvot līdzi filmām. Kad atskanēja pirmie Mazā Jurīša smiekli, zinājām, viņš atguvies. Taču visvairāk viņam patika pie datora triekties ar automašīnām. Tā viņš no šīs pasaules tik nepanesamās īstenības aizbrauca vistālāk.

Mazais Jurītis pats izvēlējās kļūt pareizticīgs un pieņēma sev garīgo vārdu Sergijs. Arī tā viņš glābās no šīs dzīves. Uzcītīgi nēsāja krustiņu, pazemīgi un klusāk par klusumu ar visiem mums kopā lūdzās.

Pirms neilga laika uzzinājām, ka nodegusi guļbaļķu māja, kurā mitinājās Mazā Jurīša ģimene – māte, viņa brālis Artūrs ar sievu un dēļiņu un viņš pats. Kad mamma iedzēra, viņa kļuva neaprēķināma. Uguns reizē māte atteicās nākt laukā no degošās mājas un sadega. Kāpēc tā? No lieliem savādniekiem mazas un vienkāršas atbildes sagaidīt grūti. Skaidrs ir tikai viens – māte dzērumā māju bija aizdedzinājusi pati. Mazais Jurītis ar brāli Artūru bija mežā pēc malkas. Artūra sieva Inga bija diendusas snaudā. Labi, ka viņas dēliņš Aivis bija nācis lūgt pēc ūdens. Verot virtuves durvis, pretī jau plandīja liesmu aizkari.

Kad mātes pelni bija tikko atdzisuši, taču vēl ne apglabāti, Mazais Jurīti ar brāli un draugu gāja uz Gauju peldēties un nomazgāties, jo māju, kurās viņi mazgājās pirms tam, vairs nebija. Gaujā trāpījās iet viltīgā vietā. Pēc pāris soļiem no krasta tumšus mutuļus jau vēla dziļums. Artūrs knapi paguva atlēkt soli atpakaļ. Mazais Jurītis peldēt mācēja tikai pa suniskam un tikai gar pašu krastu. Tā viņš peldējās arī mūsu laukiem tuvajā Sarkaņu ezerā, kad turp devāmies kopā. Vēl Mazajam Jurītim patika nirt. Iznira viņš vienmēr priecīgāks, kā ienira. Gaujas reizē Artūrs nepaguva savu brāli brīdināt. Jurītis nira uzreiz un pirmo reizi uznira jau mutuļojošā dziļuma straumē… Par to savā liecībā raksta šo pēdējo sava brāļa cīņu par dzīvību piedzīvojušais Artūrs (viņa liecība zemāk).

Mazo Jurīti meklēja gandrīz divas nedēļas, līdz viņu nejauši atrada kāds makšķernieks. Artūrs savu brāli atpazina tikai pēc pareizticīgo krustiņa kaklā.

Mazo Jurīti apglabāja sestdien 25.jūlijā, mana vecākā dēla Jēkaba vārda dienā. Abi ar brāli Artūru viņi Jēkabam bija daudz palīdzējuši kādu lauku māju remonta darbos. Par bērēm uzzinājām iepriekšējā dienā. Dzīve bija jau saplānota citām gaitām un pavadīt mūsu savādo draugu un ticības brāli pēdējā ceļā mums pašiem nesanāca.

Artūra ģimenei nebija tik daudz naudas, lai nopirktu divus zārciņus. Mammas apdegušo kaulu maisu glabāja vienā zārkā ar Mazā Jurīša mirstīgo atlieku maisu. Līdzās jau Jaunciema kapos dusošajam tētim.

Debesu Valstību viņiem visiem – šai pasaulei tik ļoti, ļoti liekajiem.

Dieva svētību un spēku Mazā Jurīša māsai Inārai un brālim Artūram ar ģimeni, kas nu ir vienīgie, kas palikuši kalpot dzīvības noslēpuma redzamajā pusē.

Mazā Jurīša tuvākā drauga Stefana tētis
Kaspars Dimiters

P.S. Mazais Jurītis jeb Juris Dziviaciens dzimis 1975.gada 20.novembrī, Gaujas paņemts 2009.gada 30.jūnijā.

27.jūlijā 2009.gadā


Mazā Jurīša brāļa Artūra
(27 gadi) rakstītā liecība par slīkšanu

arturs_jurisha_bralis30 JUUNIJAA GAAJAAM UZ GAUJU LAI nomazgaatos jo Siguldas dziivoklii nav ietaisiits siltais uudens Kad aizgaajaam uz gauju es iegaaju pirmais liidz pus gaujai jo dzilums bija liidz potiiteem. Es iebridu dzilaak un tad jau liimenis bija liidz kaklam. Liidz ko tiku tanii liimenii es saaku peldeet atpakal un knapi tiku laukaa uz to seklo vietu,kaa tiku laukaa taa uzreiz ieleca Juris un saaka peldeet taa kaa zem uudens. Kad vins jau paraadiijaas virs uudens tad jau vins peldeeja suniski, peldot suniski vins saaka zaudeet savus speekus un tas jau bija redzams vina sejaa. Liidz ko es to redzeeju metos vinu glaabt es pats knapi tiku aaraa un biju piekusis un tad man vajadzeeja nirt atkal pakal braalim. Kad es saaku vinu peldot glaabt gauja muus jau bija aiznesusi no taa seklaa krasta pa vidu. Es jutu ka man arii vairs nav speeka un tuliit saucu paliigaa draugu kurs ariii bija krastaa draugs tuuliit steidzaas paliigaa un sagraaba Juri un leenaam pa straumi no taa vidus centaas izpeldeet uz citu krasta vietu. Tikusi no gaujas vidus taalaak draugs arii saaka zaudeet speekus un tad jau braalis vairs nekusteejaas un saaka vilkt to draugu arii zem uudens. Tad draugam aiz nespeeka naacaas laist vinu valaa un pats vins knapi tika laukaa no gaujas. Kaa vins tika laukaa taa es arii saaku blaut lai naak man paliigaa jo man vairs speeka nebija tikt laukaa jo tad mees visi mociijaamies lai tiktu no atvara lauka kurs bija gaujai pa vidu. Makskernieks no otra krasta deva padomu lai vins man pamet kaut kaadu koku, kameer sis mekleeja to koku es jau 4 reizes biju pazudis zem uudens. Kad draugs samekleeja to koku es bezspeeciigs jau biju aizpeldeejis gandriiz liidz krastam un saaku jau sliikt 2 metri no krasta tad draugs pats ieraapaas uudenii un padeva to koku un paliidzeeja man tikt laukaa. Kad biju ticis krastaa es vienkaarsi guleeju tur pat un nekusteejos ne no vietas, jo liidz ko paceelu galvu man palika suudiigi. Aptuveni peec pusstundas es pieceelos un aizgaaju pie paareejiem saprazdams ka braala vairs nav.