Labrīt. Ir vakars. Vakari man parasti beidzas uz rīta pusi.
Grūti labojams pūces niķis. Visus kopīgās ikdienas atmodas brīžus
pavadu kā atrāvies no zemes. Pasmags laiks. Dienas gaismā grūti
sagrābstīt pasaulē izkaisītos nervu galus – antenas, ar kurām uztvert
to, kas burbuļo dziļāk. Ja pagājšnakt, kad ieklāju tekstu par pazudušo
Austrumu, pulkstenis jau rādīja vēlo zvaigžņoto trijnieku, tad grūti
precīzi pateikt, kā atbilstošāk sveicināties. Bet “labrīt” arī tāpēc, ka rīts
sevi piesaka no austrumiem. Kad sakustas austrumi, vienmēr ir labrīt.

The Postal Service, This Place is the Prison, Give Up





Diena sākās ar pēkšņu un ļoti izmisīgu brāli zaudējušās trijotnes gaudošanu. Nu kauca visi. Parasti jau tikai aklais Sudrabiņš atļāvās virsaiša transa dziesmu, taču šoreiz kaut kas bija savādāk. Arī es, nākdams lejā uz vēlajām brokastīm, rīta lūgšanu kanona beigās tā ļoti no sirds palūdzos, lai Dievs dod saņemt kaut vēsti par Austruma likteni. Vienalga kādu, tikai ziņu.

Sēdējām pie jau nomielotā galda un katrs mēģinājām pēc iespējas gudrāk formulēt savas skumjas par pazudušo sunīti. Galda runu rituāla beigās nolēmām doties uz viesistabu, (tā kopš vēja brāļu ieviešanās mūsu mājā, kļuvusi par suņu istabu – ar klavierēm, senlaicīgu lustru, avangardisku kamīnu, visu, kas suņiem vajadzīgs) lai ar atlikušajiem trim cilvēcīgi (ne suniski) dalītos skumjās par pazudušo brālīti. Tūdaļ pēc pateicība lūgšanas no Amatas upītes jeb Marijas ozola puses pēkšņi ieraudzījām tuvojamies kādu sievieti ar… Austrumu līdzās. Loga displejā šo skatu pirmais, protams, pamanīja naivists Jurītis, kas vēja suņiem ir īpaša autoritāte, jo vairāk par visiem viņus barojis ar kaltētiem teļu kuņģīšiem, kas man vēl ne, bet suņiem ir delikatese.

Sieviete nāca no Šķiltām – mājām aiz meža, uz Kosas baznīcas pusi. Agrāk uz to pusi caur mežu bija pat izbraucams ceļš un pār upīti Amatu tiltiņš. Atceros to no šai pusē dzīvošanās pirmlaikiem, pirms gadiem 20. Vienās no Šķiltu mājām kādreiz dzīvoja šīs puses slavenība – gleznotājs Kasparsons. Tad nu no šīs gleznotās puses arī bija ieradusies Anita – sieviete ar Austrumu.

Viņas stāsti mums daudz ko atklāja par brīvajam vējam radnieciskajiem kustoņiem. Jau tad, kad mazo vēl nebija, divi pirmie pat ziemas laikā mēdza paciemoties Anitas Šķiltās. Pavisam mierīgi sērfojot ne tikai sniegotajā pagalmā, bet bez uzaicinājuma arī pārlūkojot māju. Līdzīgi esot rīkojušies arī abi jaunie, protams, vecākā brāļa Džellu pavadībā. Arī pirms pāris dienām trijotne vandījās pa Anitas sakņu vagām un draudzīgi bēguļoja, kad viņa vēlējās tiem norādīt, cik tāda dobju izmīņāšana kaitīga augu valstij. Vēlāk vēja brāļi devās mājup, nenoskaidrojamu apstākļu dēļ pametos savu vājāko līdzgaitnieku.

Anita stāstīja, ka Austrums tik ļoti esot viņai pieķēries, ka abi kopā skatījušies pat televizoru. Tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc Austrums neatgriezās kopā ar brāļiem, jo mums mājās televizora nav. Acīmredzot viņam, kā filozofiskākajam no visiem, bija intelektuāla interese pakavēties pie kāda ziņu vai izklaides raidījuma. Bet varbūt viņu piesaistīja neparastā barība, ar ko viņu cienāja Anita. Barība saucas: desa, putra ar speķi, cepti kartupeļi… Mājās šie sugas nabadziņi saņem tikai vienu un to pašu “profesionālo” suņu barību – standarta izmēra vienu otrai līdzīgas granulas. Mēnešiem un maisiem. Protams, tā visiem ir ērtāk, tikai ne lētāk un, kā var saprast, arī suņiem ne visgaršīgāk.

Panorāmu vai Degpunktā Austrumam apsolīt nevaru, bet par desu un kartupeļiem reizēm padomāšu. To speciālo kombikormu jau arī neliegsim, jo tur, kā reklamē tirgotāji, esot ļoti daudz pasaulē vislabāko vitamīnu tieši suņiem. Kā tie iedarbojas, lieki nestāstīšu, jo visi šie suņu stāstiņi jau to vien liecina.

Secinājumi šādi. Mūsu vēja brāļi labi jūtas ne tika pie mums, bet arī citās mājās un ģimenēs vismaz 15 km rādiusā. Tas arī nozīmē, ka viņi savas nobriešanas procesā baudījuši ļoti daudzveidīgu barību, jo katrā saimē jau ļaudis ēd mazliet citādāk. Starpposmos starp ciemiem un mūsu savas istabas klavierēm, kā jau mednieki, viņi gan jau apēduši arī pa kādam āpsim, lapsai vai stirnai. Dienā, kad uzrakstīju balādi Aklā Margrieta, Džellu pie mājas stūra nolika svaigi nograuztu stirnas kāju. Balādē iekļuva rinda “stirnu kājas kā vijoļu lociņi”. Iedvesmojoši, vai ne?

Cik skumji bija vakar, tik priecīgi kļuva šodien. Promejot piefiksējām Anitas mobilā nummuru. Nākamreiz, kad vēja brāļi viņu apciemos, viņa varēs piezvanīt un pajautātu, cik stipri sacept kartupeļus, kādu desu dot labāk vai kuras ziņas šīs sugas suņiem veselīgākas – LTV 1 vai LNT.

Bet vispār stāsts bija par to, kā iedarbojas profesionālā suņu barība. Vismaz vēja suņiem tā: tie kļūst par profesionāliem kosmopolītiem, kam labi visur, kur tikai labāk baro un ir televizors. Rodas jautājums: ko ēduši tie simti tūkstoši latviešu, kas nu jau ilgtermiņā mītējas pa īru, angļu un citām zemēm? Vai tiešām viņi pirms tam ēduši tikai kombikormu?