Pirms diviem gadiem mūžībā aizdzīvojušā kollija Amadeja vietā savai meža un klajo pļavu oāzei sākām lūkot pēc piemērota vietnieka. Ātri vien netā sazinājāmies ar kādu profesiomālu sugas suņu audzinātāju un braucām skatīties piedāvātos kucēnus. Gribējām tieši vēja suņus. Tāpēc, ka tie likās mūsu ticībai visatbilstošākie, jo attēloti uz kādas Kijevas katedrāles freskām. Kucēni jau bija palieli, jo pēc kaut kādiem tur parametriem neatbilda apbalvojamības standartiem. Braucām, protams, pēc viena un izvēlējāmies labāko no diviem. To izdarīt bija vienkārši – viens bija redzīgs, otrs akls. Jau turpbraucot to zināju un sirdī domāju: ko gan tas aklais bez brāļa iesāks, kāds būs viņa liktenis… Kad ieraudzīju abus brāļus, sirds sāka runāt un mājup jau vedām kā redzīgo, tā aklo.

Prairie Dog (Maxwell House Remix), Laika


Discover Laika!





Redzīgais bija brūnmelnraibs, neredzīgais – sudrabpelēkbalts. Pirmo nosaucām par Džellu, otro par Sudrabiņu. Tik mīļus un neparasti laipnus suņus savā ģimenē uzņemt bijām priecīgi. Turklāt abi katras atkaltikšanās sajūsmā vienmēr smaidīja. Atņirdza savos smailajos purneļos patvertos zobeļus un smaidīja. Kāds nezinītis jau reizēm domāja, ka kļūst sirdīgi, taču jau pēc mirkļa sirdība apstiprinājās ar viegli novērtējamu mīlestību pret ikvienu, kas mūsu mežā mūs apciemoja.

Pirms dažiem mēnešiem zināmā suņu audzinātāja mums pavēstīja, ka Codes pusē kādi viņas draugi, kas arī audzina vēja suņus, zemā pieprasījuma un lielo metienu dēļ ir gatavi šķirties no diviem kucēniem par barības maisu. Sirds it kā atkal iekaucās par labu skaistajiem vēja brāļiem un braucām uz Codi. Tā kļuvām jau par četru vēja suņu īpašniekiem.

Skaisti jau likās, taču viegli nenācās. Barība, kopšana, mazo sadzīvošanas iemaņu apgūšana ar lielajiem u.tml. Aklais Sudrabiņš nekur tālāk par pagalmu negāja. Mazliet tikai pašā sākumā, kad, brāļa Džellu pavadīts, instinktīvi triecās izmērot suņaprāt nu viņiem piederošo teritoriju. Vēlāk aklais brālis vairs nekur negāja. Arī Džellu rimās.

Mūsu naivists Jurītis bieži ar viņiem meta lielus pastaigu lokus un viss liokās romantiski. Piebiedrojoties jaunajiem, pastaigu locīšana turpinājās, taču, mazajiem paaugoties, pieredzējušākais biedrs Džellu sāka ar mazajiem klaiņot aizvien tālāk no mājām. Šad un tad piezvanīja kāds vietējais un ziņoja, ka mūsu vēja brāļus manījis šur un tur. Reiz pat braucām 7km Skujenes virzienā, savācām, iestūķējām bagāžniekā un transportējām mājup. Un līdzīgi vēl pāris reizes.

Manas mammas veselībai pasliktinoties, visas rūpes ir koncentrējušās uz viņu. Suņiem pievērst uzmanību sanāca aizvien mazāk. Proporcionāli pieauga trijotnes, divu mazo un lielā Džellu, vazāšanās biežums un attālumi. Reizēm suņi pazuda pat uz 7, 8 stundām. Te zvanīja viens patāls saimnieks, te cits. Un vēja suņi taču ir dzimuši medībām, kālab droši, ka trenkāja ne tikai dabai piederošas stirnas, bet arī pa kādai privātai aitai vai vistai. Taču neviens it kā nesūdzējās.

Vakar trijotne pazuda atkal. Gandrīz uz visu dienu. Tikai pašā vēlā vakarā atgriezās, taču ne vairs trijatā (oi, aizmirsu pateikt, ka mazos nosaucām par Austrumu un Straumēnu), bet divatā – Džellu un Straumēns. Austurma nebija. Abi pārnākušie bija galīgi nodzinušies, slapji, netīri. Kādi attālumi mēroti un kas piedzīvots, varējām tikai minēt.

Vēja brālis Austrums neatgriezās arī šodien. Arī nekādu ziņu ne no viena kaimiņa natausa. Tieši dienu pirms vēja brālīša pazušanas runājām ar Līgu, ka, ņemdami pie diviem klāt vēl divus, emocionāli esam pārsteigušies. Jau sākām funktierēt, vai neievietot sludinājumu ar bildītēm, ka varam uzdāvināt divus pusgadīgus vēja suņus. Taču šodien viss jau savādāk. Vakar Annai veltītajā tekstā minēju salīdzinājumu par spuldzīti. Mirklis un tās gaisma pārvērtusies tumsā.

Stāvējām šovakar kalnā un, sirdij pamazām iesmeldzoties jaušamāk, domājām, kā Austrumam gājis. Varbūt kāds uz ceļa paķēra sev līdz mašīnā, jo Austrums bija skaisti krēmbalts ar gaišu valrieksta krāsas muguriņu. Varbūt viņi kārtējo reizi apciemoja kādu pagalmu, trenkājot mājputnus, un kārtējai vizītei sagatavojies mednieks viņu vienkārši nošāva. Bet varbūt brāļi šķērsoja kādu purvainu vietu, vājākais iemuka dūksnājā un…

Jā, Austrums bija no klejotkārās trijotnes tas gausākais, jo filozofiskākais. Viņš vairāk bija pieķēries Sudrabiņam, kas kā tāds akls indiāņu virsaitis nekur daudz nevazājās, tikai paēda, izmeta pa ikdienas nokārtošānās vai īpašumu instinktīvās aptaustes goda lokam un atgriezās pie mājas. Džellu vairāk draudzējās ar Straumēnu. Kad klaidoņi kārtējo reizi bija pazuduši, Sudrabiņš mēdza uziet Upciema kalnā un ilgi ilgi gaudot. Viņš sauca brāļus mājās.

Arī šovakar, kad atgriezāmies no Siguldas, Sudrabiņš pa reizei iegaudojās. Bet pārsteidzošākais bija tas, ka parasti uz gaudošanu ne tik naskais Džellu arī tā gaudulīgi parēja visu vēju virzienos. Vai suņiem ir sirdsapziņa? Pēc manas ticības tēvu sacītā, it kā nav. Bet zaudēt draugu viņiem jau laikam ir tikpat sāpīgi, kā mums. Un ja nu vēl sāpīgāk?

Klausījāmies tumsā un vējā. Kalnā esot, saucām: Austrum, Austrum… No mežiem atgriezās tikai atbalss. Austrums neatgriezās.