ulmanis_ar_jaunatniAizvakar koncertējām Lēdmanes guļbaļķu baznīciņā. Kā telpas, tā sanākušo ļaužu sirds akustika bija skumji dabiska. Nakšņojām pie mūsu draugiem turpat Lēdmanē. Sirsnīga saviesība, sarunas. Un neviena tāpat vien. Katrs vārds lauzās laukā ar smeldzi par to, kā visi kopā un katrs atsevišķi esam pazaudējuši savu zemi, savu valsti.

Šī tēma vismaz 15 gadus man nav nekāds jaunums. Tos, kas līdzīgi signalizējuši par purvu, kurā tiekam dzīti dziļāk un dziļāk, uzskatīja par naida, negatīvisma izplatītājiem vai plānprātiņiem. Varai pārāk uzticēties gribošie un naivie, pārāk viensētnieciskie un parlamenta feodāļiem ticīgie letiņi šos signalizētājus ignorēja. Tie neignorēja vienīgi reklāmas hameleonu politiskās rotaļas, kas saeimu pēc saeimas solīja laimi, taču vairoja nelaimi. Par to ar saviem Lēdmanes draugiem arī runājām. To arī bez vārdiem sajutu katra koncertā klātesošā sirdī. Ja man būtu jāaicina šie ļaudis parakstīties zem aicinājuma glābt Latviju, parakstītos visi.

Lēdmanieši kā ceļamaizi mums līdzdeva buka gaļu. Tā kā man nav ne tikai TV, bet pagaidām arī ledusskapja, nolēmu to pagatavot uz dārza grila pie kāda paziņas. Pēdējo mēnesi pārvietojos tikai ar velosipēdu. Rīga atkal ir mana pilsēta un jaunības atmiņas slēdzas kopā ar šodienas vērojumiem. Arī buku grilēt devos ar velosipēdu. Atpakaļceļā, tverdams pēdējo saulrieta noskaņu, apstājos uz Vanšu tilta. Svētdienas vakars, paklusas ielas, taču Rīga… tik skaista. Pirms 18 gadiem Rīgai veltītajā dziesmā dziedāju: “Rīga, ai, Rīga, mana ielene nevainīgā…” [1] Raugoties Rīgas panorāmā, līdzīgā noskaņā sirds smeldza arī par Latviju: “Ak, mana nevainīgā tauta, ar varu tevi pārvērtuši prostitūtā un tu vēl turpini naivi uzticēties…” Uzticēties vairs nevar nevienam, kas cer funkcionēt kaut visnevainīgākajā simfonijā ar sistēmu. Tā, līdzīgi Ruandai, Somālijai, Argentīnai  vai Meksikai, iznīcinājusi un ieķīlājusi arī Latviju, tās iedzīvotājus padarot par dzimtļaudīm. (Precīzāk par šo sistēmu ŠEIT).

Latvijas demokrātijas parodija ir oligarhālās diktatūras globālā varianta nožēlojams klons. Mazie milži piepūtušies uz savas izsūknētās mazās nācijas rēķina. Taču visi vietējie kampēji ir tikai internacionālo gigantu ieliktnīši – neviens no tiem nav brīvs, lai atļautos būt patriotisks vai drosmīgs. Šie mazie milži pirkuši un pērk politiķus, par kuriem bijuši gatavi kļūt pat aktieri un komponisti. Nevienā no tādiem parlamentiem nav bijusi neviena auglīga iniciatīva, kas Latviju par katastrofu būtu kaut brīdinājusi. Pat ja kāds no politiķiem to ir mēģinājis, viņa vārds nekavējoties pārvērsts atmosfēras trokšņos un viņa autoritāte devalvēta.

Ak, jā… Stāvu, tātad, uz Vanšu tilta un acīm glāstu Rīgas panorāmu. Galvā drifto domas par to, cik smalkās sastāvdaļās esam sašķaidīti, turklāt mūsu pašu politiķu triekti pret mums visiem kopīgo zemi. It kā jau vēl atgādinām cilvēkus, it kā Rīga vēl atgādina pilsētu un, iespējams, no Ruandas raugoties, Latvija vēl atgādina pat valsti, tomēr… Viss kopā atgādina ar neatvērušos izpletni piezemējušos neveiksminieku, kas tikai pēc formas vēl izskatās kā cilvēks, kamēr tā iekšas un kaulus trieciens pārvērties biezenī. Kamēr mēs, gaļas un kaulu biezenī pārvērstie, turpināsim cerēt uz sistēmas pārmaiņām no pašas sistēmas puses, tās nepienāks nekad.

Protams, valstij ir vajadzīgs saimnieks, taču, pat ja tāds rastos, viņš ieraudzītu vienkāršam darbam nederīgus sistēmas upurus un pie TV ekrāniem no bezcerības saļimušus dezertierus. To, ka tieši šāda situācija un šādi dezertieri sistēmai ir vispiemērotākie,  apliecināja reakcija uz 2007.gada 4.septembrī pausto Jura Dobeļa aicinājumu pagodināt Kārļa Ulmaņa 130. dzimšanas dienu. No simts sistēmas pūķa galvām piecēlās tikai divas – Visvaldis Lācis (ZZS) un Staņislavs Šķesteris (ZZS). Pārējie apliecināja, ka ir mierā ar sev ērto, ienesīgo un nodevīgo sēdēšanu simts ķeizariņiem atvēlētajos simts tronīšos un ka viņus galīgi neinteresē tos ievēlējušo plebeju likteņi.

Tautai ir jāorganizējas. Pirmkārt, lai izdzīvotu. Otrkārt, lai sevi aizsargātu. Mana vienīgā vīzija šajā sakarā ir pašorganizēšanās jeb kooperācija [2]. Vai tās ir pāris ģimenes, kas savas galvas un trūcīgo rocību liek kopā, vai tas ir vesels miests, vienalga. Galvenais, šīm galvām kopā beidzot ir jāliekas. Būs pietiekami daudz izputinātu uzņēmēju, kas palīdzēs ar padomu. Būs pietiekami daudz bezdarbnieku, kas palīdzēs ar savu darbu. Būs pietiekami daudz bez darba esošu skolotāju, kas palīdzēs skolot darbā aizņemto bērnus, lai vecāku nabadzības dēļ nebūt jāturpina mācības degradētās izglītības sistēmas oficiālajās iestādēs. Būs pietiekami daudz jaunu cilvēku, kas jau ir apguvuši un labprāt apgūs tuvcīņas mākslu, lai aizsargātu pieaugošā bandītisma apdraudētos savējos. Būs pietiekami daudz mednieku, kas, ja būs nepieciešams, savējos spēs aizstāvēt atbilstoši savām iemaņām.

Kooperēšanās mērķim ir jābūt absolūti nevardarbīgam, koncentrētam uz saviem vistuvākajiem un tautu, nevis uz varu. Lai izdzīvotu posta laikā, varai, kas kalpo tikai sev, nav nekādas nozīmes. Kooperācijai ir jānotiek arī likumu rāmjos, izmantojot privātīpašuma neaizskaramības privilēģijas un katra indivīda tiesības pašam izvēlēties savas ētikas principus un izdzīvošanas veidus.

Tas, ka lielākā daļa Latvijas zemes ieķīlāta nelatvijas bankās, lai nevienu nebaida. Atbildība, kā par banku nomācoši kārdinošo darbību, tā par iedzīvotāju maksātnespēju, pirmkārt gulstas uz šādu situāciju pieļāvušo valsts sistēmu. Tuvplānā politiskās spēles pārzinošajiem nav noslēpums, ka krīze tika prognozēta jau sen un ka tautu brīdināt jau sen bija šīs valsts sistēmas pienākums. Ja tas izdarīts netika, ne uz kādu globālu tirgošanās likumu pamata tautai tās zemi atņemt nevar. Uz Latvijas zemes šī tauta ir dzimusi un par Latvijas zemi tai ir tiesības kaut mirt. Turklāt demokrātija nozīmē tautas nevis starptautiskā oligarhāta varu, kāda līdz šim dīrājusi tautas ādu.

Nedrīkst lolot nekādas cerības, ka ir iespējams uzlabot esošo sistēmu. Tā mums ielauza mugurkaulu. Ja turpināsim ar to sadarboties, šī sistēma mums pārlauzīs arī sprandu. Nedrīkst paļauties ne uz vienu no vispozitīvākajiem politiskajiem spēkiem, kas nākamajās vēlēšanās mēģinās ielauzties esošās varas sistēmas ierindā. Visa tauta ir 20 gadus ilgušā politiskā un ekonomiskā kara invalīdi. Gada laikā no daļējas vai pilnīgas nācijas komas atgūties nav iespējams. Tautai pašai ir jāorganizē sava alternatīvā izdzīvošanas bāze, sistēma un koordinācija. Apgūstot šo pieredzi, tikai pēc ilgāka laika tā būs spējīga novērtēt situāciju valstī un pieņemt pareizus lēmumus. Nākotnes Latvijas politikai ir jāizaug no pašas tautas, nevis tā jāuzurpē no malas.

Tautas pašsaglabāšanās jeb kooperēšanās jāorganizē bez kādas virsorganizācijas vai formālas kustības veidošanas. Lokālajām kooperācijas saliņām ir jābūt iespējami automomām un brīvām. Visnepieciešamākais šajā darbā ir koordinācija un saziņa – gan daloties pieredzē, gan savstarpēji izpalīdzot. Bet tā jau ir stratēģiskā puse, par kuru es viens neesmu kompetents lēmējs. To labāk formulēs šīs Tautas Pašsaglabāšanās Frontes dalībnieki, kas savās nozarēs būs lietpratēji. Turklāt kooperācija iespējama arī plecu pie pleca ar cittautiešiem, kas Latviju atzīst par savu Tēvzemi, ciena latviešus un mūsu kultūru. Būt patriotam nenozīmē obligātu pienākumu kļūt par latviešu nacionālistu, bet vispirms par cilvēku, kas mīl savu zemi.

Tad, kad tauta būs gatava nevis staigāšanai uz pakaļkājām sistēmas priekšā, bet gan vienotai cīņai par patiesu brīvību un neatkarību (vispirms no meliem), tad varēsim lūkot arī pēc savas valsts saimnieka. Darīt to šodien nozīmētu sevi un savējos pakļaut pāragrai ilūzijai. Taču ir jārēķinās, ka vadoņa trumpi mēģinās izspēlēt daudzi viltvārži, jo patstāvīgi domāt nespējīgie no bedres paši laukā nerāpsies, bet vienmēr cerēs, ka kāda stingra roka tos izcels.

Tā kā esmu izpildījis savu sirdsapziņas pienākumu Latvijas vienīgā visīstākā saimnieka Kārļa Ulmaņa priekšā un uzrakstījis libretu muzikālajai drāmai “Vadonis“, par savu pienākumu uzskatu paziņot arī to, ka savā sirdī esmu nodibinājis VADOŅA PARTIJU.

Tā ir vienīgā partija, kuras juridiskā adrese ir katra patriota sirds un kuras dibināšana jāsaskaņo tikai ar katra patriota sirdsapziņu. Novēlu katram Latvijas patriotam kādu rītu un vistuvākajā laikā pamosties ar sajūtu sirdī, ka arī viņš ir iestājies Vadoņa partijā.

Līdz šim visas partijas un valdības tautu lietojušas kā privatizētu fermu. Vārdi TAUTA, TĒVZEME, BRĪVĪBA (Tautas partija, Tēvzemei un brīvībai…) no politiķu puses tautai tika zagti un nelietīgi valkāti. Kārlis Ulmanis tautu neprivatizēja – viņš tās labā upurēja visu savu dzīvi. Vadonis piederēja tautai, nevis otrādi.

Sistēmā esošie vai uz sistēmas patvērumu cerošie kombinatori lai pat nemēģina VADOŅA PARTIJAS nosaukumu piesavināties un valkāt!

Kaspars Dimiters
29.06.2009

[1] Rīgai (1991)

[2] Jānis Kučinskis KOOPERĀCIJAS ATTĪSTĪBA LATVIJĀ UN PASAULĒ:
I DAĻA «Vispārējā kooperācijas teorija» („pdf” – 313 KB)

II DAĻA «Kooperācijas kustības vēsture Latvijā» („pdf” – 504 KB)
III DAĻA «Kooperācijas rašanās un panākumi pasaulē» („pdf” – 397 KB)

www.blogs.krustaskola.lv