«Kad nacionālo nodevību nosauks par godu un nosēdinās goda krēslā, kad vēlēta nemākulība paņems valsts stūri, kad partiju līdzekļi būs pilnīgi sakusuši ar valsts līdzekļiem, un deputāta vārds būs kļuvis par lamu vārdu, tad nāks atkal mans laiks.» Kārlis Ulmanis

Edvarts_Virza“Augstais nams”, Kārlis Ulmanis un viņa cīņa ar krīzi
Fragments no Edvarda Virzas monogrāfijas «Kārlis Ulmanis»,
1935. gads.

Ne bads, ne mēris, ne kaŗš, ne zemes trīces nav spējīgi kādu valsti tik ātri izpostīt, kā to spēj demokratiskie principi, ja tie tiek par tās pārvaldīšanas principiem. Pirmie var gan nodarīt lielus materiālus zaudējumus un apturēt uz laiku tautas progresu, bet tie negriežas pret organiskās vienības ideju, kas visu satur kopā. Tāpēc pēc katras sabiedriskas vai dabas katastrofas tautas organisms atkal salasās, lai dzīvi turpinātu.

Demokratiskie principi ķeŗas pie pašu pamatu iznīcināšanas. Tie iznīcina papriekšu galvu un tās funkcijas piešķiŗ rokām, kājām jeb kaut kam citam. No tā ceļas sajukums visā organismā, jo vienas pavēles vietā katra daļa sāk dzīvot pati savu dzīvi, nonākdama savukārt juceklī.


Demokratisko principu postošo dabu ļoti labi zināja krievu impērijas laika revolucionāri un tāpēc viņi iestājās pret centrālo varu šo principu vārdā. Revolūcionāru darbīgākā daļa sastāvēja ne no krieviem, bet impēriju apdzīvojošo tautu piederīgiem, un tāpēc, gribēdami savas tautas atsvabināt, tie strādāja kā demokratiskā ideāla piekritēji. Un tiešām, līdzko demokratija Krievijā tika pie varas, tā sajuka nepilna gada laikā. Bet Krievijas nākošie cēlēji atsacījās no demokratijas ideāla un sāka to izbūvēt un salasīt kopā pavisam citas idejas vārdā, kas bija diktātoriska.

Latvijas traģēdija pastāvēja iekš tam, ka latvieši demokratiskos principus, kas derēja noārdīšanai un sagāšanai, gribēja padarīt par valsts uzbūves principiem. Tāpēc, liela akluma sisti, tie iznīcināja savas valsts satversmē galīgi centrālo varu, sadalīdami to starp simts valdniekiem jeb deputātiem. Ievēlēts varēja būt tas, kas dabūja visvairāk balsu, un vairāk balsu varēja dabūt vislielāko labumu solītājs. Tā deputāts, ja viņš gribēja tikt arvien ievēlēts, kļuva bez apstāšanās arvien tālāk dzīts ne vien pa solīšanas, bet arī pa solīšanas izpildīšanas ceļu.

Ar pavisam maz izņēmumiem visa Saeima sastāvēja no cilvēkiem, kas savu varu bija ieguvuši šādā vairāksolīšanā. Šie bija sadalījušies frakcijās jeb grupās, kas atšķīrās viena no otras ne pēc polītiskā ideāla, kam viņi sekoja, bet pēc savu pašu iegribām, kuŗu maskēšanai bija piekārtas klāt dažāda satura polītiskas izkārtnes. Valdību sastādot, notika otra vairāksolīšana, kuŗās piedalījās šīs frakcijas, un panākumu dabūja tā valdība, kas parādīja frakcijām vislielāko pretimnākšanu. Latviešu nacionālisms no šī nama bija izdzīts, bet krievu, vācu un žīdu nacionālismi dzīvoja, kuŗu sekmēšanai piešķīra pabalstus no latviešu sapelnītās naudas. Saeimas vadītās valdības bija ne valdības, bet vairākuma izpildkomitejas.

Pār saeimas vislielāko daļu valdīja sociāldemokrati. Viņus paslepeni saeimas frakciju vairākums uzskatīja par nākotnes cilvēkiem, un ja ne atklāti, tad slepeni tās atradās pilnīgi zem sociālistu mācības diktātūras, kuŗa tās nemitīgi uzmana un bīda pa vislielākā demokratisma ceļu. Ikviens demokratisko frakciju deputāts apdulla priekā vairākas dienas, ja viņam no sociālistu līdeŗu mutes gadījās dzirdēt atklāti izteiktu uzslavu par demokratisko principu aizstāvēšanu.

Saeimā notika vistrakākās norunas un koalīcijas starp cilvēkiem, kuŗi ikdienas sadzīvē likās ar saviem uzskatiem atšķiŗamies viens no otra kā tumsa no gaismas. Ateists še sadzīvoja vislielākā draudzībā ar stingrāko kristīgo, lai panāktu vēlētāju iegribu apmierināšanu. Šie vēlētāji nebija kāda noteikta tauta, bet demokratija, kāds abstrakts bezveida pūlis. Tā neprasīja tautību, bet tikai balsu nodošanu. Tautības ideju ievēroja tikai minoritātes, kuŗas ļoti izveicīgi izmantoja latviešu deputātu pieķeršanos demokratisma dogmai. Tā bija cēlās polītikas mākslas pilnīga izvirtība, un uz demokratijas altāŗa gadiem ilgi tika upurētas mūsu tautas visdārgākās mantas.

Izlietodams visas savas spējas, Kārlis Ulmanis grib panākt, lai, valsts satversmi izstrādājot, valsts prezidenta rokās dotu noteiktu varu, bet tas viņam neizdodas. Tagad līdz ar visu tautu viņš, tālu ceļu staigātājs un svabada gaisa mīļotājs, bija iesprostots būrī. Viņa lielie spārni viņam kavē iet tāpat kā Bodlēra albatrosam. Viņš bija ieradis pavēlēt, bet nu viņam viscēlāko nacionālāko projektu izvešanai jāiet izlūgties balsis, jeb tās jānopērk, dodot kaut ko pretim. Viņam, kas bija ieaudzis kā koks augstu Latvijas debesīs, bija jāpaliek dažreiz zemākam par zāli, lai kaut ko iz- kaulētu par labu latviešiem no minoritātēm un latviešiem pašiem. Brīvības kaŗa sākumā viņam bija jāpazemojas savas tautas dēļ vāciešu priekšā, tagad viņam tas pats bija jādara latviešu priekšā. Tik ļoti tie bija aizgājuši projām no savas tēvijas.

Bet cilvēks ir līdzīgs putnam, kas taisa ligzdu no tiem materiāliem, kādi atrodas viņa apkārtnē. Un arī Ulmanim ir jātiek brīvībā un arī tauta tajā jāieved, lietojot tos līdzekļus, kas ir viņam visapkārt. Un viņš domā:

«Man un latviešiem būs ilgi jāmokās šinī jūgā, ir draugu, ir ienaidnieku ielenktam. Demokratijai nav labās puses, bet ir tikai sliktās. Tā ir materiālistiska mācība, kas, ar ideālismu segdamās, slēpj sevī viszemāko mantas kārību un nodevību. Tā ir mācība, kuŗai nav tēvijas, kuŗa sava režīma intereses nostāda augstāk par nācijas un valsts interesēm. Nav tagad nekādas garīgās iespējas šīs sistēmas valdīšanu pārtraukt. No korupcijas tā ir taisīta un caur materiālo korupciju tā sagrūs. Un ja to nevar novērst, tad šī demokratija visiem spēkiem jāvirza pa šo ceļu, lai tās iekšējais saturs drīzāk parādītos un tā drīzāk dabūtu galu, jo mums jābūt žēlīgiem. Pats Sālamans taču sacīja: «Dodiet nāves zāles tam, kam būs bojā iet, un saldu vīnu tam, kam noskumusi dvēsele ir.» Un nāves zāles sociālistiem ir manta. Lai viņi drīzāk iet pa tās iegūšanas ceļu, tad tie drīzāk sanāks pretrunā ar saviem principiem, un viņiem nebūs piekritēju un aizsargātāju bojā ejas brīdī. Un Ulmanis atminas, ka bija agrāk domājis: «Kad nacionālo nodevību nosauks par godu un nosēdinās goda krēslā, kad vēlēta nemākulība paņems valsts stūri, kad partiju līdzekļi būs pilnīgi sakusuši ar valsts līdzekļiem, un deputāta vārds būs kļuvis par lamu vārdu, tad nāks atkal mans laiks.»

Ulmaņa domas izrādās pareizas. No āra siltā istabā ienests ledus tik ātri nekūst, cik ātri maitājas demokratu un sociālistu dvēseles šinī mantas iegūšanas atmosfairā. Šī samaitātība bija tikpat nenovēršama, kā nakts iestāšanās pēc saules noiešanas, un Ulmaņa nopelns bija tas, ka viņš to jau iepriekš bija paredzējis. Visi ap viņu grima arvien zemāk, bet tikai viņš viens pacēlās.

Viņš saņem visu savu gribas spēku un piespiež sevi runāt ar frakciju deputātiem kā ar draugiem. Viņam ir grūti taisīt koalicijas un iet pret savu dabu, bet sava ideāla dēļ viņš iemācās sevi locīt, dziļi paslēpdams dvēselē to, kas tajā bija visīstākais. Ar laiku viņš iemācās tik labi spēlēt uz saeimas intrigu klavieŗu kauliņiem, ka viņš beidzot paliek draudošs ikvienai frakcijai. Viņš pavisam reti uzstājas ar runām saeimā un arī gandrīz tikai tad, kad viņam jānolasa deklarācija, kad viņš uzņemas sastādīt kādu valdību un būt par tās ministru prezidentu. Viņš nepiešķiŗ lielu nozīmi šādos laikos šim amatam, jo nav iespējams še pacelties līdz principa augstumam. Viņš šo amatu pieņem vairākas reizes tikai tāpēc, ka tā var vislabāk panākt zemnieku un valsts interešu aizstāvēšanu.

Ulmanis tīšām sargājās no runāšanas saeimas tribīnē, jo te nav viņa vieta. Viņš nav radīts, lai taisītu polītisku mozaīku – viss viņā tiecās uz lielām polītiskām freskām, bet priekš tām par šauru ir demokratiskā režīma sienas. Bet viņa temperaments viņam neļauj stāvēt mierā. Viņu redz nemitīgā kustībā. Viņa galva pastāvīgi strādā, un viņš runā te ar vienu, te ar otru deputātu, vai ar savas frakcijas locekļiem, un viņš ir sīki informēts par visām saeimas intrigām. Viņš ir nepacietīgs jājējs, un duŗ bez rimšanās piešus sānos tam slinkajam zirgam, kas ir saeima.

Viņa vislielākais darbs norisinās saeimas komisijās, kur tiek apspriesti saimnieciski jautājumi. Par vispārējo polītiku var runāt ikviens, bet saimnieciskās un sevišķi muitu, agrārās un financiālās lietās vajag zināšanas, un te ar Ulmani neviens nevar līdzināties. Visa angļu un vācu jaunākā literatūra šinīs lietās viņam zināma, un neviens cik necik ievērojams raksts ārzemju presē par tām avīzēs vai žurnālos viņam nepaiet gaŗām. Un kad viņš iesāk par saimnieciskiem jautājumiem komisijās debatēt – viņa pusē arvienu ir ne tikvien loģiskie argumenti, bet arī fakti. Bet tad gadās, ka nelīdz ne viens, ne otrs, lai deputātus pārliecinātu, un nobalsots tiek pavisam pretējais, kas nesaskan ne ar ko, izņemot demokratijas nodevīgās intrigas. Dažu brīdi pēc tādiem atgadījumiem viņam ienāk prātā aizcirst šīs iestādes durvis, bet tad viņš tūlīt atminas, ka polītikā nav parādes gājiena, bet tā ir nogaidīšana un pacietība. Viņš zin, ka nelaikā izdarīts labs darbs var pārvērsties sliktā darbā. Viņš atminas Bismarka patiesos vārdus: «Mēs nevaram pasteidzināt augļu nogatavošanos, turot zem tiem degošu lampu.»

Lai gan tautā radās jau neskaidra kurnēšana, visu to redzot, bet, kamēr pastāvēja augstas cenas uz visiem lauksaimniecības ražojumien, zemnieki izsitās cauri. Nauda nāca iekšā pa durvīm un logiem. Saeimai strīdoties un neauglīgi debatējot par to, vai iesniegtie likumprojekti ir darināti pēc demokratiska veida, lauki strādāja bez mitēšanās. Vecsaimnieki atjaunoja nopostītās saimniecības, bet jaunsaimnieki uzbūvēja simtiem tūkstošu jaunu ēku. Pēc kaŗa izpostīšanas epopejas sākās celšanas un uzbūvēšanas epopeja. Nāks laiki, kad, no visām pusēm tramdīta, demokratija atsauksies uz šo pelēko ēku mugurām kā uz sava darba iznākumu. Bet tāpat kā brīvības kaŗu uzvara bija ne režīma, bet viena cilvēka ticības un organizējoša talanta sekas, tā mūsu lauku jaunizbūvēšana bija ne parlamenta un viņa kārtības ruļļa, bet pašu laucinieku un viņu uzvarošo pūļu rezultāts.

Tas ir tiešām tiesa, jo zem sociālistu diktātūras esošais saeimas vairākums ievēroja vairāk ārzemju kapitālistu un ražotāju intereses, bet ne latviešu tautas vajadzības. Šis režīms bija uz liberālisma dibināts. Tas ir tāda mācība, kas neatzīst nekādu tautas aizsardzību ne garīgo, ne oikonomisko. Tās pamatā ir džungļu likums, ko sauc par brīvo sacensību. No šīs idejas iziedams, latviešu liberālisms, līdzīgi saviem ciltsbrāļiem dažās Vakareiropas zemēs, laida Latvijā brīvi apgrozīties visām pretlatviskām domām, rīkodamies kā neprātīgs dārznieks, kas, iedēstīdams derīgus stādus, ļauj tiem blakām augt nezālēm cerībā, ka labie izsitīsies cauri.

Tas pats notikās arī saimnieciskā laukā, un liberālisma pārvaldītā saeima ļāva Latvijā brīvi ieplūst bez muitas labībai, miltiem, gaļai un simtiem citu lietu, katru gadu miljoniem latu vērtībā, lai gan visas tās ražoja pašu latviešu zemnieki. Tātad sadragātajai demokratijai un tās saeimai nav nekādas tiesības atsaukties uz Latvijas uzbūvēšanu kā uz savas iniciatīvas panākumiem. Ja tā ir pielikusi roku kādam labam darbam, tad tāpēc, lai to ārdītu, bet ne sekmētu.

Krietns saimnieks, kas saaudzis ar savu darbu un māk lasīt dabas valodu, to, ko runā stādi, dzīvnieki, kukaiņi un nedzīvi akmeņi, zinās pastāstīt, ka daba mūs biedina simt dažādos veidos par to, ko tā nodomājusi darīt. Vēl vairāk nekā cilvēkiem visai pārējai radībai iet cauri nākamo notikumu priekšsajūta. Viss pasaulē ļoti apslēptā veidā mūs vai nu uzmudina, vai biedina, un pārsteigums un nejaušība ir tikai tam, kas ir aizmirsis burtot gaisa un zemes zīmes. Nav gudrāka vārda par to, kas bībelē sacīts: «Dieva gods ir lietas apslēpt, bet ķēniņu gods ir lietas izdibināt.» Lai tad nu cilvēks, kas piesavinājies, veltīga lepnuma dzīts, dabas ķēniņa nosaukumu, izdibina Dieva prātu, kas vēl runā uz mums slēpdamies!

Kā tas ir dabā, tā tas ir arī sabiedrības lietās. Ari še skan cauri visam biedinošas vai uzbudinošas balsis. Kas ir gudrs likteņa zīlētājs, uztveŗ tos un pasludina ļaudīm.

Tas bija priecīgs laiks latviešiem tūlīt pēc brīvības kaŗu izbeigšanās. Kā daba, tā arī saimnieciskie apstākļi sacentās, lai dotu latviešiem atalgojumu par izciestām briesmām. Bet nav nekas pasaulē traģiskāks par lielu laimi. Tā stāv virsotnē, kas ir tik smaila, ka nemaz nav vairs saredzama, un liekas, ka tā karātos gaisā. Tai ir saules īpašības, un tā pārtiek pati no sevis. Tā iziet ārā no pasaules lielā pakāpenības likuma, bet tad arī dievu skaudība to uzmana. Agri vai vēlu, no aizsaules nākdama, tālšāvēja dieva bulta ķeŗ to. Tā tas ir ar atsevišķiem cilvēkiem un arī tautām.

Vērodams pasaules saimniecisko dzīvi, Ulmanis jau sen manīja, ka kaut kas nav kārtībā tajā milzu ēkā, ko sauca par pēckara kapitālismu. Kad viss no ārienes tajā likās esam kārtībā, Ulmanis manīja jau kādu ķieģeli novēlamies un smalkas plaisas, mata resnumā, ejam no mūŗu augšas līdz apakšai. Viņš tūlīt tura var vajadzīgu brīdināt zemniekus. Un partijas konferencēs un kongresos viņš tiem saka: «Neaizraujaties ar sviesta, piena vai vienas labības sugas ražošanu vien. Attīstiet vispusīgi savas saimniecības, lai, vienai nozarei sabrūkot, jums būtu pārējās atspaidam. Es paredzu lielu cenu krišanos pasaules tirgū. Var nākt laiki, kad sviests paliks tik lēts, ka jūs ar to varēsit smērēt ratu asis, un kviešu pūram būs tik maza vērtība, ka saulei vairs neatmaksāsies to apzeltīšana mūsu laukos.» Un Ulmaņa padoms zemniekiem, kad viņš runā par saimniecību vispusīgu attīstīšanu, ir Vecās Derības vectēva padoms: «Dali savu ganāmo pulku divās daļās. Kad amelekieši vienu apkaus, tad otrs izbēgs.»

To pašu par krizi viņš saka arī saeimā, bet frakciju līderi smējās viņam taisni acīs. Viens saka: «Proletāriātam cenu krišanās būs ļoti izdevīga.» Otrs: «Ierēdņi nav ieinteresēti šajā lietā.» Trešais: «Latgalieši ražo tik maz sviesta, ka sagaidāmā cenas krišana tos nevar aizkārt.» Ulmanis nemaz nebija gaidījis citu atbildi, un viņš grib būt gatavs cīņai ar jau tuvo saimniecisko krizi, par kuŗu neviens nedomā saeimas nodevības un nacionālās vienaldzības atmosfairā.

Ar ārkārtīgām bažām Ulmanis vēro pasaules saimniecisko apvārsni, kur kāpj augšā melni mākoņi Himalaju augstumā. No Eiropas biržām, no Amerikas nāk viena vēsts ļaunāka par otru. Kā darboties un kur atrast īsto ceļu? Un Ulmanis domā: «Mēs varbūt varētu pateikt, kur atrodams patiesais ceļš, ja mēs, latvieši, tikai no sevis pašiem būtu atkarīgi, ja mums būtu māju rūpniecība kā ļoti senos laikos, ja mūsu šķiņķi glabātos rudzu apcirkņos un mūsu sviests spīdētu līdzīgi saulei, koka toveŗos sakrāts un kļavu un liepu apēnotos pagrabos nolikts. Bet tas vairs tā nava. Mēs esam sasaistījušies garīgām un saimnieciskām saitēm ar visu pasauli. Mēs esam palikuši par sviesta fabriku cilvēkiem, un piens, kas tek no latviešu raibaļu pupiem, aiziet, dzeltenajā sviestā pārvērsts, uz tālajiem Anglijas, Francijas un Vācijas tirgiem. No tiem mūsu pastāvēšana kļuvusi atkarīga. Šī krize skaŗ visvairāk zemniekus, tā raksies zem pašiem valsts pamatiem. Mēs varam daudz kam ļaut izputēt, uz ko līdz šim esam skatījušies kā uz neaizkaŗamu svētumu, bet mēs nevaram ļaut izputēt kaut vienai zemnieku mājai vai ģimenei. Lepnākais Rīgas namsaimnieka nams nav vienas lauku istabas vērts. Viss, kas mūsu valstī labs un kas mūsos pašos labs, ir sācies no šejienes. Pamatu pamati še atrodas un vai tai valsts varai, kas tos mēģinās satricināt!

Nu nāk atkal mans laiks. Man ir jāuzsāk cīņa ar lielo nelaimi, kas nāk nākdama. Bet man stāv priekšā visgrūtākais: vēl nav nācis laiks, lai es to varētu darīt bez saeimas. Man tā ir jāmobilizē šai lietai. Ļaunais man jādabū tik tālu, lai tas varētu izdarīt labu darbu. Visa valsts mašīna apstāsies, ja beigsies sviesta un bekona ripošana vagonos uz ārzemēm. Tagad nu tikai parādīsies zemnieku darba varenums un nepieciešamība. Ir tikai divi neizgaistoši un mūžīgi ceļi pasaulē, pa kuŗiem ejot nevar nomaldīties: celiņi, kas krusto zemnieku māju pagalmu, un gāju ceļš, kas naktīs krusto bezgalīgo debess velvi. Abi tie ir balti. Vienus tādus padarījušas no istabas uz kūtīm, klētīm un istabu tekošās kājas, bet otru baltu nominušas, uz debesīm skriedamas, mirušo cilvēku dvēseles. Kad visi ceļi ir izieti un apnikuši, pie tiem atgriežas pēcgalā. Zemniekiem jāstāv stipriem un cietiem, jo tie sargā kaut ko tādu, kas bija, ir un būs.

Kā zemes neizsīkstošo spēku pazīst no tam, ka tas katru gadu pret debesīm augstāk liek celties visam, kas zaļo, tā zemniekus pazīst no tā, ka tauta zarojas, aug un iet uz priekšu. Bet abu to nozīmi lāga neaptveŗ, jo tas liekas pats par sevi saprotams, ka zemei un zemniekiem pasaule jābaŗo. Bet tagad ir pienācis baigs brīdis, kur uz technikas un naudas varas dibinātā dzīve pierāda visu savu pretrunu baisīgumu. Man ir jāsāk rīkoties.»

Kaut gan viņam galvā plāns ir gatavs, bet ar to vēl nepietiek. Ulmanis grib to padarīt par vispārības mantojumu. Un viņš sēžas pie galda, apkrāvies grāmatām, papīriem un avīžu un žurnālu izgriezumiem. Viņš atkal pārvēršas literātā kā senos priekškara laikos. Tāpat kā viņa pirmās grāmatas, tā arī šīs būs veltītas zemniekiem, viņa mūžīgajam tematam. Bet ir izšķirība starp to, ko viņš rakstīja toreiz, un starp to, ko viņš raksta tagad. Toreizējās viņa grāmatas bija veltītas tam, lai latviešu zemniecībai piepotētu jaunas atvases. Tas bija noticies un izpildījies vēl lielākā mērā, nekā to varēja gaidīt. Labumi, kas no tā bija cēlušies, tagad iztaisīja lielu daļu no visiem valsts ienākumiem. Bet tam, ko viņš tagad rakstīja, vajadzēja visu sasniegto glābt no bojā iešanas.

Zemnieki ir nonākuši nevien grūtā, bet gan nepanesamā stāvoklī, lai gan viņi pēc kaŗa ir izdarījuši milzu darbu – uzbūvējuši izpostītās ēkas, sagādājuši lopus un inventāru, daudzas lauksaimniecības nozares paceldami līdz tik augstam stāvoklim, kā to nemaz nevarēja cerēt. Bet visu šo darot, viņi ir iestiguši lielos parādos, kuŗu nomaksāšana tiem nav pa spēkam, jo lauku darbs dod pārāk mazu peļņu, un Ulmanis 1929. gadā saraksta tuvu pie pieci simti lapaspusēm biezu grāmatu: Kā pacelt un padarīt ienesīgu mūsu lauksaimniecību.

Bet šī grāmata, ko tagad laiž tautā Ulmanis, ir pavisam citāda nekā iepriekšējās. Tikko nojaušama tūkstoš deviņi simti trīsdesmit ceturtā gada piecpadsmitā maija ēna lido pār to. To var nomanīt jau no grāmatas epigrafa: «Kam jānes atbildība par valdīšanu, tam piekrītas arī valdīt. Pie tā piederas aktīvitāte un nākotnes noredzība, bet arī pienākums vadīt un rīkot.» Bet grāmatas otras daļas beigās Ulmanis jau klaji pasaka, vērodams Eiropas evolūciju, ka «par sevišķu laimi šinīs apstākļos jāuzskata tas, ka gandrīz visu lielāko tautu priekšgalā stāv valdības, kuŗas ne tikvien vēlas kaut ko darīt, bet kuŗām ir arī pietiekošas pilnvaras un vara savus nodomus izvest. Še meklējama nākotnes sasniegumu drošākā ķīla, jo nevar līdzēt vislabākās idejas un nodomi, ja viņu izvešanu kavē vai padara pat neiespējamu iekšējās politikas traucējumi un šķēršļi».

Ulmanis, savu cīņas programmu izstrādādams, negrib teorētiski izpētīt krizes cēloņus pasaulē un Latvijā. Viņš pilnīgi atzīst, ka latvieši ir ierauti vispasaules krizē un ar savu rīcību un pūlēm tie galīgi uz zaļa zara tikt nevarēs. Bet tas vēl nemaz nenozīmē, ka latviešiem vajadzētu sēdēt bezdarbībā un gluži nekā nedarīt. Ja viņš pieskaŗas Latvijas saimnieciskās krizes iekšējiem cēloņiem, tad tie pēc viņadomām ir – mūsu valsts un pašvaldību iestāžu pārāk lielie budžeti, kas nesaskan ar pilsoņu tagadējiem ienākumiem un nodokļu maksāšanas spējām. Bet vissvarīgākais ir un paliek lauksaimniecības ražojumu cenu nepieredzētā nokrišana, lauksaimniecības pirktspēju iznīcināšana un apgrozības līdzekļu izņemšana no zemtuŗu rokām, kas noved pie apgrozības līdzekļu samazināšanās pārējo ražotāju un patērētāju starpā.

No krizes iekšējo cēloņu uzrādīšanas rodas arī viņa krīzes apkaŗošanas pamattēzes. Ņemot vērā, ka no lauksaimnieku agrākiem ienākumiem ir palikusi pāri tikai nepilna puse, tad tie ir jāpavairo. Ir puslīdzekļi – jaunu nodokļu neuzlikšana, procentu pazemināšana Zemes Bankā un Latvijas Bankā, vekseļu parādu pārnešana ilgtermiņa aizdevumos Zemes Bankā. Bet visjūtamāko labošanos lauksaimnieku ienākumos var ienest ražojumu cenu uzlabošana. Tā panākama ar cenu garantēšanu. Še Ulmanis izšķiŗ divas lietas. Cenu garantēšana maizes labībai, cukurbietēm, spirta kartupeļiem nes iekšējais tirgus, turpretim sviests, lini, bekons, kas ir eksportpreces, un starpība, kas rastos, jāsedz valsts kasei[?]. Šim nolūkam vajadzīgie līdzekļi rodami valsts budžetā. Tādi ir Ulmaņa priekšā liktie krizes apkarošanas pamatnoteikumi, kuŗus viņam izdodas, izlietojot visas savas politiskās asprātības un parlamentāriskās manevrēšanas spējas, saeimā izvest. Bet saeimā iet tik bezgalīgas debates par visām šīm lietām, no kuŗām atkarājas valsts glābšana vai bojā eja, ka viss nokavējās, kam vajadzēja tikt izšķirtam stundas vai dienas laikā. Partiju līdeŗi nenojauš, ka valsts atrodas saimnieciska kaŗa laikā, kur tāpat kā īstā kaŗā ir nepieciešama ātra izšķiršanās.

Ulmanis norāda, ka pasaulē sākas jauns saimnieciskas domāšanas un rīcības veids, kas ir taisni pretējs līdzšinējam oikonomiskā liberālisma principam. Valsts ar savu varu iejaucas valdonīgi saimnieciskā dzīvē, rēgulējot to saskaņā ar valsts vajadzībām. Katra valsts ierobežojas un nonāk pie saimnieciska nacionālisma, kas nozīmē, ka tā grib iztikt pēc iespējas pilnīgi tikai pati ar saviem ražojumiem. Viņš saeimas tūļību grib pārvērst darbībā un tāļredzībā, un tāpēc šie viņa vārdi skan kā biedinājums saeimā: «Mūsu tautas un valsts dzīvības interešu dēļ mums uz kādu laiku būtu jāpieturas pie importa ierobežojumiem, paaugstinātām muitām, preču kontingentiem, valūtas ierobežojumiem. Bez tam Anglija nopietni strādā pie projektiem, kas paredz savstarpējās tirdzniecības priekšrocības Anglijai, tās kolonijām un dominijām. Mums jāpiespiežas vēl pie laika iekaŗot uz pastāvību kaut mazu stūrīti lielajā Anglijas tirgū. Citādi vienā nejaukā dienā atrādīsimies pavisam ārpusē…»

Redzēdams, ka Eiropā veselas valšķu grupas cenšas savstarpīgi apvienoties, lai paplašinātu savu saimniecisko territoriju, viņš domā par trīs Baltijas valšķu saimniecisko ūniju, bet šis jautājums nevirzās uz priekšu. Ulmanis savā grāmatā ir aizkāris visas modernās saimnieciskās problēmas, un visām tām viņš dod praktisku atrisinājumu, arvien visur atdurdamies uz saeimas polītiķu īsredzību un nenovīdību. Viņš daudz ko panāk no savas saimnieciskās programmas izvešanas dzīvē un viņam izdodas Latviju glābt no saimnieciskā sabrukuma.

Bet kad Latvijas demokratija un saeimas vairākums atsauksies uz to kā uz savu pūļu rezultātu, tad tā atkal būs greznošanās svešām spalvām. Kā visu iepriekšējo traģisko Latvijas sarežģīto likteņa diegu atšķetināšana ir bijusi viena cilvēka roku darbs, tā tas bija arī tagad. Šis darbs nebija ārēja, nacionāla patosa pavadīts, bet tas bija līdzvērtīgs visiem iepriekšējiem mūsu nācijas lieliem darbiem, kas izdarīti kopš valsts nodibināšanās. Kas ir bijis visa tā galvenais vaininieks, to visi pamazām sāka saprast laukos un pilsētās.

Apbruņots ar to erudīciju, kāda vien tik šajā jautājumā iespējama, viņš apskata visas mūsu lauksaimniecības nozares un, analizēdams ar tām saistītās varbūtības, norāda, ko tās varētu dot lauksaimniecībai. Lauksaimniecības ienesīgumu viņš uzskata par nacionāli polītisku jautājumu, un vispilnīgākā patiesība nāk no viņa vārdiem, kad viņš grāmatas beigu novēlējumā saka: «Visa pasaules vēsture rāda un māca, ka nekad un nekur nekāds ļaunums nav cēlies, ja zemnieks ir varējis saņemt saimnieciski taisnīgas cenas, bet gan otrādi: katra tauta, kas to zemniekam liegusi, ir ietekmējusi savas bojā iešanas sākumu. Jo neviena tauta nekad nevar palikt vesela un stipra, ja vājināts top viņas sākums un mūža pamats – zemnieks.»

It kā gribēdams stiprināt lasītāja ticību uz zemnieku darbu, Ulmanis grāmatas ievadā pieved visādu ārzemju autoritāšu domas par zemnieku darba nozīmi un viņu tagadējo stāvokli, un visas tās saskan ar autora novērtējumu.

Bet šajā grāmatā izteiktie Ulmaņa uzskati vēl nepaguva kļūt par vispārības mantojumu un ieiet partiju līdeŗu galvās, kad negaisa mākonis, ko līdz šim redzēja izkāpjam no apvāršņa, bija jau sasniedzis debesu vidu, un bēdu lietus sāka līt pār Latviju. Krize bija klāt un tās tumšie ūdeņi apņēma latviešu laukus vispirms, kā to jau Ulmanis iepriekš bija paredzējis. No turienes nāca vaimanas, un vaimanas nāca ari no pilsētas, kur fabrikas taisījās pārtraukt darbus. Nu vairs neparko neviena partija nedrīkstēja nostāties ļaunā savrupībā, jo nelaime bija kopīga. Bet neviens, izņemot vienu cilvēku, nezināja ko darīt. Šis cilvēks bija Kārlis Ulmanis, visu saeimas partiju nonicinātais un ienīstais Zemnieku Savienības vadonis. Tagad izturēšanās pret viņu saeimā grozījās, un lai gan neviens to klaji neizteica, bet partijas nojauda, ka viņš vienīgais ir spējīgs valsti glābt. Atkārtojās tas pats,, kas bija Bermonta uzbrukuma laikā – kā slīcēji ķeras pie ūdenī iemesta dēļa, tā visi ķērās pie Kārļa Ulmaņa. Un brīnums! Viņi redz, ka viņš paceļas laukā no apvainojumu lielā purva un staro tāpat kā senāk. Ne viņš bija sabrucis, ne viņam kas bija pielipis no visa tā, ko uz viņu meta. Neatminēdamies nevienu sarūgtinājumu, viņš aicināja uz saprašanos Latvijas nelaimes priekšā visas saeimas partijas.

Viņš sēžas atkal pie galda, un starp bezgalīgiem darbiem saeimā un citur viņš atrod laiku, lai sarakstītu jaunu laikmeta gara pilnu grāmatu: Kas jādara un kā. Vidzemes saimnieki, kas iebrauc ar saviem vezumiem Rīgā tūlīt pēc pusnakts un apmetas Tērbatas ielas iebraucamās vietās, iedami gar namu, kam trīsdesmit astotais numurs, redz, ka tur vēl viens logs ir gaišs. Viņi visi zin, ka tas ir Ulmaņa logs, viņi arī nojauš, ka viņš tur lampas gaismā cīnās viens pats ar laucinieku nelaimi. Dažreiz viņi ierauga aiz priekškariem paceļamies viņa lielo ēnu, kuŗu viņi visi pazīst, un viņi atkal redz savā priekšā paceļamies drošības zīmi.

Sarežģījas ne tikai Latvijas saimnieciskie apstākļi, bet arī garīgie un nacionālie. Liela nospiestība pārņēma prātus. Pilsētu un lauku iedzīvotāji būtu samierinājušies ar posta dzīvi, bet viņi arvien vairāk nevarēja samierināties ar saeimas juceklīgo polītisko dzīvi, kas noveda pie tā, ka latviešu tautas godu neviens vairs necienīja un ar to nerēķinājās. Partiju līdeŗi to pārdeva katrā gadījumā par labu savām interesēm. Paši savā valsti dzīvodami, latvieši redzēja, ka viņi arvien vairāk top par spēku, ko polītiķi, savus aprēķinus un koalicijas taisīdami, vairs neņem vērā. Kam cik necik bija vēl prāts atlicies, tie necerēja nekādu labumu no jaunajām saeimas vēlēšanām. No tām varēja rasties tikai vēl lielāka latviešu pazemošana.

Šis politiskais juceklis atsaucās arī uz tautas garīgo dzīvi, un kur senāk redzēja piepūstas buŗas skrejam, tur tagad tās stāvēja nošļukušas, bezvēja apņemtas, kam bija uz vietas stāvoša gaisa smaka. Vajadzēja atvērt jaunu debesu lūkas, vajadzēja sitiena, lai viss sāktu atkal kustēt. Bet visu to varēja izdarīt tikai stipra vara, kam būtu plāns un atjaunota ticība. Un tā politiskās, garīgās un saimnieciskās lietas bija nonākušas stāvoklī, kas prasīja apvienotu varu un ātru un enerģisku rīcību. Saeimā visi to saprata, bet nevienam nepatikās piecelties no ērtā, briežu ādām apsistā kluba krēsla, kuŗā viņš līdz šim bija sēdējis.

Bet šis laiks bija pārāk nopietns un Latvijas darīšanas pārāk sarežģītas, lai šī rīcība ilgāki vilktos. Un šādos apstākļos Kārlis Ulmanis atminējās savu seno domu: «Kad vēlēta nemākulība sagrābs valsts stūri, kad negodu nosauks par godu, tad nāks atkal mans laiks.»

Un pēc ilgiem laikiem viņš kāpj atkal saeimas tribīnē, ne tāpēc, lai deputātiem dotu paskaidrojumus, bet lai apsūdzētu visu režīmu. Zemnieku Savienība iesniedz saeimai satversmes grozījumu projektu. Kad viņš runā par iesnieguma motīviem, tad, runu nobeigdams, viņš izsaka vārdus, kas ir draudi, vērsti pret visu parlamentārisko režīmu:

«Mēs, projekta iesniedzēji, neatkāpsimies no ceļa, ko reiz esam atzinuši par labu. Mūsu apņemšanās ir negrozāma un mūsu griba nelokāma. Mēs neatlaidīsimies, mēs iziesim – ja būs vajadzīgs – cauri visiem posmiem, kamēr savu mērķi būsim sasnieguši. Jo lielāka būs pretestība, jo plašākas taps mūsu prasības. Mēs apzināmies, ko esam uzsākuši. Mēs to darām tautas un valsts drošības un labklājības labā. Kas domā tāpat, lai pievienojas mums; vienotiem spēkiem uzvarēsim.»

Daudzi gan atzina pārgrozījumu nepieciešamību, bet neviens nesekoja Ulmaņa un Zemnieku Savienības aicinājumam. Tikai šie vārdi nebija sacīti saeimai vien, bet pāri deputātiem visai latviešu tautai. Tie atbalsojās mūsu zemes ziemeļos un dienvidos, vakaros un rītos. Milzīgs prieks radās latviešos, redzot, ka viena galva beidzot, lēnām starodama, paceļas pāri citām. Tie nebija rieta stari, kas deg pār mežu stāvošā priedes galotnē, tie nebija arī rīta stari, kas tur rotājās, tai uzlecot. Tie stari nāca no šīs galvas pašas, no tās iekšējās gaismas. Tā iedegās virs Latvijas kā vientulīga Jāņu uguns. Tas brīdis ir tuvu klāt pienācis, kad arī visas pārējās tai līdzi sāks spīdēt. No tumsas izlēks gaisma, un Rīgas torņi drebēs, zvanīdami jaunās Latvijas slavu.

Pārpublicēts no Aisbergs.lv