Top veltījums Kārlim Ulmanim. Saruna ar topošā mūzikla ‘Vadonis’ mūzikas autoru Zigmaru Liepiņu
Vita Krauja, Latvijas Avīze, 22. jūnijs 2009

ulman-1 ulman-2 ulman-3 ulman-4 ulman-5 ulman-6 ulman-7 ulman-8 ulman-9 ulman-10

Tikko šopavasar savu skatuves dzīvi Nacionālajā teātrī beidza Zigmara Liepiņa muzikālā drāma „Adata” ar Andras Manfeldes libretu, kad komponists ieradies teātrī piedāvāt jaunu mūziklu, kura pašreizējais nosaukums ir „Vadonis”.

Ar Zigmaru Liepiņu tiekamies viņa mājās „Mūzās” pašā jūras malā Rojas pagastā. Pirmsjāņu nedēļā mūziķis apņēmies no mājas nespert ne soli, kamēr mūziklam nebūs pielikts punkts. Kad ievaicājos, kāpēc viņš pret sevi tik skarbs – pirmizrāde tikai rudenī, 17. septembrī -, Zigmars Liepiņš asi iebilst. „Nevis tikai, bet jau,” viņš teic, „teātrim taču jāpaspēj sašūt kaut vai kostīmus, kuru šajā mūziklā ir ļoti daudz.”

- Kas noticis, ka no romantiskā tautas varoņa Lāčplēša esat nonācis līdz vadonim, kas katra latvieša ausīm visupirms saistās ar saimnieciski praktisko un raksturā paskarbo bijušo Latvijas Valsts prezidentu Kārli Ulmani?

- Vadonis arī ir romantisks tēls. Viņš nav tikai kaut kāda politmašīna. Mēs taču būtībā ļoti maz zinām par dažādu vadoņu personisko dzīvi, viņu draugiem, sievietēm, laulībā un ārlaulībā dzimušiem bērniem. Citi par to vispār nerunā, arī par Ulmani tā personiski nav zināms gandrīz nekas. Jā, šis mūzikls būs par visu laiku lielāko latviešu politiķi, saimnieku šā vārda īstā nozīmē, nevis tādā, kā to šodien daudzos gadījumos lieto, par valsti, cilvēkiem prezidentam apkārt, viņa personisko drāmu. Par Ulmani ir pārāk maz runāts. Un, ja runā, tad saka: pretrunīgs. Krieviem slikts tādēļ, ka uztaisīja stipru, nacionālu valsti, latvieši, īpaši sociāldemokrāti, pārmet valsts atdošanu bez cīņas vismaz par okupācijas režīma statusu. Bet nebija jau viņš viens, bija ministri, padomdevēji. Tie kaktiņā sēdēja? Neticu.

Dzīve ir pilna dažādu apstākļu un sakritību. 7. janvārī man ir vārdadiena, 9. – Kasparam Dimiteram. Viņš man atsūta epastu: apsveicu… un galā piebilde – nupat tāds laiks valstī, ka būtu jāraksta opera par Kārli Ulmani. Sūtu atpakaļ: tu nopietni? Pie sevis nodomāju: hm, kāpēc gan ne? Kaspars gluži nopietni nebija domājis gan, bet es to tā uztvēru. Tā patiesībā ideja nāk no Dimitera, apstiprinājums no manis.

- Kaspara Dimitera teksti reizumis mēdz būt ļoti skarbi, pat melni.

- Ar Kaspara vārdiem esmu rakstījis dziesmas jau 29 gadus. Bijušas pauzes, kad neko nedarām, bet mūsu kopsadarbība vienmēr bijusi auglīga. Šis ir trešais kopīgais lieldarbs (Iepriekšējie bija „Parīzes Dievmātes katedrāle” un „No rozes un asinīm”. – V. K.). Dziesmu būs vairāk nekā simts. Esam draugi, čomi, sazināmies un sastrādājamies caur skaipu, Kaspars atsūta tekstu, es rakstu tam virsū mūziku, ja vajag, viens vai otrs savu darbiņu pakoriģējam. Kaspars nupat izlasījis visas iespējamās grāmatas par Ulmani, būs kādas piecas. Pretrunīgas. Internetā ir Ulmaņa pēdējās piezīmes no izsūtījuma, kur viņš apraksta visu posmu no valsts dibināšanas līdz tās pastāvēšanas pēdējai dienai. Ļoti interesanti! Bet grūti lasāmas, jo tur ir tikai politiski fakti – viens fon… teica citam to, tas izrīkojās tā… Un Ulmanis piezīmē: aizdomas, ka viņi atkal man aiz muguras zaguši. Par kādu naudu sabūvētas tās lielās mājas? Runa bija par ģenerāli Balodi un vēl kādu. Viss taču skaidrs. Ulmanis pats staigāja vienā un tajā pašā mētelītī sešus gadus, tāpēc jau to dažkārt sauca par viņa leģendāro apģērbu. Valsts prezidentam nepiederēja nekas. Manā skatījumā Ulmaņa fenomens attieksmē pret šodienas valstsvīriem ir viņa vienkāršībā. Viens mētelis, valsts dota aldziņa, nekādu ietaupījumu. Jā, valsts šoferis un mašīna. Viss. Kā redzams pēdējā fotogrāfijā, viņš, it kā dodoties uz Šveici, aizbrauca uz Krieviju ar vienu čemodāniņu pie rokas.

- Kāpēc jūs izvēlējāties šo mūziklu piedāvāt Nacionālajam teātrim?

- Atļaušos teikt, ka Nacionālais ir mans teātris. Esmu tam rakstījis no 1976. gada, būs pāri par divdesmit izrādēm. Jūtos piederīgs teātrim, trupai, tur zinu katru kaktu no pīpētavas līdz mazmājiņai, no bufetnieka līdz iekšā laidējiem un garderobistam, pazīstu visus. Dailē, kaut arī tur ir daži mani draugi, nepazīstu neko. Visā dzīvē tur iestudēta viena mana izrāde, tā pati ne visai veiksmīgi. Un visbeidzot – tieši Nacionālajā teātrī 1918. gada 18. novembrī taču pasludināja Latvijas valsti. Šo izšķirošo mirkli mūziklā centīsimies parādīt ļoti tieši, patiesi. Latvijā ir par maz pieminekļu Ulmanim, šim diženajam valstsvīram, un ar šo izrādi mēs mēģināsim vēl vienu piemiņas zīmi radīt.

- Pūlos iedomāties, kā mūziklā skanētu: es palieku savā vietā, jūs sa-a-vā…

- Šīs frāzes nebūs. Divu stundu izrādē nevar atainot veselu dzīvi. Un es šai lietai pieeju pilnīgi no citas puses. Ulmaņa mūža lielākais uzdevums bija radīt valsti. Un šis mirklis ir kā devītais vilnis izrādē. Kas līdz tam bijām mēs? Guberņa Krievijā. Ulmanis radīja valsti apstākļos, kuros tā faktiski nevarēja rasties.

Bet mūziklā būs viena aina no 1934. gada, kur Saeimas deputāti vēl priecīgi un apmierināti vītero…

- Ja ielūkojas libretā, tā arī izklausās: strādnieki ir badā, nabadzība valda, maizei jālaiž cena, lai tautai tā uz galda, darbaļaudis pārtiek ne jau tik no maizes, bibliotēku vajag, tās lai mūsu raizes… Ironiski ar mūsdienu piešprici.

- Es varētu parādīt 1934. gada Saeimas pēdējās sēdes protokolu 14. maijā astoņos vakarā. Mēs to izlasījām no viena gala līdz otram. Nu neko viņi nenojauš. Strīdas par savām parastajām lietām: kuras partijas kurš deputāts ko sliktu pateicis par citādi domājošās partijas pārstāvi. Lai kādu deputātu atzītu par vainīgu un izdotu tiesai, pieprasījums bijis jāiesniedz piecpadsmit reižu. Nepārtraukts kašķis. Domāju, saprata jau veči, ka viss iet uz grunti, apzinājās, ko dara. Taču sākotnēji droši vien domāja savādāk, bet izvērtās pavisam citādi. Tāds bija laiks pasaulē un Eiropā. Bet vispār jau jebkurš parlaments prasās pēc ironijas. Paskatieties uz angļu parlamenta augšun apakšpalātu sēdēm: garlaikoti ģīmji, lasa avīzes, spēlē pokemonus, un tad vēl tie izlēcieni un izdvestās skaņas. Komēdija! Man arī bijusi tā laime pabaudīt no parlamenta virtuves. Pie Radio un televīzijas likuma, vēl joprojām nepieņemtā, tiku sēdējis divus gadus. Esmu redzējis, kā telpā ienāk deputāts Kastēns, nokavējis no tā jau īsās sēdes piecpadsmit minūtes, drudžaini sameklē lapu ar uzvārdu sarakstu, kur par piecīti parakstīties. Tad, tēmu nesaprazdams, noklausās pārdesmit teikumus no runātā un piecpadsmit minūtes pirms beigām atvainodamies iečukst ausī komisijas priekšsēdētājam: man tagad jāiet uz ārlietu komisiju. Īsi sakot, par visu šo lietu viņam nafig. Tā likuma vēl šodien nav. Bet tur viss bija skaidrs. Vispār viss ir aplam. Manuprāt, Latvijas problēma ir tā, ka parlamentārā demokrātija ir izšķīdusi. Cauri.

- Noskatīsies tauta mūziklu „Vadonis” un ies pie valdības nama vai Jēkaba ielā ar saucieniem – nost ar parlamentāru republiku!

- Nē, nē, tādas vēsts jeb, kā tagad modē teikt, mesidža mūziklā nav. Tie, kas mani pazīst, zina, ka jau sen esmu par tautas vēlētu prezidentu ar lielākām pilnvarām. Taču, nelaime, neredzu to īsto cilvēku. Ja man jautā, ko es tagad gribu, atbilde ir pavisam vienkārša. Lai vakaros, ieslēdzot televizoru, man nebūtu jāredz un jādzird, kā čakarē cilvēkus – ar padomju krēslos sasēdināto saudzēšanu, deputātu un ministru privilēģiju lobēšanu, ar vieniem stāstiņiem pirms vēlēšanām un drūmām patiesībām pēc tam, un galu galā ar biedinošiem draudiem par mūsu tūlītēju pusizolāciju no visas pasaules. Bet nekādu apvērsumu mēs nevēlamies (iesmejas). Un arī ziedus mēs negaidām. Labāk lai aiziet uz skvēriņu pretim tagadējai Ārlietu ministrijai un noliek kādu puķīti Kārlim.

- Grūti mūziklu iedomāties bez spoža soprāna vai sulīga alta. Bet, cik lasīts, ilgstošas attiecības ar sievietēm Kārlim Ulmanim nav bijušas…

- Bija gan. Ar draudzeni Mariju. Tā ir reāla persona, sieviete, pie kuras lauku mājās Ulmanis ik pa laikam ciemojās gadu desmitiem un kurai šīs nepiepildījušās attiecības beidzās ļoti traģiski. Precīzi nekur nav zināms par viņa ārlaulības dēlu, bet arī tāds eksistē. Un Ulmanim bija māte. Kā katram cilvēkam. Mēs mēģinām radīt ļoti personisku, dramatisku, emocionālu, nopietnu mūziklu. Jo to īsto vēsturisko patiesību jau neviens nezina. Izrāde būs mūsu interpretācija par to. Ulmaņa dzīvē ir daudzi intriģējoši pavērsieni. Viņš ir strādājis fermā, krejotavā Amerikā, šajā lielākajā emigrācijas zonā, kur sajaucās visdažādākās tautas – skoti, īri… Starp citu, arī Amerikas prezidents Kenedijs bija īrs. Ulmanim ir ārzemēs iegūta izglītība, Nebraskā saņemts doktora grāds, 1905. gadā trīs dienas sēdējis cietumā, kaut ko ne tā pateicis pret caru. Jukas un jezga deviņpadsmitajā gadā, te vācieši, te krievi, neziņa un bēgļi. Starp citu, arī mani vecvecāki muka uz Krieviju, mana mamma piedzima 1921. gadā Barnaulā. Atpakaļceļā uz Latviju divi bērni nomira dzelzceļa stacijā. Jo kas tur, Altajā, Krievijā deviņpadsmitajā un divdesmitajā gadā labs varēja būt?

- Kā šie motīvi atklāsies mūzikā?

- Būs gan koris, gan stīgu kvartets, trīsdimensiju skaņas, kas zāli padara telpiskāku. Likšu lietā visu man šobrīd pieejamā arsenāla aptveri. Es izmantoju stilistiku no absolūti akadēmiskas mūzikas, izejot cauri romanču tipa dziedājumiem līdz bezkaunīgām kuplejām. Absolūti viss spektrs. To varētu saukt par muzikālu postromantismu. Tagad modē postmodernisms. Tas ir, paņem vienu darbu, sacūko to, kas oriģinālā bijis, un nosauc par postmodernismu. Piemēram, „Figaro kāzas”, kur oriģinālā augstmaņu un kalpoņu flirts. Postmodernisms ir, ja visas kaislības plosās zemūdenē vai lidostā un, samaisot visu šo ļembastu ar pornogrāfiskiem skatiem, noliek uz Operas skatuves. (Iesmejas.) Mūsu mūziklā postmoderns nebūs nekas. Bet postromantiska mūzika man ir, ja izmanto visus muzikālos līdzekļus un paņēmienus, cik vien atļauj teātra iespējas un mana iztēle. Patlaban cīnos ar finālu. Kā saka, ja beigas labas, viss labs. Kādas tās būs, vēl nevaru pateikt. Tas, protams, izklausās jocīgi brīdī, kad līdz pirmizrādei palikuši tikai trīs mēneši. Bet daudzi jau nezina, ka, piemēram, Mocarts „Dona Žuana” uvertīru pierakstīja klāt tikai jaunās operas ģenerālmēģinājumā…

- Tautā paliekošs hits būs?

- To nekad nevar iepriekš zināt, bet pārsteigumi… Pavisam droši!

***
Uzziņa:
Mūzikls „Vadonis” Nacionālajā teātrī
Režisors – Edmunds Freibergs
Scenogrāfs – Aigars Ozoliņš
Kostīmu māksliniece – Liene Rolšteina
Galvenajās lomās:
Ulmanis – Mārcis Maņjakovs vai Egils Melbārdis
Marija – Dita Lūriņa vai Zane Dombrovska
Māte – Marija Bērziņa vai Līga Rītiņa
Sociāldemokrāts – Mārtiņš Egliens vai Uldis Anže