Intervija ar Līgu Dimiteri NRA pielikumā MĒS
ldimitere-mes-nra-0
Teksts: Elita Veidemane
Ludmilas Osipovas foto no Kaspara Dimitera personīgā arhīva

Līga ieslīd mazajā kafejnīcā kā viegla, netverama ēna, tikai baltais lakatiņš ap galvu un sniega krāsas kreimenes rokās apliecina, ka tā nav parādība. Tādi divi gaismas akcenti tumšā stāva aprisēs. Pēkšņi iedomājos, ka nekad neesmu viņu redzējusi bez lakata – ar plīvojošiem matiem, smejošu, uz pirkstgaliem pastiepušos, tādu, kas nevaldāmi priecājas par to, ka aizsniegta debesu maliņa. Bet lielās acis ir klusas pazemības pilnas, matu celiņš zem lakata ir taisns kā viņas pārliecība. Līga man pasniedz reibinošo kreimeņu sauju. „Piedod, ka nokavēju,” viņas smaids aizskrien tikpat ātri kā parādījies.

„Vai tā nav Dimitera sieva? Nu, tā, kas tur uz ielas ar krustu gulēja!” – pēkšņi dzirdu skrapstošu čukstu no blakusgaldiņa puses. Tur sēdošās divas sievietes mēģina neizrādīt ziņkāri. Nezinu, vai Līga to dzird, bet man gribas sievietēm atčukstēt, ka viņa ne tikai to vien ir darījusi. Tomēr atsakos no polemikas, jo laiks ir atvēlēts tikai mums abām – Līgai Dimiterei un man. „Viens krāsains žurnāls man piedāvāja dažus simtus latu, lai es viņiem sniedzu interviju. Negribu, lai mani pērk. Negribu dienām un nedēļām ilgi mētāties veikalos pa žurnālu plauktiem. Atteicos,” stāsta Līga. Viņai taisnība: nopirktu interviju pēc tam var pārtaisīt pēc sava prāta, reizēm pat tā, ka intervējamais neatrod nevienu paša teiktu vārdu. Bet es gribu dzirdēt tieši to, ko saka Līga. Varbūt notiks tā, ka vēl kāds kopā ar mani saklausīs viņas teikto.

Nodzīvot šo dienu

„Zini, kas man ir svarīgi? Nodzīvot šo dienu,” viņa iesāk. „Šobrīd tas jau kļuvis tik grūti, jo mēs neko nezinām par rītdienu. Bet tā ir rakstīts Evaņģēlijā: dzīvot šo dienu. Un kā mums to dzīvot, ja cilvēks, kas radīts brīvs, no sistēmas ir pataisīts par vergu?” Līga atzīst, ka arī viņa nejūtas brīva: viņu nospiež kredītu jūgs un parādi. Tāpēc šobrīd ir izlikts pārdošanai Dimiteru īpašums Cēsu puses Skujenes pagastā. Līga smagi nopūšas: „Mēs pārdodam to, kas mums sirdij tuvs un mīļš. Tur, Uplejās, mēs nodzīvojām piecpadsmit gadus. Pēc Krimuldas tas mums bija kā patvērums. Es kādreiz staigāju tur pa laukiem un domāju: nu, kā tā var būt, ka šādu vietu mums Dievs uzdāvinājis? Uplejas nebija tikai mājas. Uplejas mums nozīmēja daudz vairāk.”

Nauda, nauda… Nauda kā atbrīvotāja, kā brīvības dāvinātāja. Vienīgi tad, kad Līga jūt, ka viņai jādodas ielās par kaut ko cīnīties, domas par nebrīvi un naudu pazūd. „Taču daudziem cilvēkiem ir citādi. Viņi domā: nu, ko es tur iešu, man taču rīt jāatdod parāds, man par to jārūpējas. Bet parāda esamība taču nenoliedz darīt to, kas mums katram no augšas nolikts! Tad, kad sapratu, ka man praida dienā jāiet un jānoguļas uz ielas, es nedomāju par savu neatdoto parādu. Es domāju pilnīgi ko citu: aiziešu tur un nomiršu! To, ka tur nogulšos, es zināju jau divus gadus.”

liga_ar_zvaniem

Bail nebija

Pērn ne Līga, ne Kaspars nebrauca uz Rīgu protestēt pret geju un lesbiešu praidu, jo 2008.gads pilnībā noritējis vecmāmiņas zīmē: Kaspara māte Vija Artmane jau bija iegūlusi smagas slimības gultā un prasīja nemitīgu kopšanu un uzmanību. Līga gribēja braukt uz protestu 2007.gadā, taču viņas mazmeitiņai Esterei bija iekodusi ērce, mazo vajadzējis vest pie daktera, visi atgriezušies mājās dziļā naktī, un Līga vairs neatrada sevī spēkus, lai nākamajā dienā vēlreiz dotos uz Rīgu.

„Jā, bija vēl viens iemesls, kādēļ neaizbraucu,” viņa atceras, „kaut kāds žurnāls gribēja visu dienu man sekot ar kameru un filmēt, ko es daru. Tas man nepatika, jo tas nebūtu brīvi.”

Šogad sanāca dīvaini. Līga piegāja pie kārtības sargiem, kas laida iekšā cilvēkus praida parkā. „Savu uzsaukumu par balto lakatiņu es palaidu gaisā trīs dienas pirms praida. Baltais lakatiņš – tas bija tāds cīņas elements. Kad atnācu pie katedrāles, man šķita, ka es būšu viena. Bet mēs bijām trīs – kopā ar mani vēl sieviete un vīrietis. Pie caurlaides prasījām, lai mūs ielaiž. Viens policists teica, ka nelaidīšot, jo es esot tāda, kas uzbrūk. Otrs policists ar kaut ko sazvanījās, un mūs ielaida. Un tad mēs bijām kā liecība… No pirmā mirkļa, kad sākās gājiens, es biju viņiem pretim. Es gāju atmuguriski, ar seju pret gājiena dalībniekiem, un viņi visu laiku varēja vērot krustu man uz krūtīm.”

Līga teic, ka viņai nebija bail, un arī geju pūlis bija nekāds, ne draudzīgs, ne nedraudzīgs. Vienubrīd pūlis mēģināja Līgu apiet, un tad viņa sapratusi, ka jāguļas. „Es nogūlos. Un apkārt pēkšņi iestājās tāds klusums… Es neko nedzirdēju! Un tā es tur gulēju kā dzīva liecība. Es domāju, ka cilvēki nefotografēja mani, bet gan krustu, kas bija man uz krūtīm. Bez krusta es nebūtu nekas. Es biju kā paliktnis. Kā svečturis svecēm. Krusts ir tas, kas liek cilvēkiem ieklausīties sirdsapziņā, saprast, ka par grēkiem būs jāatbild.”

Līga apgalvo, ka viņa tur negāja ar naidu, jo – kāds gan var būt naids, ja pie krūtīm ir krusts. „Turklāt man šo cilvēku slimība bija pazīstama – no Skapja laikiem,” gaiši pasmaida Līga. Ja nu kāds jauns cilvēks nezina, kas ir Skapis… Leģendārais Skapis savulaik bija bārs pie restorāna Rīga, un tajā pulcējās, dzēra un risināja pasaules problēmas pirmsatmodas laika bohēmieši – dzejnieki, dziedātāji, žurnālisti, aktieri, režisori, komponisti, gleznotāji… Par Skapi šo vietu sauca tālab, ka bāra sienas bija izbūvētas ar koka paneļiem, un bija sajūta, ka tu tiešām atrodies skapī.

Neprātīgi darbi

„Ilgus gadus strādāju Skapī. Un man nekad nebija nekādu konfliktu ar šīs slimības – homoseksuālisma – skartajiem. Šie cilvēki nekad nelielījās ar šo kaiti. Atceros, bija viens TV darbinieks, viņš ilgus gadus rāvās ārā no šīs slimības. Beigu beigās viņš atrada sieviņu, bet no viņa novērsās viņa draugi – homoseksuāļi. Tā dēļ viņš arī cieta.”

Līga tā pavisam mierīgi, pat ar kaut kādu iekšēju sāpi spriež par šiem cilvēkiem. Taču interneta komentāri ir pārpilni ar naidu un ņirgām, kuru galvenā apsmejamā varone ir Līga Dimitere. „Viņa ir traka!” apgalvo tie, kuri vienmēr visu zina vislabāk. „Nu, es jau arī esmu traka,” līdzsvaroti atbild Līga, „bet ko man citu darīt? Arī es izeju ielās, arī man ir sava parāde, tikai mana lepnuma zīme ir Kristus Krusts, ne kaislības. Interneta komentāros tie cilvēki paši nezina, ko raksta. Tas, kas tagad notiek, ir garīgs karš. Mātēm būtu vairāk jācīnās par savu bērnu dvēselēm.”

Līga, atkal silti pasmaidījusi, iegrimst varbūtībās: kā būtu, ja viņa būtu jaunāka?… Tad viņai piedzimtu bērniņš, un viņa ietu stāvēt pret praida gājienu ar visu bērniņu uz rokām. „Ja man jāiet bojā, tad es eju bojā ar visu savu bērniņu,” viņa pārliecinoši saka. „Maza bērniņa man nav, es pieliku krustu,” tā Līga. Izrādās, ka viņas Kaspars nemaz nav zinājis, kāds ir Līgas nodoms, šogad dodoties pret praidu. „Viņam jau nav obligāti jānāk man līdzi, viņš vairāk ir cīņā saucējs, ne ielās gājējs. Bet viņš ir pieradis pie maniem dullajiem gājieniem,” Līga smejas, „tāpēc es mierīgi sevi varu nosaukt par māti teroristi. Nevis par māti Terēzi.”

Līga gan nevar atcerēties citus tik neprātīgus gājienus kā šis, taču gan gulēšanu uz ielas, gan baznīcas celšanu Krimuldā viņa izprot kā mīlestības izpausmi pret Dievu: astoņos gados, Līgasprāt, ir izdarīts neprātīgs darbs, lai atjaunotu baznīcu. „No tās mēs neesam attālinājušies nekad. Arī Krusta skola mums nekad nav beigusi eksistēt. Cilvēkam katru dienu ir Krusta skola,” viņa lēnprātīgi nosaka.

Un tomēr pats neciešamākais cilvēku mīnuss, viņasprāt, ir pārlieks lēnīgums, miegainība: „Vecāki ir kā aizmiguši, skolotāji arī. Viņi baidās kaut ko pateikt pret nešķīstību – baidās, ka atlaidīs no darba. Bet viņus atlaidīs tagad, kad viņi nav teikuši neko! Izglītības sistēmā esot ap diviem tūkstošiem ierēdņu, lūk, viņiem vajadzēja manā vietā nogulties uz ielas! Tā kā viņi to neizdarīja, vairs neviens nevarēs apturēt to netīro straumi, kuru šurp atvēlusi Eiropa… Vajadzēja būt tā: ja jūs, Latvijas vara, to pieļaujat, mēs slēdzam ciet skolas, jo tās vairs nav vajadzīgas: skolotāji tikai uz visu noskatās… Un klusē.”

ldimitere-mes-nra-1Paskatīties acīs

Līga vienmēr uzsver savu aktīvo pozīciju, viņa uzteic arī Kasparu: „Viņam nav nevienas tukšas dziesmas. Visās ir doma iekšā. Arī tagad viņam ir vismaz 20 jaunas balādes. Cikls sauksies “Dziesminieks no Grēcinieku ielas”. Bet kas notiks ar latviešiem? Ar tiem, kuri nespēj atrasties aktīvās pozīcijās? Nezinu. Var jau būt, ka cilvēki vēl pamodīsies un ar dievpalīgu kaut ko izdarīs. Bet ir skaidrs, ka mūsu gļēvuma un neizlēmības dēļ dzīves nepanesamības smagums pieaugs. Bērni to izjutīs, bērnu bērni arī. Sievas necīnās par saviem bērniem, viņas necīnās arī par saviem vīriem.”

Šajā ziņā Līgai pilnīgi konkrēts viedoklis. „Vīrieši visu laiku tiek kārdināti! Bet sievas nesaprot, ka ir šie kārdinājumi. Domāju, ka vīrietim ir ļoti grūti dzīvot šajā pasaulē, viņš nekur nevar izbēgt no kārdinājuma. Vīrietis ir vājš, katrā ziņa vājāks par sievieti. Un tad, kad vīrietim notiek kaut kāds pakritiens, sieviete nevēlas viņam to piedot. Savukārt tā sieviete, kas vīrieti ir sakārdinājusi, labprāt paņem pakritušo. Tāpēc esmu pārliecināta, ka sievietēm vajag paciesties, viņām vajag būt Solveigām, kas sagaida savus vīrus. Un tad vīri arī atgriezīsies. Vīrieši, vāji būdami, aizskrien pie jauniem ķermeņiem, bet viņi tajā brīdī nesaprot, ka arī tie jaunie ķermeņi drīz novecos… Nevar taču vienmēr gaidīt no dzīves tikai baudu. Sievas, piedodiet saviem vīriem!”

Līga atzīstas, ka viņas vīrs Kaspars ir daudzkārt lūdzis viņai piedošanu. Par ko? „Laulības dzīvē bijuši daudzi kritieni un pārbaudījumi. Kaspars vienā dziesmā raksta, ka mīlestība ir nebaidīšanās. Es arī nebaidos mīlestībā kaut ko darīt. Es varu gulties uz ielas, varu piesiet sev krustu, varu aiziet pie sievietes, kas iekārojusi manu vīru, un pademolēt māju…”

Līga nekautrējas no savas atklātības, viņa izstāsta par notikumu, kas izskanēja presē pirms neilga laika. Kaspars, pakļāvies kaislei, bija aizgājis no Līgas. Taču – atgriezās. Un droši vien ne tāpēc, ka Līga viņu vilktu atpakaļ ar varu. Viņa devās pie tās sievietes un…

„Es pieklauvēju pie stikla ar savu gredzentiņu. Nejauši izsitu durvīs stiklu. Tad tie, kas bija iekšā, solījās saukt policiju. Nu, lai jau sauc… Tāda ir tā dzīve – nemitīga cīņa vienam par otru. Bet tajā pašā laikā – es esmu brīva, un Kaspars ir brīvs. Man vienkārši vajadzēja aizbraukt un paskatīties acīs tai meitenei Ivetai. Pēc tam – lai ir tā, kā notiks. Taču viņš vienmēr ir atgriezies pie manis. Kaut gan… Šī pēdējā reize man bija ļoti smaga. Tikai tagad sāku atgriezties pati pie sevis. Un sāpīgākais ir tas, ka notikušais ar Ivetu bija Kaspara brāļa Jura atbalstīts projekts – kā dabūt Kasparu prom no manis, jo, Juraprāt, es neesmu gana laba Kasparam. To Juris man pats pateica.”

Neticams ir stāsts par Kasparu un Zani Iltneri. „Mēs ar Kasparu bijām nodzīvojuši piecus gadus, bet mums nebija bērniņu. Kaspars mani pameta un aizgāja pie Zanes. Pēc kāda laika man zvana Kaspars un saka: „Piedzima Anna.” Es pie telefona saļimu, un kāds kolēģis, ieraudzījis mani, pavaicāja: „Kas tev notika?” Es atbildēju: „Mums meitiņa piedzima.”… Kaspars izņēma no slimnīcas Zani un Annu un pēc tam atgriezās pie manis. Bet otro reizi mūžā Kaspars satika savu meitu Annu pie omītes šķirsta Kristus Piedzimšanas katedrālē. Divdesmitčetrgadīgā Anna ar savu mammu Zani bija atnākušas pie Vijas Artmanes kapa..”

Kad Zane bija gaidībās, Kaspars lūdza Līgai piedošanu un paciešanos: viņš solīja, ka atgriezīsies mājās. Arī Kaspara māte ļoti pārdzīvojusi situāciju, jo „tur bija bērniņš vēderā”, un, ja bērna māte uztrauksies, ar bērniņu var kaut kas notikt. „Un arī es to visu pārdzīvoju. Es gaidīju Kasparu atgriežamies. Es viņam nekad un neko nepārmetu. Tajā – Zanes laikā – es ar viņu satikos tikai vienreiz. Es aizbraucu pie Kaspara, bet viņš negribēja mani laist iekšā, teica – es kaut ko sliktu izdarīšot. Man ne prātā nebija kas tāds. Es gribēju tikai paskatīties acīs tai sievietei. Jā, iegāju, ieraudzīju, ka tai sievietei jau liels vēders… un aizgāju. Dzīvē ir tik daudz mīlēts, tik daudz sāpju sajusts un tik daudz piedots… Varbūt tieši ar tādu atslēgu ir atverama mana dzīve: tad, kad es ciešu, tad ciešu līdz galam. Kad mīlu – tad līdz galam.”

ldimitere-mes-nra-2Ko var piedot, ko – ne

Līga atzīst, ka necenšas būt skaista ciešanu laikā: viņa nekrāsojas, īpaši neskatās spogulī. Viņa tikai cieš. Bet viņas ciešanas netransformējas naidā: viņa neienīst to sievieti, kas viņai darījusi pāri, jo greizsirdība, teic Līga, nav viņas dabā, jo tā tikai iznīcina ģimeni un mīlestību.

Jā, Kaspars atgriezās pie Līgas. Taču vajadzēja nākt Dieva svētībai. Abi aizbrauca uz Dobeles baznīcu, kur Kasparu kristīja, bet Līgu – iesvētīja. Tas bija pirms 24 gadiem. Mācītājs vienā brīdī uzrunāja Līgu: „Lūdz Dievam kaut ko, Līga.” Un viņa sāpju un ilgu uzplūdā sauca skaļā balsī: „Dievs, dod man bērniņu!” Viņas balss uzskrēja debesīs, un pēc četrām dienām viņa uzzināja, ka ir mātes cerībās. Piedzima Jēkabs. Vēl pēc septiņiem gadiem – Stefans Ezra. Stefans dzima smagi, bija iespēja, ka nomirst vai nu dēliņš, vai nu Līga… Taču ar dievpalīgu izdzīvoja abi. „Vairāk bērniņu man nevarēja būt,” it kā skumji, taču ar dzīves negrozāmības likumu jau samierinājusies, teic Līga.

Vai Līga ir piedevusi Kasparam viņa sānsoļus? „Bet kā es varu nepiedot? Ja es nepiedošu kaut mazumiņu, tikpat daudz man arī nepiedos Dievs. Lai sievas paciešas, tad viss būs kārtībā. Un paciešanās nav pazemošanās, tā ir mīlestība. Tikai nejauc ar kaislību! Pie tām pieskaitāms alkoholisms, maucība, homoseksuālisms. No kaislībām var tikt vaļā tikai caur ilgām lūgšanām, ar grēksūdzi. Pretējā gadījumā Kaspars nebūt varējis to izdarīt.” Līga uzsver savu un Kaspara pareizticību, piebilstot, ka kļūdās tie, kuri domā, ka viņi abi mētājušies no konfesijas uz konfesiju: pareizticībā viņi abi ir jau 25 gadus. „Bez baznīcas nav iespējams izdzīvot,” Līga ir pārliecināta, „un bez piedošanas – arī ne.”

Taču ir kāda lieta, uz kuru piedošanas robežas nav svētulīgi paplašināmas. Tas attiecas uz viena cilvēka attiecībām ar otru cilvēku. Laikraksts Diena, pret ko Kaspars pieteicis apsūdzību par apmelojumiem, nav cilvēks. Pārkāpjot paši sava mēdija iekšējos likumus un krimināllikumu, viņi ļaunprātīgi pie lasītājiem ļāva nonākt publikācijai par to, ka Vijas Artmanes kaps ir pamests un nekopts. „Mums tas šausmīgi sāpēja,” tā Līga, „jo tas bija nekrietni un netaisnīgi no viņu puses. Mēs kapiņam koka apmalītes uzlikām Mātes dienā. Uzreiz to taču nevar darīt, jāgaida, kamēr kapiņš nosēžas. Taču, lai cik skaists šis kaps būtu tagad, koks jau tur ilgi nepaliks, koks bojājas. Tāpēc būs piemineklis. Publikāciju Dienā Kaspars tik ļoti pārdzīvoja, ka nonāca slimnīcā – sirds…”

Tiešām – kad zvanīju, lai sarunātu tikšanos, Līga bija nevaļīga: tajā brīdī viņa bija kopā ar Kasparu pie ārsta. Līga uzskata, ka šī publikācija ir laikraksta atriebība par visu, ko Kaspars darījis un domājis. „Taču mēs šajā prāvā uzvarēsim,” viņa ir pārliecināta, „jo viņi tikai pārbauda, cik mēs būsim stipri. Tiem fotografētājiem vajadzēja kapu vēl arī izspārdīt, lai izskatītos piemērotāk šai publikācijai. Vai tāpēc, ka šo avīzi mazāk pērk, tai noteikti jāpaliek dzeltenākai? Tad to vairāk pirks?”

ldimitere-mes-nra-3Uz visu mūžu

Stāsts par Līgu nebūtu pilnīgs, ja tajā neiekļautu tikpat neticamo viņu iepazīšanās un kopā palikšanas epizodi. Līgas tēvs savulaik labojis auto Kaspara tēvam Arturam Dimiteram, abi bijuši labi draugi.

„Kad es beidzu oficiantu skolu, pie mums ciemos atbrauca vecais Dimiters. Es tikko biju nolikusi visus eksāmenus. Dimiters man pavaicāja: ko tagad darīsi? Atbildēju, ka strādāšu restorānā Rīga. Un kur tad dzīvosi? – viņš turpināja. Gan jau izdomāšu, es saku. Tad viņš saka – zināt, ko, atbrauciet pie manis ciemos! Viņš dzīvoja Bruņinieku ielā. Mēs kādu laiciņu pasēdējām un parunājām, un tad Dimiters pēkšņi saka: „Nāc, Līga, es tev parādīšu, kur tu dzīvosi.” Un viņš man ierādīja meitas istabiņu, kas gadu bija stāvējusi tukša – tur savulaik dzīvoja Kaspara omīte. Es apskatīju istabiņu un nācu atpakaļ uz virtuvi. Un tad man pretim pēkšņi iznāca Kaspars. Viss! Es momentā viņā iemīlējos. Un tieši tāda mīlestība, kāda man bija toreiz, man ir arī tagad. Tā nav mainījusies,” starojot atceras Līga.

Pirmā Līgas darba diena restorānā Rīga beidzās ap divpadsmitiem, un Līga devās uz jauno mītni. Izrādījās, ka Vija Artmane viņu gaidīja: dzīvokļa saimniece bija sakārtojusi mazo istabiņu, uzlikusi logam aizkarus, uz galdiņa nolikusi apelsīnu…

Taču Kasparam pa to laiku meitenes nāca un gāja – mākslinieces, aktrises. Vienvārdsakot, bohēma. „Un kas tad es tāda biju? Vienkārša oficiante. Un tad Kaspars sāka izrādīt vēlmi ar mani… draudzēties,” Līga meklē vārdus, „un tad… viņš atņēma man nevainību. Man bija 21 gads. Es, protams, sapratu, ka no Kaspara puses tā nebija tāda mīlestība, kā man – viņš vienkārši tā bija pieradis dzīvot. Un tad pēc kāda laika… notika liela izšķiršanās. Es apliecināju savu lielo mīlestību. Bet Kasparam pateicu, lai viņš neiedomājas, ka arī no viņa puses ir kaut kas līdzīgs. Nedrīkst tā mānīt sevi. Pati sevī es novērtēju, cik liels spēks ir nevainībai, un cik liela vērtība tā ir, sagaidot savu pirmo un vienīgo mīlestību. Un tad mēs aizgājām raudāt katrs savā istabā. Par to, ka raudāja arī Kaspars, es uzzināju tikai vēlāk. No rīta… Kaspars aizgāja pie Viktora Kalniņa (Vika) – viņam 1.aprīlī palika 40 gadi (šogad 1.aprīlī Vikam palika 70!). Es taisījos uz darbu, taču pēkšņi atgriezās Kaspars un teica man: „Paliksim kopā uz visu mūžu.” Šogad 1.aprīlī palika 30 gadi, kopš esam kopā.”

Kāzas notikušas visai drīz, un vedējos bijis Kaspara labākais draugs Valdemārs Hmeļevskis. Vija gan neesot bijusi sevišķi priecīga par dēla izvēli. Vismaz pirmos divdesmit gadus – ne. Un tikai pēdējie desmit gadi bija vīramātes uzticēšanās apgaismoti. Gaismu pamazām droši vien atnesa ne tikai abi Līgas un Kaspara puikas – Jēkabs, kam jau 23 gadi, un Stefans Ezra, kuram piecpadsmit, bet arī noticēšana, ka Līga patiešām mīl viņas dēlu. „Kāpēc omīte mani tik ilgi nepieņēma? Nezinu. Droši vien tāpēc, ka es toreiz nekas nebiju, nu un tagad arī es nekas neesmu,” atzīst Līga, „es varu būt tikai kā svečturis mīlestībai, kā svečturis savam vīram. Kaut arī Kaspars man tik daudz pāri darījis, viņš tik un tā ir labs vīrs man un lielisks tēvs saviem dēliem. Viņš iekšēji jūtas kā viens no viņiem, viņš nekad nav mēģinājis sevi celt augstāk par bērniem.”

Līga izsvītro no dvēseles pāridarījumus, atstāj tikai labo un brīnās par ļaudīm, kuri attiecībā uz Kasparu spēj redzēt tikai negācijas, kaut gan viņš ir lielisks dziesminieks, operu libretu autors, beigu beigās – spēcīgs cilvēks, kurš cīnās ar savām vājībām. „Izrādās, ka daudziem svarīgākais Kasparā ir tas, ka viņš it kā bijis izvarotājs un cietumnieks,” skumji nosaka Līga. „Kad pirms trīsdesmit gadiem mēs ar Kasparu precējāmies, man teica: kā, tu ar Artmanes dēlu precēsies?! Viņš taču ir cietumā! Es saku: nu, uz to laiku jau izlaidīs laukā… Bet īstenība ir tāda. Arturam Dimiteram bija ārlaulības dēls Dainis, kas bija ārkārtīgi līdzīgs savam tēvam. Un Dainis tiešām bija cietumā, 13 reizes, bet tagad viņš jau ir miris. Tur Dainis visiem stāstīja, ka viņš ir tas īstais dēls, kas audzis ģimenē… Daudzi cilvēki, protams, noticēja. Visu laiku, kamēr esmu ar Kasparu precējusies – visus šos 30 gadus viņam līdzi velkas šis mīts. Lai gan arī Dainis nebija sodīts par izvarošanu.”

Taču Līga ir stipra, un tādas pasakas – lai arī sāpīgas, tomēr nespēj mainīt viņas attieksmi pret Kasparu. Viņa joprojām zina, ka mīlestība nozīmē piedošanu, pacietību un nebaidīšanos.

6.jūnijs, 2009.gadā

www.blogs.krustaskola.lv

Nakts serenāde (šai balādē ir rindas “mīlestība ir nebaidīšanās”, teksts ŠEIT)