telts_logs_gichaCik Piņķu dievnamā bija vēss, tik Ogres saulrietā cepīgs. Sanāca koncertēt divus novakarus pēc kārtas. Aizvakar Piņķos, vakar Ogrē. Sastāvs zināms – 3D (viens es plus divi mani dēli). Kad man bija par 6 gadiem mazāk, kā šobrīd Jēkabam, kuram 23, spēlēju Bulduru Sovhoztehnikuma estrādes ansamblī “BST”, kas bāzējās Salienā. Šodien šo vietu atkal dēvē vecajā vārdā – Piņķi. Mans instruments bija basģitāra, ko nu pamazām iemokas rūcināt arī dzejoļnieks Stefans.

Koncertēt dievnamā pārāk ērti nav. Sēdēšana ar muguru pret altāri, laicīgu domu izdziedāšana, sava cilvēcīguma apliecināšana… Tas viss kopā negribot pamazina tempļa nozīmi, kas taču celts vienam vien mērķim – Dieva pielūgsmei, Tā godāšanai un Eiharistijai. Bet maņu atmiņā vēl dzīva Krimuldas laika pieredze, kad arī dziedājām dievnamā, taču ar seju pret altāri un tikai pielūgsmes dziesmas. Viens koncerts Krimuldas baznīcā uz manas sirdsapziņas gan ir – albuma “Krusta skolas sestdienas vakara lūgšanu dziesmas” svinīgā priekšācelšana. Bet tas bija savādāk. Pēc Piņķiem prieku caurstīgoja arī smeldze, ka Dieva vārda pasludināšanas spēks tā izkliedēts sekulārā humānisma, agresīvā ateisma un plaša patēriņa jaunpagānisma iespaida dēļ. Ortodoksais degradēts par arhaismu, tradicionālais – par konservatīvismu, klasiskais – par stilīgu vecmodīgumu. Lai gan visi šie jēdzieni sevī nes visdzīvākos cilvēka dvēseles pašsaglabāšanās instinkta kodus. Garīgā kopaina letarģiska – bez katastrofas nepamodīsimies.

Ogrē bijām atbalstīt savu draugu Egilu Helmani, kas no “Visu Latvijai” saraksta startē Ogres Domes vēlēšanās. Pašā centrā VL Ogres nodaļa uzslējusi īstu armijas telti, pie kuras tad arī sauļojāmies… pardon, dziesmojām. Saulrietā cepoties sejas labajai pusei, dziedāju pat 95-tā gada balādes. Skanēja kā vakar rakstītas. Pienācis laiks atkal runāt tai pašā valodā, kādā to darīju jau pirms 14 gadiem, cerot: kādam taču pielēks, ka jāatgriežas tai punktā, no kura tūdaļ pēc Atmodas visi kopā solidāri aizgājām šķērsām. Visiespaidīgāk to atgādina Erlanda Juzefsona tēlotais Domeniks Tarkovska filmā “Nostaļģija”, kurš pēc sacītā aplējas ar degvielu un pārvēršas lāpā. Kur palikušas visas LV lāpas? Ne tās, kuras iededzam piemiņas gājienos, bet īstās – personības.

Bet par mūsu kopējiem sasniegumiem 18 gadu ilgajā politisko intrigu ēnu teātrī definējums īss: gribējām – visu Latvijai, sanāca – Latviju visiem…

Visdziļāk nosēdās kupleju rīmējums “Krīzelējamais pants”:
Krīzelējamais pants
un himniskā “Meiča ar saulainām cirtām un kokli”:
Meiča ar saulainām cirtām un kokli

Te pāris bildītes no Piņķiem un Ogres. Piņķos diemžēl fotografētājam sanāca biš duļķaini. Fotogrāfijas bez skaņas :)

jekabs_dimiters_pinkju_bazn_052009 jekabs_stefans_kaspars_dimiteri_pinkju_bazn1_052009 kaspars_dimiters_ogre_2009 kaspars_jekabs_dimiteri_ogre_2009