Pirms 24 gadiem viss bija savādāk.
Sniegs bija zaļāks… Vai zilāks – vienalga. Vismaz sniga.
Taču tai tālajā vasaras dienā nesniga. 1984.gada 26.augustā
(Annas dzimšanas dienā) man, pie izlaidīgas un tiem laikiem
radoši ekstrēmas dzīves radušam, gadījās būt neparastā
komandējumā. Lai gan biju jau vairākus gadus precējies,
taču laikam vairāk tomēr mīlēju sevi, nevis “ģimeniskās vērtības”.
Arī tai pievienoto vērtību (bērnu) kaut kā mums ar Līgu nebija.
Dakteri jau pasludināja, ka vispār nebūs.




Palaid Point of Disgust un tad lasi:


Discover Low!




Nezinu, kāpēc, bet pēc pagarākas badošanās kūres (Pola Brega metode) un Tai Czi nodarbībām, tik ļoti biju sev iepaticies un tik ļoti jutos brīvs, ka ļāvos piedzīvojumam, ko par neauglīgu vairs nu nekādi nenosaukt. Mana sieva Līga taču bija tikai parasta sieviete, turklāt vēl oficianete. Bet es taču biju ārkārtīgi neparasts – tādā ģimenē ienācies, Princesīti un Neveiksminieci sacerējis, Mikrofona aptaujās pagozējies, pat slavenajā Malvīnē līdz bezsamaņai dzēris, es taču… Nu, ja. Un šis “estaču” tad arī kopā ar kādu sev joprojām tuvu draugu devās biš atrauties no ierastās dzīves. Draugs ar aktrisi, es ar topošu gleznotāju (pareizāk – gleznotāji).

Tas viss bija kaut kā tik īsti. Varētu pat teikt, līdz koordinācijas zudumam romantiski. Nu, tā, ka šo rīcību nācās definēt par mīlestību. Lai gan… nekādu lielāku mīlestību par sevis mīlēšanu jau laikam vēl nepazinu. Nu, labi, labi – bij man pirmā lielā, toreiz… tad.. labu laiciņu pēc tam, kad 17 reizes biju noskatījies izrādi Īsa Pamācība Mīlēšanā, kur vienu no čigānietēm spēlēja Mirdza Martinsone. Jā, jā, es biju viņā ļoti ieķēries. Vienreiz ziemā, man zem rokas ejot, viņa pat pie Brīvības pieminekļa nokrita augšpēdu. Es, protams, viņu pat pacēlu. Ā, un vienreiz pie mana drauga no Autoinspekcijas es ar Mirdzu pat bučojos. Tikai vienreiz. Taču tā pirmā lielā nāca ču vēlāk. Padomju manekeņu princese Asnate mani iepazīstināja ar manekeni vārdā Inese. Sekoja pirmā lielā. Viņas vēstulītes vēl tagad, apjoztas ar zilu matu banti, čuč kādā no mana arhīva kārbām.

Līga sekoja pēc tam. Viņa bija lieciniece manai pirmās lielās krīzei. Pat biju gatavs iziet pastaigāties no Sarkanarmijas ielas piektā stāva loga. Vismaz likās, ka esmu tik ļoti satriekts. Pirmā lielā taču pēkšņi pateica, ka atgriezīsies pie vīra. Tātad, tomēr biju nokantējis. Lai gan tikai uz dažiem mēnešiem. Bet finālā sāpēja baigi. Līga bija līdzās, redzēja, juta līdzi, mierināja. Mistiski. Tik ļoti, ka tikai tagad, kādu pēdējo 10 gadu laikā, vispār sāku apjēgt, kāds sargeņģelis man un visiem manējiem viņas personā dāvāts.

Nu, lūk. Tik ilgi dziedāju Leļļu teātrī U.Stabulnieka Dekameronam rakstītās dziesmas, kamēr sekoja renesanses mēģinājums ar pirmo lielo. Oi, cik šķidri tas beidzās. Pēc ar Inesi kopīgas padzeršanās krogā Ščecina, iestājās mana vemjošā bezsamaņa … Nu, baigi sacūkoju jau aizdzīt sākušo pirmo lielo, skaisto. Un tā riktīgi, protams, ievainoju laulību ar Līgu. Sāku klīst jau kā tāds laimei aizkauts. Meklēju izeju visādās jogās-šmogās, no sevis kā trekna kluča cirtu slaido tēlu… Protams, lai patiktu, lai būtu kruts, jo toreiz jau vicināju kājas Z.Liepiņa Филармонияс orķestrī Opuss. Vicinājāmies kopā ar Zīveri un Vanzoviču.

Bet ne jau par to es visu laiku gribu pastāstīt. Vārdu sakot, man likās, ka ir iestājusies otrā lielā. Biju iepazinies ar jau piesaukto gleznotāju ģimenes atvasi un šai ģimenē sāku justies labāk, nekā oficiālajās mājās. Nu, man toreiz tā likās. Kaut ko jau arī sev iestāstīju. Patika arī tas, ka patīku utt. Viss kopā. Taču tas viss būt nieks, ja to varētu nolikt malā kā gleznu, kas nekad nemainīsies. Uzgleznoji un viss. Lai stāv, nokalst, ieput personīgās vēstures muzejā. Man tā nesanāca. Meitene gleznotāja, ar kuru jau gandrīz dzīvoju kopā, pavēstīja, ka gaida bērnu.

Ciniskākais no manas, kā kretīna puses, bija tas, ka jau tūdaļ zināju, ka bēgšu, ka tas nav pa īstam, ka spēlītes beigušās… Baigi apjuku, nezināju, ko un kā, kamēr atkal stabili atgriezos uz korķa. Laikam, lai nenoslīktu, jo glābšanas vestes taču arī darina no korķa. Sievai Līgai, kas bija nomocīta un plosīta no manas puses, nemitīgi teicu: gadi, gaidi, nevaru aiziet, kamēr nepiedzims bērns… Un bērns piedzima. Miera ielā nemierīgs to saņēmu pie Dzemdību nama. Meitenīti, kas jau drīz tika rotāta ar skaisto vārdu Anna.

Viņai šodien ir dzimšanas diena. 24. Pēc pirmās un pēdējās tikšanās pie Dzemdību nama vēl mazliet pagrozījos gleznotāju ģimenes debesu dzīvoklī virs Vecrīgas, bet tad gan bēgu… Bēgu mājās pa īstam. Uh, kādas lomkas nācās piedzīvot, kamēr sabruka un augšāmcēlās iekšpuse. Taču visu pa vietām nolika ne narkologs, ne psihologs, bet Dievs. Kaut kā dīvaini (un jau daudzaprakstīti) tiku kristīts. Pēc šī notikuma Līga pēkšņi kļuva aug-Līga un dzemdēja man pirmo dēlu Jēkabu. Viņa nākšana pasaulē izmainīja manā dzīvē visu. Un maina joprojām. Tā ar Dieva dāvanām ir. Otrais dēls Stefans-Ezra šīs pārmaiņas bagātināja vēl košāk. Nu jau gan kā dzejnieciņš, gan kā geimeris.

Protams, reizēm Annas mammu satiku. Protams, runājāmies. Satiku arī Annas mammas draugus, gleznotājus un kultūras ministrus, kas man dedzīgi stāstīja, cik Anna līdzīga man utt. Visi visu zināja. Taču tikai pirms neilga laika sadūšojos Annai aizrakstīt. Viņa apliecināja, ka viņai tas ir absolūts jaunums. Neticu, tā nevar būt. Aber… nu un tad? Anna IR mana meita. Kāds sirdskambaris visus šos 24 gadus sirsnīgi to ir apzinājies. Un lai kāda arī bijusi Annas mammas pēcgarša pēc piedzīvojumiem ar mani, arī viņu es atceros ar smeldzošu vāti pakrūtē, jo tiešām biju egoistisks, cinisks un… slaids.

Manā mājas lapā krustaskola.lv iegūlis kāds dzejolītis, kas vienkārši un sirsnīgi izlija. Varbūt pat kā maza dziesmiņa, kurai vēl nav melodijas. Un tieši pirms gada, kad kūleni apmeta Annas 23-šais. Blogā var atkārtoties.

••• 

anna-maza-liela

anna

no viegla baložu svina
lāstekai asaras krājot
lido lidene no turienes
kurp nenokļūt nerunājot

maigu oāžu palmas
klaunu pieres klāj lēnām
zēni runā ar meitenēm
par bizēm par tauriņu ēnām

siltu vasaras nakti
zibens dala pa vidu
es neatceros neko – ne ledu
ne stārķi ar bērnības slidu

mazi spoguļi klavierēs brūnās
putni atlaižas brāļiem knābjos
tikai virpuļi ziedlapu nažiem
grib lai vienmēr sagriezies glābjos

tie nav krāteri tās ir pēdas
tajā mēnesī kuru tu bradā
neko nezinu – krītu ar biti
mazu dzeloni dzīvības gadā

vēl uz rokām pil piena pūkas
no tām ganībām bruģu pļavās
lejup lasot pa burtam no kalna
esmu nonācis lappusē tavā

dēlu vārdos ir ielikta zīme
divas bultas kā paralēles
zini māsa – pat klusējam kopā
ar diviem ‘a’ diviem ‘n’ uz mēles

24.08.2007

P.S. Austrumu kristieši dzimšansdienās, svētību vēlēdami, dzied “Ilgus gadus, ilgus gadus…” To dziedu arī Tev, Anna. Viss šai dzīvē dzīvojas uz asmens. Rotiņas, ko mana māte (Tava vecmamma), tev, zīdainos autiņos vēl tītai, atveda no kādām tālām zemēm, tā arī vēl nav nonākušas pie Tevis. Cik atminos, laikam tikai kā pievienotais “jpg” Tavā gmailā. Vēl rakstīju: “viņa jau ir veca, arī viņa zināja ka tu esi dzimusi, kad tev bija 3 mēneši, viņa no kāda ceļojuma pārveda tev rotas, taču jau par vēlu, jo bija pieņemts lēmums tev melot…”

Viņa pati šo dāvaniņu Tev vairs nenodos nekad. Viņa pēdējos mēnešu pamazām un, daudz ciezdama, dziest. Viņas volframa diedziņš apziņas spuldzītē jau pārdedzis. Šādā dzīves īstenības mijkrustu traģikā es, Anna, atceros visu, visu. Piedod, man, ka viss bija tieši tā, kā bija. Bet divas dzīves mums nevienam nebūs, kālab izlīgt jāpaspēj vēl šajā. Tas mirklis, kad ir par vēlu, pienāk tik pēkšņi. Kā izdeg spuldzīte.