Jānis Kučinskis, I DAĻA

Ko jūs domātu par cilvēku, kurš neko nedara savas dzīves labā, bet gaida, lai to viņa vietā izdarītu citi, un visās nelaimēs vaino citus? Kā jūs justos, ja šāds cilvēks būtu jūsu dēls, znots, vedekla vai pat dzīves biedrs? Un ja nu izrādītos, ka šāds cilvēks esat jūs pats? Taču mūsu gadījums ir vēl daudz traģiskāks: bezatbildīgu dzīvi savos 18 pastāvēšanas gados ir atļāvusies visa mūsu valsts – Latvija.

Divu Latviju salīdzinājums

Kad 1920. gadā Latvija pirmo reizi ieguva faktisku neatkarību, tā bija karu un revolūciju izpostīta un neskaitāmas reizes izlaupīta zeme, kuras pilsoņu liela daļa arvien bija bēgļu gaitās, kuras infrastruktūra bija pārvērsta drupās, rūpnieciskās jaudas izvestas uz Krieviju, lauki nodedzināti, sabombardēti un mīnēti, Latvijas teritorijā darbojās vairākas spekulācijām pakļautas un vērtību zaudējušas valūtas, tirdzniecībā dominēja melnais tirgus un pilsoņus apdraudēja neskaitāmi bandītiski grupējumi. Krievijā turpinājās postošs pilsoņu karš, bet arī rietumvalstis bija kara izpostītas. Ne uz kādu starptautisku palīdzību Latvija nevarēja cerēt, tāpēc bija spiesta paļauties vienīgi uz saviem trūcīgajiem resursiem. Pat starptautisko atzīšanu Latvija ieguva vienīgi pēc tam, kad to izdarīja Padomju Krievija. Kā izņēmumu var minēt ASV sniegto „palīdzību”: ASV Kara materiālu likvidācijas komisijas piedāvātās preces, kuras Latvijas Pagaidu valdība uzdeva iepirkt atdzimušajai patērētāju biedrību savienībai „Konzums”. Tā radās pirmais Latvijas parāds – divi miljoni dolāru (tajā laikā iespaidīga summa, kas vēlāk kalpoja par „Konzuma” maksātnespējas iemeslu), lai gan amerikāņu piegādātās preces izrādījās ne vien lietošanai nederīgas, bet arī saindētas.

Tomēr, paļaujoties tikai uz saviem resursiem, Latvija dažos gados pārvērtās par plaukstošu un turīgu Eiropas valsti. Vairāk par šo tēmu lasiet Viļa Selecka grāmatā „Latvija 10 gados – toreiz un tagad”.

Turīga un plaukstoša Latvija bija arī 1940. gadā, veiksmīgi pārvarējusi 1929. gadā sākušos pasaules Lielo depresiju. Visus pēdējos pastāvēšanas gadus Latvijai bija pārliecinoši pozitīva ārējās tirdzniecības bilance, mantojumā tā atstāja lielas zelta rezerves, jaunas rūpnīcas, elektrostacijas, modernu infrastruktūru un monumentālas būves. Depresija tiktu pārvarēta vēl vieglāk un ātrāk, ja vien Ulmaņa valdība nebūtu vilcinājusies devalvēt Latvijas latu. Turēšanās pie „stipra lata” arī tolaik Latvijai nesa milzīgus zaudējumus. Tikai pēc lata devalvācijas strauji uzplauka Latvijas bekona, sviesta, šokolādes izstrādājumu un citu preču eksports.

Taču arī pirmajā Latvijas Republikā bija jomas, kurās valdība paļāvās uz starptautiskām struktūrām, it sevišķi uz Lielbritānijas iedomāto aizbildniecību un starptautiskām drošības garantijām. Šīs jomas bija ārpolitika, diplomātija un valsts drošība. Šī tuvredzīgā paļaušanās uz iedomātām Rietumu garantijām tad nu arī kalpoja par iemeslu Latvijas valsts bojāejai. Salīdzinājumam varam minēt Somiju, kura arī šajos jautājumos paļāvās uz saviem resursiem un gudru ārpolitiku, tāpēc savu neatkarību nosargāja pat PSRS militāras agresijas apstākļos.

Kad 1991. gadā Latvija savu neatkarību atjaunoja, tā bija nesalīdzināmi labākā stāvoklī. Latvija 1990. gadā bija attīstītākais un turīgākais PSRS reģions ar Eiropai raksturīgu dzīves līmeni. Mums nebija ne iekšējo, ne ārējo parādu, bija salīdzinoši laba infrastruktūra, spēcīgi lauku un mežu uzņēmumi, liels rūpniecības potenciāls, iespaidīgas tirdzniecības, tankkuģu un zvejniecības flotes, liela eksportspēja, jau apgūti eksporta tirgi. Tiesa, gan lauku lielsaimniecības, gan rūpniecības uzņēmumi bija jāmodernizē un jāpielāgo jaunajiem apstākļiem, ko paredzēja tautsaimnieku izstrādātās un Latvijas Tautas frontes programmā iekļautās saimnieciskā patstāvīguma koncepcijas. Taču pēc 1991. gada augustā notikušā puča izgāšanās Latvijas valdība par šīm programmām aizmirsa, bet devās pēc padoma pāri okeānam.

Šoreiz Rietumu pasaule Latvijai savu „palīdzību” neliedza, taču tā bija vēl indīgāka par 1920. gados amerikāņu pārdotajām precēm. Latvijas valdība absolūti nekritiski, bez jelkādām diskusijām, pieņēma t.s. Vašingtonas konsensa ietvaros izstrādāto tirgus reformu paketi, ko pareizāk būtu dēvēt par kolonizācijas un pakļaušanas instrumentu paketi. ASV caur tādām ASV valdības kontrolētām institūcijām kā Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) un Pasaules Banka (PB) piešķīra Latvijai kredītus (kuri tolaik bija absolūti nevajadzīgi), pretī prasot privatizācijas vārdā likvidēt mūsu ražošanas potenciālu, infrastruktūru privatizēt (pārdodot to ārzemniekiem), ieviest uz parādiem balstītu finanšu bardzības režīmu, likvidēt jebkādas barjeras t.s. starptautiskajiem investoriem, liberalizēt (t.i., vairs neregulēt un nekontrolēt) finanšu un pārējos tirgus, ārvalstu investoriem piešķirt īpašas privilēģijas un garantēt viņu peļņu, krasi samazināt valsts izdevumus un komercializēt tādas sociālās un attīstības jomas kā veselības aprūpe, izglītība un zinātne.

Efekts bija tāds, ka visam, kas bija nepieciešams attīstībai, vienkārši nebija naudas (ar šo argumentu 18 gadu periodā tika apstādinātas visas veselīgās ieceres). Proti, Latvijas Banka mērķtiecīgi emitēja nepietiekamu latu daudzumu, kamēr Latvijā neierobežoti apgrozījās nekontrolēta dolāru, marku, mārciņu un vēlāk eiro masa. Otrkārt, Latvija kā pēc burvju nūjiņas mājiena acumirklī zaudēja savu saimniecisko neatkarību, jo nonāca parādos, turklāt pat visnepieciešamākās preces nu nācās importēt. Līdz ar to jau no paša iesākuma Latvijas ārējās tirdzniecības bilance bija traumējoši negatīva. Reālā tautsaimniecība faktiski sabruka. Tāpat krasi negatīva kļuva dzimstība un pārējās tautas attīstību raksturojošās jomas. Pat paši reformu ieviesēji tās dēvēja par šoka terapiju. Varam piezīmēt, ka šā šoka sekas bija postošākas par zaudējumiem, kurus Latvija cieta abos pasaules karos kopumā.

Protams, ne mazāk svarīgas bija arī politiskās reformas. Arī politisko partiju sistēma tika komercializēta, padarīta atkarīga no finanšu grupējumu un ārvalstu investoru ziedojumiem. Faktiski šīs partijas nepārstāv nekādus Latvijas iedzīvotāju slāņus vai kārtas, tās ir tikai nelielas savtīgu interešu (politisko aktieru) grupas, kuras saviem finansētājiem iesniedz politiskā biznesa projektus, lai iegūtu naudu vēlēšanu kampaņām un pēc ievēlēšanas lielbiznesa investīcijas ar uzviju atstrādātu. Vēlēšanu kampaņās nemaz netiek runāts par konkrētiem valsts attīstības plāniem, – tās tiek organizētas kā izklaidējoši šovi, kuros PR speciālistu radīti politiķu tēli cīnās par popularitāti. Ideoloģiskajām nokrāsām ir tikai alus pudeļu etiķešu vērtība, jo visām „reālajām” (t.i., finansējumu saņēmušajām) partijām ir tikai viens mērķis:  pārstāvēt savu finansētāju intereses valsts līmenī un nodrošināt esošās sistēmas stabilitāti. Partijas, kuras vēlas mainīt pašu sistēmu, finansējumu vienkārši nesaņem. Jāņem vērā, ka liela finansētāju daļa savu risku izkliedē, finansējot vairākas, pat ideoloģiski pretējas partijas, tādējādi jebkura vēlēšanu iznākuma gadījumā nodrošinot savu interešu pārstāvību Saeimā un valdībā. Līdz ar to Latvijas valsts politika nav atkarīga no vēlētāju izvēles, – balso, par kuru vēlies, tik un tā politika no tā būtiski nemainīsies.

Mērķtiecīgā Latvijas neatkarības demontāža

1990. gadu sākumā Latvijas valdība paļāvās uz starptautiskajiem kredītiem, kuri likumsakarīgi tika izzagti un beigās izraisīja vispārēju banku krīzi. Tolaik ārzemnieki par to īpaši neuztraucās, jo galvenais viņu mērķis bija iedzīt Latviju parādos un padarīt to atkarīgu, kas arī tika sekmīgi panākts. Vēl vairāk – starptautiskās reitingu aģentūras pat palīdzēja novest bankas līdz bankrotam, jo līdz pat pēdējam brīdim apgalvoja, ka šīs bankas darbojas nevainojami un sekmīgi, ar to maldinot gan valdību, gan Latvijas sabiedrību.

Tad Latvijas valdība ķērās pie novājinātās rūpniecības, lauksaimniecības un infrastruktūras privatizācijas, vienlaikus sludinot, ka Latvijas attīstību nodrošinās ārvalstu investīcijas. Tikmēr tika sākts kurss arī uz Latvijas politiskās neatkarības zaudēšanu. Sekojot pirmās Latvijas Republikas sliktajam piemēram, Latvijas drošība un nākotne tika saistīta ar integrāciju starptautiskās struktūrās. Latvija centās iestāties visur, kur vien var iestāties, izņemot NVS un Šanhajas klubu. Tikpat aktīvi tika slēgti dažādi brīvas tirdzniecības un investīciju garantiju līgumi ar rietumvalstīm.

Te mazliet jāpaskaidro, ko nozīmē brīvā tirdzniecība un brīvā konkurence Rietumu lielvalstu izpratnē. Tā ir tāda pat ideoloģija kā komunisms, tikai to savulaik radīja Lielbritānija, lai atvieglotu un attaisnotu koloniju iekarošanu un vēlāku izlaupīšanu. Vēlāk šo ideoloģiju pārņēma ASV un citas valstis, kuras uzskatīja par vēlamu uzkundzēties citām tautām. Praksē šī ideoloģija izpaužas tā, ka upurvalstis tiek aicinātas atvērt savas robežas, atteikties no savu ražotāju atbalstīšanas, liberalizēt (t.i., atteikties no regulēšanas un kontroles) savus tirgus, piešķirt privilēģijas t.s. ārvalstu investoriem u.tml. Tikmēr pašas lielvalstis savus iekšējos tirgus turpina sargāt. Tātad brīvais tirgus ir ideoloģiska diversija, kas domāta tikai eksportam, lai pakļautu un izlaupītu atkarībā nonākušās valstis.

Labs piemērs ir Latvijas slēgtie brīvās tirdzniecības līgumi ar ES. To ietvaros ES valstis pilnīgi brīvi pārpludināja Latvijas tirgu ar savu bieži vien apšaubāmo produkciju, kamēr Latvijas eksportētājiem tika liktas nepārvaramas barjeras. Labākajā gadījumā Rietumi no Latvijas importēja lētas izejvielas un pusfabrikātus, piemēram, koksni.

Arī brīvā konkurence ir tāda pati ideoloģiska blēdība. Piemēram, Latvija pēc Rietumu sabiedroto norādījuma likvidēja savas lielsaimniecības, mežrūpniecības uzņēmumus un flotes, bet pēc tam neorganizētos un naturālā saimniekošanā iedzītos zemniekus, rūpniekus un zvejniekus aicināja konkurēt ar milzīgām starptautiskām korporācijām, kuru gada apgrozījums pārsniedz vairākus Latvijas nacionālos kopproduktus. Turklāt šīs korporācijas varēja baudīt īpašas privilēģijas, piemēram, nodokļu atlaides. Ja Latvijā būtu saglabāti spēcīgie mežrūpniecības uzņēmumi, vai te varētu bez konkurences ienākt zviedru un somu mežizstrādātāji? Ja būtu saglabātas lielsaimniecības, vai Latvijā varētu ienākt dāņu cūkaudzētāji, kuri turklāt saņem milzīgas ES subsīdijas un Dānijas valdības atbalstu? Ja Latvija administratīvi nelikvidētu savas cukurfabrikas, vai Latvijas veikalos tagad tirgotu dāņu cukuru?

Pildot Rietumu norādījumus, Latvijas valsts atteicās no jelkādiem saviem attīstības projektiem.  Gluži otrādi – tā administratīvā kārtībā likvidēja arī tos uzņēmumus, kuri bija pārdzīvojuši šoka terapiju un turpināja attīstīties. Līdz ar to Rietumi tika atbrīvoti ne jelkādas konkurences – gan Latvijas tirgū, gan tradicionālajos Latvijas noieta tirgos, piemēram, Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā u.c. Latvija ne tikai izvēlējās eksportam nepiemērotu lata kursu, bet arī mērķtiecīgi sabojāja attiecības ar saviem kaimiņiem. Līdz ar to arī Latvijas noieta tirgus austrumos ieņēma rietumnieki. Politisku provokāciju iespaidā cieta pat mūsu tranzīts.

Nav noslēpums, ka paši Rietumi savus ražotājus aktīvi atbalsta un cīnās par viņu interesēm ārvalstīs. Piemēram, Lielbritānijas un vēlāk Skandināvijas diplomāti izdarīja rupju spiedienu, lai viņu uzņēmums varētu iegūt monopolstāvokli Latvijas telekomunikāciju jomā (Lattelekom pārņemšana, mobilie sakari). Lai monopols būtu absolūts, Latvijas valsts britu interesēs likvidēja pat savu tradicionālo lepnumu – pasaules līmeņa uzņēmumu VEF un citus.

Lai notiktu kaut kāda saimnieciska aktivitāte Latvijā, mūsu iestādēm un uzņēmumiem nācās aizņemties. Protams, no ārzemēm un uz ārzemnieku noteikumiem. Un noteikumi bija tādi, kas jebkuru darbību tikai apgrūtināja un nevajadzīgi sadārdzināja. Līdz ar to esam nonākuši stāvoklī, kad gandrīz visi ir parādā: gan pilsoņi, gan Latvijas uzņēmumi un pašvaldības, gan pati Latvijas valsts. Ja arī kāds personīgi nav parādā, tad tomēr viņš ir spiests maksāt uzņēmumu parādu iespaidā uzskrūvētos tarifus, kā arī ar saviem nodokļiem segt valsts un pašvaldību parādus. Tā kā arī mūsu banku un apdrošinātāju sektors ir atdots ārzemnieku kontrolē, tad katrs mūsu maksājums vai transakcija tiek aplikts ar nodevu, kuru iekasē ārzemnieki. Arī tirdzniecības peļņa no Latvijas aizplūst, jo arī tirdzniecības tīkli lielākoties pieder ārvalstniekiem.

Tomēr ar to vien mūsu Rietumu „sabiedrotie” neapmierinājās. Lai aprakstītais process noritētu pēc iespējas neatgriezeniski, viņi vēlējās laupīt arī Latvijas politisko neatkarību. Arī uz to mūsu korumpētie un Rietumu vilinājumu apžilbinātie politiķi, protams, parakstījās. Jau krietni pirms formālās iestāšanās ES, mūsu valdība sāka t.s. likumdošanas harmonizēšanas procesu, t.i., mūsu valsts sāka dzīvot pēc Briseles norādījumiem un pieņemot Briseles diktētās normas, kas mūsu dzīvi tikai sarežģīja un sadārdzināja. Tika darīts viss, lai izmaksas un cenas būtu kā Rietumos, lai gan algas vairāk līdzinājās Āfrikas līmenim. Tā bija blēdība, jo pašos Rietumos izmaksas nosaka, ņemot vērā viņu algas, Rietumiem raksturīgos nodokļus un administratīvās izmaksas. No tā varam secināt, ka izmaksu pieaugums Latvijā tika radīts mākslīgi – balstījās uz administratīviem lēmumiem un nekontrolētu alkatību. Līdz ar to Latvija zaudēja arī vienīgo augstā lata kursa priekšrocību – lētu importu. Ņemot vērā lata kursu, importa precēm mūsu veikalos būtu jābūt lētākām nekā valstīs ar zemāku nacionālās valūtas kursu. Tomēr tas nenotiek – gan Lietuvā, gan Igaunijā, gan Krievijā un Polijā, gan pašās rietumvalstīs tās pašas preces ir nopērkamas daudz lētāk.

Politiskā neatkarība tika zaudēta vairākās pakāpeniskās stadijās. Vispirms Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Tolaik tā bija neatkarīgu valstu savienība ar dažiem kopējiem principiem, kas izpaudās galvenokārt saimnieciskajās jomās. Protams, arī šajā ziņā Latvija tika uzņemta uz diskriminējošiem noteikumiem: lai arī Latvija ES budžetā iemaksā tādu pašu dalības naudu kā citi, mēs zaudējām tradicionālās zvejas vietas, likvidējām cukura rūpniecību, mūsu zemnieki saņem daudz mazākas subsīdijas, tagad mums jau piedāvā atteikties arī no piena ražošanas utt. Taču kopš t.s. Lisabonas līguma parakstīšanas (kuru mūsu politiķi pat neizlasīja) stāvoklis ir būtiski mainījies – ES pārvēršas par centralizētu impērisku veidojumu, kurā Latvijai ir tikai provinces tiesības. Visi svarīgākie lēmumi tiek pieņemti Briselē.

Vienlaikus Latvija pievienojās NATO, ko dominē ASV. Arī šis akts būtiski ierobežo Latvijas politisko neatkarību un uzliek saistības, kuras ne mazākā mērā neatbilst Latvijas interesēm. Nu Latvijas karavīri ASV interesēs ir kļuvuši par okupantiem vairākās valstīs, maksā dalības maksu, rezervē garantētu budžeta daļu NATO izdevumiem, kalpo par placdarmu krāsaino revolūciju eksportam austrumu un dienvidu virzienā, kamēr pašas Latvijas drošībai nav izveidota neviena cīņas spējīga karaspēka vai zemessardzes vienība. Mēs kārtējo reizi esam sabojājuši attiecības ar tuvākajiem kaimiņiem, lai iztaptu mēra sajūtu zaudējušajam aizokeāna onkulim, kurš Latviju tikai diskriminē, piemēram, ASV iebraukšanas vīzu un savstarpējās tirdzniecības jautājumā. Bet vai aizokeāna onkulis nopietnu briesmu gadījumā Latviju aizstāvēs? Ja vēl nav skaidrs, pajautājiet to Gruzijas prezidentam Saakašvili! :)

Līdz ar pasaules saimnieciskās depresijas sākšanos, kuru izraisīja galvenokārt ASV un Lielbritānijas biržu spekulanti viņu izveidotās sistēmas ietvaros, Latvija nonākusi patiešām neapskaužamā stāvoklī. Es nezinu, kā atbildēt uz jautājumu – kā iespējams neatkarību vienlaikus zaudēt vairākas reizes, bet Latvijas gadījumā tieši tā ir noticis. Lai gan mēs jau bez tā savu neatkarību bijām iztirgojuši gan Briselei, gan Vašingtonai, tagad esam nonākuši tiešā SVF pārvaldījumā. SVF ir starptautiska finanšu aģentūra, kuras politikas noteikšanā galavārds pieder ASV administrācijai, proti, tām pašām aprindām, kuras izraisīja globālo krīzi. Un tagad šī mūsu ASV „sabiedroto” vadītā iestāde faktiski nosaka visu Latvijas valdības politiku. Latvijas valdība ir kļuvusi par savdabīgu SVF parādu piedziņas kantori jeb tiesas izpildītāju, kurš rīkojas pēc SVF uzrakstītajām instrukcijām. SVF pieder pirmtiesības paņemt katru mūsu nopelnīto dolāru, taču SVF nav vienīgais Latvijas kreditors – arī pārējie parādi Latvijai nav atlaisti. Desmitiem ASV dominētās globalizācijas jūgā nonākušās valstis jau pārliecinājušās, ka vienošanās ar SVF līdzinās nāves skūpstam, bet SVF kredīti – bēru naudai, ar kuru apglabāt vēl dzīvo tautsaimniecības daļu.

Kā slīcēja akmens kaklā ir absolūtas slepenības apstākļos pārņemtā Parex banka, kas ir galvenais iemesls Latvijas nonākšanai SVF pārvaldījumā. Parex banka bija privāta starptautiska banka, kuras kapitālu sastādīja galvenokārt citu valstu pilsoņu ieguldījumi un konti, tostarp visai apšaubāmas izcelsmes nauda. Diemžēl jāatzīst, ka tradicionālā kolaboracionisma un korupcijas garā Parex bankā kontus bija atvērušas arī daudzas Latvijas valsts un pašvaldību (sevišķi Rīgas) iestādes (jo Parex banka taču finansēja arī politiskās partijas), lai gan Latvijas valstij taču pieder sava banka – Latvijas Hipotēku un zemes banka, kuru valsts spēj kontrolēt. Turpretī privātā Parex banka, piesedzoties ar negodprātīgiem reitingu aģentūru vērtējumiem, iesaistījās ārkārtīgi riskantās starptautisko spekulāciju orģijās, kā arī neprātīgi aizņēmās, lai spekulācijas turpinātu. Un zaudēja. Tas, ko slepenībā pārņēma Latvijas valsts, bija tikai izēsta bankas čaula ar milzīgu un iepriekš nenovērtētu parādu kaudzi – miljardiem dolāru. Latvijas valsts uzņēmās un uz savu pilsoņu mugurām uzkrāva privātu spekulantu sadzīvotos parādus! Un tipiskā korupcijas garā šī nekrietnā akcija pat netiek izmeklēta un novērtēta – neviens nav saukts pie atbildības. Kleptokrātijai lojālie žurnālisti par Parex afēru raksta neticami maz, sabiedrības uzmanību cenšoties novērst ar sīku blēdību un sīku elites pārmērību sīkmanīgiem atmaskojumiem. Piemēram, raksta par Gaismas pils modeļa izveidošanai tērētajiem tūkstošiem, bet neraksta par miljardiem, kuru atmaksāšana uzkrauta parastajiem nodokļu maksātājiem.

No kreditoru viedokļa racionālāk būtu Latvijā ieviest tiešo SVF pārvaldi, kas ļautu atteikties no uzpūstā valsts pārvaldes aparāta uzturēšanas. Taču tā būtu pārāk atklāta rīcība, kas varētu izraisīt asu Latvijas sabiedrības pretreakciju. Tāpēc kreditori nolēmuši rīkoties ar mūsu pašu valdības rokām, kā to savulaik darīja arī PSRS okupācijas iestādes, kuras Latvijas demontāžu juridiski ļāva noformēt K. Ulmaņa un A. Kirhenšteina valdībām. Līdz ar to Latvijas valdība tagad pilda trīs galvenās funkcijas: parādu piedzīšana, kreditoru instrukciju tulkošana un iestrādāšana valdības lēmumos, kā arī PR funkcijas.

Taču arī tas vēl nav viss. Latvija ir uzņēmusies saistības izpildīt visus noteikumus, kurus diktē vēlme ieviest eiro. Tie ir t.s. Māstrihtas kritēriji, kuri būtiski ierobežo mūsu budžeta struktūru, inflācijas un citus makroekonomiskos rādītājus, kā arī pakļauj Latviju citiem Eiropas bankas noteikumiem. Bet kur ir garantija, ka līdz 2012. gadam eiro un pati ES vispār pastāvēs un ka mūsu eiro ieviešanas nolūkā ziedotie upuri nebūs veltīgi? Vai eiro ieviešana, ja tāda vispār nepieciešama, nebūtu atliekama uz periodu pēc depresijas pārvarēšanas?

Ir vēl viens būtisks kapitāla aizplūšanas avots. Vēl arvien daudzu labu peļņu nesošu privatizēto uzņēmumu īpašnieki plašākai publikai nav zināmi, jo tie ir reģistrēti t.s. ārzonās. Reģistrācija ārzonās jeb t.s. nodokļu paradīzēs ir ar mūsu likumiem atļauts paņēmiens, kas ļauj nemaksāt nodokļus Latvijas valstij. Proti, šie anonīmie uzņēmumi brīvi ekspluatē Latvijas resursus, taču faktiski ir atbrīvoti no nodokļiem. Arī šajā krīzes periodā valdība neuzdrīkstas pat ieminēties par iespēju arī no šiem uzņēmumiem iekasēt nodokļus.

Pašlaik esam liecinieki tikai pasaules depresijas pirmajai stadijai. Īstais kritums vēl priekšā. Lai depresiju pārvarētu, Rietumeiropas valstīm nāksies veikt tiešas valsts investīcijas savās nacionālajās ekonomikās, ko nepieļauj ne Māstrihtas kritēriji, ne Eiropas bankas politika. Tātad, lai pārvarētu krīzi, no impēriskā diktāta nāksies atteikties. Jau tagad katra Rietumeiropas valsts sākusi rūpēties, pirmkārt, par savām nacionālajām interesēm un arvien vairāk sāk īstenot nacionālā protekcionisma politiku. Turpinoties līdzšinējām tendencēm un neatrodot citus dalībvalstu sadarbības principus, ES pastāvēšana tuvākajos gados var izrādīties vairāk nekā apšaubāma.

SVF nāves skūpsts

Vienošanās ar SVF Latvijas mēdijos tiek atainota kā kāds glābšanas akts, kurā galvenais glābējs un labdaris ir SVF. Bet vai SVF diktētie pasākumi var Latviju izvest no krīzes?

Spriediet paši! Pieļauju, ka piekritīsiet domai, ka nekas nevar rasties ne no kā. Proti, lai panāktu labus rezultātus, ir jāiegulda reāls darbs un jānodrošina šā darba augļu nonākšana mūsu rīcībā, lai tos tūlīt ieguldītu nākamajā attīstības ciklā.

Vai Latvijā ir sākušies mērķtiecīgi reālās ekonomikas atjaunošanas pasākumi? Vai budžeta un algu samazināšana, nodokļu palielināšana un uzņēmumu iedzīšana bankrotā, kā arī bezdarba vairošana pati par sevi var veicināt tautsaimniecības izaugsmi? Kādas būs pašreizējās politikas sekas?

Ja valdība samazina budžetu un algas, kā arī vairo bezdarbnieku skaitu, tad skaidrs, ka jau nākamajā mēnesī samazināsies arī nodokļu iemaksas un budžeta ieņēmumi. Tātad jau nākamajā mēnesī budžeta izdevumus nāksies vēlreiz pārskatīt un samazināt vēl vairāk. Nākamajā mēnesī – vēl vairāk, un tā līdz absolūtam valsts bankrotam.

Tas atstās graujošas sekas visās mūsu dzīves jomās, kuras jau esam sākuši izjust. Jo mazāk naudas cilvēkiem, jo mazāk viņi tērēs (arī kreditēšana taču ir apstājusies). No tā cietīs tirdzniecības un pakalpojumu ieņēmumi. Arvien mazāk cilvēku varēs atļauties maksāt komunālos maksājumus, tāpēc bankrotēs arī komunālās iestādes. Arvien mazāk cilvēku spēs apmeklēt poliklīniku, zobu ārstu, iegādāties grāmatas, zāles, pārtiku, apģērbu un citas ikdienā nepieciešamās preces un pakalpojumus. Arvien mazāk vecāku spēs savus bērnus sūtīt uz bērnudārziem, skolām, augstskolām, ekskursijām utt. Drīz vien valsts un pašvaldības vairs nespēs ieguldīt naudu ceļu remontā, elektrotīkla uzturēšanā, ūdens apgādē, apkurē, epidēmiju apkarošanā, sabiedriskās kārtības uzturēšanā utt. Atlikušie uzņēmumi bankrotēs, jo viņu precēm un pakalpojumiem vairs nebūs pietiekama noieta. Arī imports apsīks, jo vairs neatmaksāsies transportēt arvien dilstošās preču partijas. Un pavisam drīz valsts vairs nespēs kārtot arī savus ārējos un iekšējos parādus, nemaz nerunājot par eiro ieviešanu. Tāds ir SVF, Briseles un Vašingtonas diktētais un Latvijas valdības īstenotais Latvijas demontāžas kurss.

Vai ārvalstu kreditori to nesaprot?

Manuprāt, saprot pat ļoti labi, un tieši to vēlas. Tas arī ir viņu galvenais mērķis – iedzīt Latviju pilnīgā bankrotā. Jo bankrotējušus uzņēmumus un īpašumus taču var nopirkt par sviestmaizes cenu, bankrotējušiem cilvēkiem var diktēt noteikumus. Vispirms jau valsts, lai turpinātu parādu maksāšanu, būs spiesta lēti pārdot savus vēl neprivatizētos uzņēmumus: Latvijas mežus, Latvenergo, elektrostacijas, dzelzceļu, pastu, Lattelekom akcijas, valsts ceļus (privatizētāji turpmāk ieviesīs tiešo maksu par ceļu izmantošanu), pašvaldību infrastruktūras objektus (piemēram, attīrīšanas iekārtas, ūdensvadus, gāzes un naftas vadus, ostas, pazemes gāzes krātuves u.c.), pat valsts iestādes, kuras taču arī var privatizēt kā Lielbritānijā. Lai elementāri izdzīvotu, savus īpašumus ārzemniekiem būs spiesti pārdot arī uzņēmēji un pārējie Latvijas iedzīvotāji. Un Latvija nonāks pilnīgā kreditoru verdzībā.

Plānotais demokrātijas gals

Vai esat dzirdējuši stāstu par vardes uzvārīšanu?
Ideja tāda. Ja vardi uzreiz iemet katlā ar verdošu ūdeni, viņa sasprindzina visus savus spēkus, lai no katla izlēktu. Bet ja vardi vispirms ieliek remdenā ūdeni un katlu silda pakāpeniski uz lēnas uguns, varde pie siltuma pierod, un atjēdzas tikai pēc tam, kad jau ir par vēlu.

Tieši tādā veidā šos 18 gadus ir notikusi mūsu brīvības un iespēju atņemšana. Tā notikusi lēni un pakāpeniski, ļaujot pakāpeniski pierast pie arvien jauniem spaidiem un blēdībām. Kas aizvakar vēl dažos izraisīja vieglu sašutumu un neizpratni, tas šodien jau tiek uzskatīts par normu. Cilvēks pie visa pierod, arī pie savām važām un nebrīvības. Nu jau mēs uz saviem paverdzinātājiem un pasaules padibenēm raugāmies kā uz glābējiem, un esam gatavi viņu labā nest vēl vakar neiedomājamus upurus. Nu jau esam samierinājušies ar Latvijas neatkarības laupīšanu, dažādu ārvalstu aģentūru diktātu, politiķu „nepopulāriem” lēmumiem un vispārēju netaisnību. Bet viss taču sākās ar nelieliem kompromisiem, maldinošiem vilinājumiem, tukšiem solījumiem, nelieliem meliem un, kas galvenais – neticību savām spējām attīstīt savu valsti. Un re, – jau esam aizmirsuši, ka tieši mēs – Latvijas tauta – esam vienīgā un īstenā suverenā vara Latvijas teritorijā (skat. Latvijas Republikas Satversmi).

Kad aktīvākā Latvijas sabiedrības daļa atjēgsies, kādā slazdā esam ievilināti, iespējams, sāksies stihiskas protesta demonstrācijas, dumpji, dažādas sašutuma izpausmes un grautiņi, kā arī savstarpēja apkarošanās, ko varas iestādes spēs ievirzīt viegli izprovocējamās sadursmēs starp latviešiem un krieviski runājošajiem, starp pilsētniekiem un lauciniekiem u.tml. Taču arī to ir paredzējuši mūsu kreditori. Jau tagad Eiropas presē daudz raksta par jau šovasar gaidāmiem masu nemieriem – dusmu vasaru (Summer of Rage), kura Eiropas teritorijā pēc dažām prognozēm var turpināties 30 gadus. Miera un sabiedriskās drošības vārdā jau tiek plānota ārkārtas stāvokļa ieviešana un nemieru apspiešana ar NATO vienību un dažādu privātu drošības struktūru palīdzību. Arī Latvijas teritorijā nemieru apspiešanai var tikt uzaicinātas speciāli apmācītas NATO karaspēka vienības. Tās tad arī centīsies nodrošināt kārtību Latvijas totālas izpārdošanas periodā.

Kas ļauj izdarīt līdzīgas prognozes? Lieta tā, ka Rietumu sistēmā elites ir iemācījušās vadīt un manipulēt sabiedrisko domu, kas pieradināta visu uztvert viegli prognozējamās patērētāju kategorijās. Lielā mērā tas notiek ar masu mēdiju starpniecību („Lielā brāļa” sindroms ekrānā). Vēl vairāk – tieši varas iestādes ar savu aģentu palīdzību centīsies izprovocēt vardarbību, lai gūtu iemeslu ārkārtas stāvokļa ieviešanai. Ārkārtas stāvoklis un demokrātisko brīvību apspiešana nepieciešama starptautiskās oligarhijas plānu īstenošanai, jo pastāv pamatotas bažas, ka cilvēki no savas brīvības labprāt neatteiksies. Ne Latvijā, ne vēl jo vairāk tādās valstīs kā Francija, Itālija, Spānija, Lielbritānija u.c.

Pēdējo 20 gadu tendences Rietumu pasaulē liecina par starptautiskās oligarhijas nodomu likvidēt suverēnas valstis un reālo varu no pilsoņu vēlētiem parlamentiem pārcelt uz tehnokrātu un birokrātu pārvaldītām pārvalstiskām organizācijām. Piemēram, Eiropas Savienībā reālā vara nepieder vis ES valstu pilsoņu vēlētajam Eiropas Parlamentam, bet gan Eiropas Komisijai, kurai nav jāatskaitās vēlētājiem. Līdzīgi procesi ir vērojami arī citos pasaules reģionos. Un tieši tagad Rietumu masu mēdijos aizvien biežāk un atklātāk tiek runāts par pasaules valdības nepieciešamību. Aizbildinoties, ka, lūk, globālas problēmas (starptautiskais terorisms, globālās klimata izmaiņas, globālās ekonomikas krīze u.c.) spēj risināt vienīgi globālas institūcijas. Tātad tieši tās globālās institūcijas, kas šo krīzi ir mērķtiecīgi izraisījušas, tagad tiek pasniegtas kā vienīgie glābēji.

Turpinājums sekos..

Jānis Kučinskis
25.04.2009.

“Nākamgad Briselē!” – Jura Dimitera plakāts no kolekcijas, kas aplūkojama Š E I T.