Ivars Ījabs,
LU Politikas nodaļas docents

Cilvēku, kurš savā darba dzīvē ir saistīts ar sociālajām zinātnēm, šis pārmaiņu laiks var novest pie eksistenciālām pārdomām vai pat pie depresijas. Kas gan tās par zinātnēm, ja reiz ar visu savu lieljaudas jēdzienu un metožu aparātu nespēj skaidri pateikt gandrīz neko pat par tuvāko nākotni? Visā pasaulē žurnāli, reportāžas un ekspertu blogi sniedz tik daudz atšķirīgu viedokļu par mūsu turpmāko dzīvi, ka jebkāda vienota kompetenta pozīcija liekas nesasniedzama. Prognozēšana, protams, notiek uz visiem stūriem. Taču izmantotās teorijas un par relevantiem atzītie fakti ir tik atšķirīgi, ka visi ekspertu skaidrojumi pamazām sāk drīzāk atgādināt literāras aktivitātes, ar kurām eksperti pūlas uzturēt savu prestižu tā vietā, lai atklāti pateiktu — par to, kas būs, mēs īstenībā ne velna nezinām. Zinātniskas prognozes arvien uzskatāmāk novirzās no eksaktuma un neitralitātes, iegūstot morālas un politiskas pārliecības nokrāsu. Distancētība, detaļas un neitralitāte droši vien atgriezīsies tad, kad jau pēckrīzes laikā ekonomisti un politologi varēs aizpildīt savu profesionālo žurnālu lappuses ar iecienīto prognozēšanu post-factum: mēs jau sen zinājām, ka tieši tā arī notiks, tikai mūs neviens neklausīja.
Pēc postkomunisma

Sākoties Pirmajam Pasaules karam, Lielbritānijas ārlietu sekretārs sers Edvards Grejs teica pravietiskus vārdus: “Šobrīd Eiropā izdziest gaismas, un neviens no mums savas dzīves laikā neredzēs, kā tās atkal iedegsies.” Šāds apgalvojums šodien droši liktos pārspīlēts. Lai nu kas, bet vismaz liels karš Austrumeiropai tuvākajā nākotnē nedraud, turklāt vairums prognozētāju dod cerības piedzīvot augšupeju vēl mūsu dzīves laikā. Taču nebūs pārspīlēti teikt, ka arī šodien mūsu reģionā ir beidzies kāds laikmets — tas ir postkomunisma laikmets. Tas ir bijis krietni pretrunīgāks un mazāk skaidri strukturēts nekā iepriekšējais, t. s. aukstā kara periods. Taču tam arī piemita noteiktas savdabīgas iezīmes, kuras pārskatāmā nākotnē droši vien izzudīs vai vismaz būtiski mainīsies. Pirmā no tām ir ticība ekonomiskajai globalizācijai kā vispārējas labklājības avotam — daudzu tautību investoriem ir jāiet pāri robežām paceltu galvu, un viņus kaut kā iegrožot ir grēks un neprātība. Lai gan šī pārliecība vēl joprojām ir gana stipra, tomēr tās politiskā pievilcība noteikti mazināsies, kad neveiksmi piedzīvos dažnedažādie bail-out’i un sociālistiskas rīcībpolitikas elementi tajās valstīs, kas tādus vēl var atļauties.

Otrkārt, līdz šim ES “jaunajās” dalībvalstīs caurmērā bija vērojama īsta vai liekuļota uzticība liberālās demokrātijas ideāliem. Lai gan bieži uztvertas kā no ārienes uzspiestas prasības, cilvēktiesības, tiesiska valsts un parlamentārā demokrātija vismaz vārdos reti tika apšaubīta. Turpretī pašlaik, kad dažas valstis demonstrē nespēju risināt sociālekonomiskās problēmas, ksenofobija un populistisks eiroskepticisms no jauna var kļūt par dažu jauno dalībvalstu normalitāti. Treškārt, postkomunisma periodā par vispārpieņemtu kļuva “jauno dalībvalstu” jēdziens. Ar to apzīmēja tās reģiona valstis, kuras pēc PSRS sabrukuma nonāca ES civilizējošajā ietekmē, līdz kļuva par šās organizācijas dalībvalstīm. Šīs valstis tika pretstatītas Krievijas orbītā iegājušajām, kuras tā arī īsti nespēja atbrīvoties no postkomunistiskās atpalicības un autoritārisma. Tas bija vispārpieņemts “jauno dalībvalstu” veiksmes stāsts, kura stāstītāji bieži vien pievēra acis uz šajās valstīs reāli notiekošo. Tagad šis jēdziens, visticamāk, zaudēs savu nozīmi. Starp valstīm, kuras pievienojās ES 2004. un 2007. gadā, kopīgā kļūs arvien mazāk. Dažas no tām, kā Čehija, Polija un Igaunija, arvien ciešāk iesaistīsies Rietumeiropas apritē un ar laiku pielīdzināsies tām gan ekonomiski, gan sociāli un politiski. Citas, kā Latvija un Bulgārija, iespējams, pietuvosies statusam, kuru Madlēna Olbraita savulaik aprakstīja kā failed states[1]. Dažam labam Latvijā šāda perspektīva, iespējams, varbūt liksies neticama un pārspīlēta. Patiesi gribētos ticēt, ka tā patiešām ir aplama. Taču vispārpieņemtās failed state pazīmes[2] rāda, ka mēs patiešām neesam tālu no šāda statusa, kurš ierindotu 18. novembra republiku vienā sarakstā ar Afganistānu, Sudānu un Serbiju. Vismaz divas no minētajām pazīmēm (otrā un trešā) jau šodien ir realitāte vai par tādu kļūs vistuvākajā laikā. Pārējo divu (pirmās un ceturtās) iestāšanās varbūt nav tuvāko pāris mēnešu jautājums. Taču diez vai kāds būtu ar mieru likt galvu ķīlā, ka tas nenotiks arī, teiksim, līdz rudenim vai gada beigām.

Protams, ka failed state izpratne šodien lielā mērā ir kļuvusi par ideoloģiskas cīņas arēnu. ASV administrācija ar to mēdza pamatot starptautiskās sabiedrības iesaistīšanos dažādos konfliktos, turpretī profesors Noams Čomskis (Noam Chomsky) 2006. gadā pilnā nopietnībā apgalvoja, ka ASV pašas kļūst par failed state Buša administrācijas iespaidā. Es šajā rakstā negrasos papildināt šo diskusiju. Tā vietā es vienīgi vēlos apgalvot, ka failed state modelis var būt ļoti piemērots Latvijas nākotnes analīzei. Tas nav morālas dabas apgalvojums. Man kā jebkuram Latvijas patriotam, ir bezgala kauns, ka nākas runāt par savu dzimteni kā “izgāzušos” vai “neizdevušos” valsti. Taču iespējams, ka tieši šis modelis ļaus mums izvērtēt Latvijas situāciju reālistiskāk par dažnedažādām optimistiskām programmām. Būtu laiks saprast, ka pašreiz notiekošais nav nekāda pārejoša “krīze” kādā normālā, modernā demokrātiskā valstī. Te ir runa par nopietnām paša valstiskuma patoloģijām, kuras nedz pāries pašas no sevis, nedz arī ir ārstējamas ar indivīdu “radošumu”, “inovācijām” un “pozitīvo domāšanu”. Ja gribam būt gatavi nākotnei, mums šodien ir nevis jāatkārto retorika par krīzes drīzajām beigām, bet gan jāsāk lasīt grāmatas par citu failed states pieredzi — no bijušās Dienvidslāvijas republikām un Moldovas līdz Afganistānai, Libānai un Šrilankai.

Protams, Latvijas kā failed state aplūkojums nevar būt viena īsa raksta temats. Es šeit gribētu tikai iezīmēt dažas Latvijas valstiskuma problēmas, kuras lieliski iekļaujas failed state diskursā. Vienlaikus tie ir jautājumi, kurus, manuprāt, būtu jāmēģina atbildēt jebkuram, kas nevēlas mierīgi noskatīties valsts sabrukumā. Failed states parasti tiek analizētas trijos aspektos: sociālajā, ekonomiskajā un politiskajā. Šiem aspektiem tad arī īsi pieskaršos.

Sociālais aspekts: Letonistāna

Populārais priekšstats par failed state sociālajā ziņā lielākoties saistās ar uzturlīdzekļu trūkumu un nekontrolētu, nesodītu vardarbību pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Šādas vīzijas varētu likties pilnīgi nepiemērotas relatīvi pārtikušajai Latvijai, kurā atklāta vardarbība jau sen ir daudz maz efektīvi kriminalizēta. Taču šāds optimisms ir, maigi izsakoties, pārspīlēts. Bads un vardarbība mēdz atgriezties visai ātri — varbūt ne gluži Āfrikai raksturīgajās formās, bet tomēr. Pārtikas veikali gan tukši nekļūs, taču to cilvēku skaits, kuri tajos neko vairs nevarēs atļauties, var pieaugt jau tuvākajā laikā. Arī vardarbība jau šobrīd vairs nav nekāda eksotika — pietiek tikai pavērot laupīšanu skaita dinamiku pēdējo mēnešu laikā. Turklāt valsts tiesībsargājošo institūciju finansiāla torpedēšana, kura notiek jau šobrīd, mūs, visdrīzāk, novedīs atpakaļ pie vecās, labās policijas un organizētās noziedzības simbiozes. Policijā beigu beigās paliks vienīgi tie, kuri strādā nevis algas dēļ, bet gan tādēļ, lai “palīdzētu draugiem” no kriminālajām aprindām. Ir samērā viegli iedomāties to nesodītas vardarbības potenciālu, kurš piemīt šai topošajai koalīcijai. Tas viss vēl apvienojas ar pamata, vidējās, profesionālās un ārpusskolas izglītības sistēmas sagruvumu, kurai daļu jauniešu tomēr izdevās noturēt no pievilcīgās karjeras “ar nazi vārtrūmē”. Tādus “sīkumus” kā pieaugošu vardarbību ģimenē vai pašnāvības šeit nav pat vērts pieminēt — ar to ierobežošanu mums diez ko labi negāja arī mierīgos laikos, kur nu vēl tagad.

Liels daudzums vairāk vai mazāk ironisku izteikumu ir dzirdēts par iespējām atgriezties pie naturālās saimniecības — sak’, paši audzēsim kartupeļus un vārīsim zaptes. Taču iedomāties, ka tā šodien būs izeja no uzturlīdzekļu krīzes, ir maldīgi. Atšķirībā no padomju laikiem un lielā mērā arī no 90. gadiem pašlaik zemes īpašnieki jau samērā efektīvi realizē savas īpašuma tiesības, tādēļ neviens bada mākts krīzes upuris vairs nevar saimniekot jebkurā brīvā zemes gabalā. Turklāt iespēja ķerties pie naturālās saimniekošanas diez vai daudzos cilvēkos gūs virsroku pār vēlmi kādam kaut ko nozagt vai nolaupīt — īpaši tad, ja iedvesmo cīņa “par taisnu lietu”. To, savukārt, ērtāk ir darīt barā vai organizētā grupā — atkal atgriežamies pie vardarbības. Naivais agrārisma sapnis ir izsapņots. Ja reiz patiešām nonāks līdz reālam pārtikas trūkumam, šo trūkumu mūsu līdzpilsoņi vispirms mazinās ar laupīšanu, izspiešanu un zagšanu, nevis ar idillisku zemkopību Virzas Straumēnu garā.

Ekonomiskais aspekts: Latvijas brazilianizācija

Ja kāds no mūsu lēmumu pieņēmējiem kaut uz mirkli būtu ieklausījies ekonomistu sacītajā, teiksim, 2007. gadā, viņš šodien diez vai aizrautos ar populārā vārda “krīze” skandināšanu. Par krīzi var runāt tad, ja kāds sociālās organizācijas modelis iekšēju vai ārēju iemeslu dēļ piedzīvo nopietnas funkcionālas grūtības. Pasaules finanšu sistēmā varbūt patiešām ir krīze. Taču Latvijas ekonomikā nav krīzes, jo nav nekāda modeļa, kurš varētu piedzīvot funkcionālas grūtības vai pārvarēt tās. Pēdējo gadu laikā Latvijā ir norisinājies anarhisks ekonomiskas caurejas process, kuru uzskatīt par kaut kādu daudz maz skaidru organizācijas modeli ir pilnīgi nepamatoti. Tādēļ nomierinošā runāšana par “krīzi” un tās pārvarēšanu šodien vienīgi uz laiku atbrīvo no nepieciešamības atbildēt uz sāpīgo jautājumu — no kurienes lai nāktu šīs valsts izaugsme tagad, kad īpašumu burbulis ir pārsprādzis? Citiem vārdiem sakot, ar kādu jomu vajadzētu saistīt savu nākotni vienkāršam, strādājošam cilvēkam bez īpašas izglītības un īpašumiem, kurš šodien ir atlaists no darba celtniecībā? Ar rūpniecību? Ar lauksaimniecību? Ar pakalpojumiem? Visas šīs atbildes izklausās vienlīdz naivi un aplami. Vienīgais, ko šādam cilvēkam varētu ieteikt neliekuļojot, ir — pagaidīt aptuveni gadu, kamēr civilizētajā pasaulē sākas ekonomikas augšupeja, un tad iemainīt mirušās vecmāmiņas laulības gredzenu pret vienvirziena biļeti līdz Dublinai (Londonai, Varšavai, Tallinai) sev un savai ģimenei.

Viena no failed state pazīmēm ir ekstrēma sabiedrības ekonomiskā noslāņošanās. Latvija, kā liekas, šajā jomā sev ir jau izvēlējusies stratēģisko mērķi — Brazīliju. Ienākumu atšķirības Latvijā strauji un būtiski pieaugs jau tuvākajā laikā. Tas atspoguļosies izglītības un medicīnas pakalpojumu pieejamībā. Lielākajai daļai strādājošo strauji saruks vai pilnībā pazudīs ienākumi, turpretī “trekno gadu” ieguvēji neko nezaudēs un varēs atkal profitēt no deflācijas un investīciju iespējām. Tiesa, dzīve viņiem kļūs mazliet neērtāka. Jau šobrīd Rīgas centrā lepnākas mašīnas arvien biežāk tiek apskādētas. Arī Mežaparka, Baltezera un Jūrmalas villas nebūt nav pasargātas no šādām tādām kolīzijām, dakšām un Molotova kokteiļiem. Taču, tā kā maksātājs joprojām varēs pasūtīt mūziku un pirkt savu individuālo drošību, Rīgā un citās pilsētās varētu veidoties īpaši apsargāti bagātnieku geto, kuros izredzētie baudīs eiropeisku dzīves līmeni (viens no tādiem varētu atrasties t.s. klusajā centrā). Ārpus to dzeloņdrāšu žogiem turpretī spietos no dzīvokļiem izliktie bezpajumtnieki, uz ielām un parkos naktīs tiks kurināti ugunskuri un dzerts kontrabandas spirts. Plauks cilvēku un narkotiku tirdzniecība, nesodīta vardarbība, ubagošana, rekets — tas viss, protams, bandītu un policijas draudzīgā aizsegā. Ārpus geto noķerti augstākās kārtas pārstāvji tiks sēdināti uz mietiem. Lumpenizētie bezpajumtnieki turpretī tiks notīrīti no ielām ar ložmetēju uguns palīdzību, kad pa tām ar kortežu pārvietosies kāda augstāka amatpersona, teiksim, Valsts prezidents. Citiem vārdiem, Latvijā pēc postkomunisma beigām veidosies jauna — failed state — normalitāte.

Politiskais aspekts: draugs, nejautā

Patiesi eksistenciālas izjūtas pārņem tad, kad paralēli SVF memorandiem, Eiropas ekonomikas komisāra Hoakina Almunjas vēstulēm valdībai un citiem skarbiem dokumentiem par Latvijas šodienas realitāti palasa visus šos pēdējos gados sarakstītos vēlmju sarakstus par radošumu, konkurētspēju, cilvēku pirmajā vietā, ilgtspējīgām attīstībām, atspērieniem, ātrspējām, iespējošanām un tamlīdzīgiem poētismiem. Šo skaisto un dārgo ilūziju uzdevums, protams, līdz šim bija tikai viens — ar nelielu daļu intelektuālas ekspertīzes leģitimēt pastāvošo: “kā ir, tā ir labi.” Taču šodien jebkuram saprātīgam cilvēkam ir kļuvis skaidrs, ka skaistas vīzijas pārvēršas par tukšu un bīstamu ideoloģiju, ja nav cilvēku, kuri būtu spējīgi tās īstenot un uzņemties atbildību par lēmumiem.

Šis trūkums tad arī ir viena no galvenajām problēmām Latvijai kā failed state. Tiesa, starp citām šādām valstīm mēs esam īpaši. Sašķelta un lēmumus pieņemt nespējīga politiskā elite mums gan ir. Taču atšķirībā no vairuma līdzīgu valstu Latvijā runa nav par vairākiem naidīgiem grupējumiem, kuri katrs mēģina pārņemt savās rokās varu. Gluži pretēji — Latvijā tā īsti valdīt patiesībā neviens nevēlas. Nepatikšanas ar valsts budžetu patiesi bija pārbaudījums lielākajai daļai mūsu politiķu, taču ne jau problēmu apjoma dēļ. Liela daļa no viņiem vienkārši nekad agrāk nebija iedomājušies, ka politiķim var iznākt darīt kaut ko vairāk par “no gaisa nokritušas” naudas dalīšanu saviem draugiem un sponsoriem. Pietiek pavērot daža parlamentārieša reakciju uz jautājumiem par valsts saimniecisko nākotni. Tajā pārsteidz ne tik daudz nekompetence, cik svētā pārliecība, ka šādi jautājumi uz viņiem nemaz neattiecas. Reformas? Atbildība? Pārmaiņas? Aizmirstiet! Ne jau tādēļ šie ļaudis ir nākuši politikā. Savu cilvēku apgādāšana ar darbu, publisko līdzekļu novirzīšana savējiem, obligātie otkati no valsts un pašvaldību iepirkumiem, ietekme jebkurā ES naudas dalīšanā — lūk, kādās lietās mūsu politiķi ir kompetenti. Tādēļ nevajag viņus mocīt ar sāpīgiem jautājumiem, piemēram: kā Latvijas iedzīvotāju ienākumi izskatīsies ES kontekstā pēc gaidāmā algu sistēmas sabrukuma? Un vai Latvija jau šā gada beigās nesāks līdzināties Moldovai, kur darbaspējīgam cilvēkam bez politiskiem sakariem dzīvot ir vienkārši muļķīgi? Latvijā šādus jautājumus varbūt risina bieži pulgotie politologi, sociologi un demogrāfi, bet nekādā gadījumā ne politiķi, kuriem ir daudz svarīgāki darbi darāmi blata sistēmas uzturēšanā. Pievienojiet šim kokteilim arī politiķu nesatricināmo gatavību zvejot balsis ar etniskā naida kurināšanu, faktu, ka Latvijā pēc aptauju datiem demokrātiski noskaņots ir katrs desmitais iedzīvotājs, Aivara Lemberga grandiozo popularitāti, un jūs iegūsit pilnu kopainu par Latvijas state failure politiskajiem iemesliem.

Gadu pirms apvērsuma, 1933. gadā, viens no mūsu valsts tēviem dibinātājiem Miķelis Valters Jaunākajās Ziņās rakstīja: “Kādas atsevišķas grupas vai atsevišķu cilvēku mēģinājumi radīt pie mums diktatūru arī turpmāk neatradīs piekrišanu. Varbūt esam pārāk piedzīvojusi, veca prāta tauta, kas uzkrājusi sevī zināmas dzīves gudrības, kurām, kaut arī dažkārt neapzinoties, tagad sekojam.” Šādi mierinātāji un optimisti, protams, ir cieņā arī tagad — ar tādiem ir vienkārši vieglāk dzīvot. Taču tiem šodien ir jābūt gataviem uz Valtera tipisko latviešu inteliģenta likteni — uz neapmierinātu brēkāšanu no krūmiem un virtuves opozīciju pēc tam, kad Latvijas state failure būs jau noticis fakts.

___________________________

[1] Lai gan šo terminu būtu iespējams tulkot kā “izgāzušos”, “neizdevušos” vai “caurkritušu” valsti, tomēr šie tulkojumi nav īsti precīzi. Turklāt failed state šodien jau ir kļuvis par tehnisku terminu, kurš angliskā variantā tiek lietots arī citās valodās rakstītos tekstos.

[2] Failed state pazīmes: 1. nespēja kontrolēt teritoriju un uzturēt vardarbības monopolu; 2. leģitīmās varas erozija un nespēja pieņemt kolektīvi saistošus lēmumus; 3. nespēja piedāvāt elementārus sabiedriskos pakalpojumus; 4. nespēja sadarboties ar citām valstīm kā pilnvērtīgai starptautiskās kopienas loceklei.

Publicēts portālā POLITIKA.LV 2009. gada 21. aprīlī