xristos_voskrese

Surožas metropolīta Antonija (Blūma) vēstījums Londonas draudzei 1990. gada 19. aprīlī – tik pat aktuāls un uzrunājošs arī mums teju pēc 20 gadiem.

Kristus Augšāmcelšanās kopā ar Ciešanu nedēļu izsaka, cik ļoti mūs mīl Kungs. Jūs droši vien atceraties Evaņģēlija vietu, kur teikts, ka nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem (Jņ. 15, 13). Un apustulis Pāvils saka: neviens tik lēti nemirs par draugiem, bet Kristus par mums miris, kad vēl bijām Viņa ienaidnieki, pretinieki, Viņam sveši (Rom. 5, 6-8).

Kristus Augšāmcelšanās – tā ir mīlestības uzvara; tā mums teic, ka mīlestība, kura pieņem nāvi, ar to pašu top nemirstīga, top stiprāka par nāvi. Vecā Derība mums saka: mīlestība ir spēcīga kā nāve (Augstā dziesma 8, 6); mīlestība ir vienīgais spēks, kas var cīnīties ar nāvi un netikt uzvarēts.

Toreiz tas tika sacīts nedaudz par ko citu; tika sacīts, ka, cilvēkam nomirstot, uz zemes palikušie turpina viņu mīlēt ar to pašu mīlestību mūžīgi mūžos, kamēr viņi ir dzīvi un kamēr viņi paši nav iegājuši mūžībā.

Bet šeit ir runa par ko citu: par to, ka Dievišķā mīlestība cīnījās ar nāvi, pieņēma to; nāve it kā atvērās, lai aprītu Dievišķo mīlestību, bet šī mīlestība to pārveidoja. Tēlaini tas ir stāsts par Kristus nokāpšanu ellē, kā Viņš ar Savu cilvēka dvēseli nokāpa ellē, tur, kur jebkura cilvēka dvēsele nokāpa kopš tiem laikiem, kad cilvēks krita un kad elle plaši atvērās, lai uztvertu cilvēku – un izrādījās vaigu vaigā ar Dievu, ar cilvēka dvēseli, ar Dievības caurstrāvotu, Dievībā mirdzošu, un tumsas nepalika tajā, un uzvara tika gūta, un, kā saka Jānis Zeltamute savā Pashas uzrunā – mirušais kapā nav viens…

Šajā nozīmē tā ir mīlestības uzvara, tas ir mīlestības triumfs; bet tas mums saka arī kaut ko par dažādām citām lietām. Svētajos Rakstos runāts par to, ka Dievs Kristu uzmodinājis no miroņiem (Kol. 2, 12). Un tie ir ļoti svarīgi vārdi, manuprāt, jo Kungs Jēzus Kristus Savu dzīvību atdeva, Savu nāvi pieņēma mūsu pestīšanas dēļ, bet tas tika izdarīts – piedodiet par šādu izteicienu – “pilnīgi nopietni”, tas nebija kaut kas šķietams. Viņš pieņēma nāvi ar visām tās sekām, un Viņam pašam it kā nebija varas Sevi uzmodināt no miroņiem; Viņš atdeva Sevi nāvei mūsu pestīšanas dēļ, un Dievs, atbildot uz krusta mīlestību, atsauca Viņu atpakaļ pie dzīvības, savienoja Kristus dvēseli ar Kristus miesu un parādīja pasaulei kā augšāmcēlušos Kristu.

Bet tas mums saka arī par ko citu; tas saka mums kaut ko par cilvēku. Mēs visi runājam par mūsu “ticību Dievam”; bet visu Evaņģēliju caurstrāvo ticība cilvēkam. To mums ir ļoti svarīgi atcerēties, jo, ja neticam cilvēkam, tad neko uz zemes uzcelt nevaram; ja cilvēks mums ir pamesls, ja cilvēks mums ir pārejoša parādība, ja cilvēks mums ir tikai kritusi būtne, bezcerīgi kritusi, tad uzcelt no cilvēku pilsētas Dieva pilsētu nevar.

Kristus dzīve, iemiesošanās mums saka, lūk, ko: cilvēks pat kritušā stāvoklī ir tik dziļš, tik potenciāli svēts, ka var ietvert sevī Dieva klātbūtni, var būt Dieva iemājošanas vieta. Kā saka apustulis, Kristū mājo visa Dievības pilnība redzamā veidā (Kol. 2, 9). Tas nozīmē, ka katrs no mums ir aicināts un spējīgs sevī ietvert Dievu; turklāt ne kā trauks, kurš paliek svešs tam, ko tas satur, ne kā kauss, kurš nebauda valgmi, kuru tajā ielej; nē, mēs varam tikt caurstrāvoti tā, ka nesaplūstot un nesajaucoties reāli esam savienoti ar Dievību.

Un ir ļoti svarīgi to mūsu gadsimtā saprast. Jo cilvēks – tas ir vienīgais saskares punkts starp ticīgo un neticīgo, starp vienu cilvēku un citu, lai kāda būtu viņa ticība, lai kāda būtu viņa neticība. Cilvēks – tā ir realitāte, kas veido jebkura cilvēka dzīves tematu. Jā, mūsu priekšstats par cilvēku var būt ļoti dažāds: bezdievis redz cilvēkā tikai vispilnīgāko dzīvnieku; mums, ticīgajiem, cilvēks vārda pilnā nozīmē – tas ir cilvēks, kas tuvojas tam cilvēkam, kāds bija Kristus. Jānis Zeltamute vienā no saviem rakstiem saka: ja gribi uzzināt, kas ir cilvēks, nevērs acis uz ķēniņa pilīm, bet pacel acis uz Dieva Troni – un tu ieraudzīsi cilvēku, sēžot pie Dieva Tēva labās rokas.

Lūk, ko mums saka Augšāmcelšanās: bez Augšāmcelšanās Kristus ar miesu gulētu kapā, ar dvēseli būtu elles gūsteknis. Ar Augšāmcelšanos Viņš sēdās pie Dieva Tēva labās rokas, un tur Viņš aicina mūs pacelt skatienu, lai redzētu, kas ir cilvēks, kāds ir mūsu diženums, uz ko esam aicināti. Lūk, ko galarezultātā mums saka Kristus iemiesošanās, dzīve, Ciešanu nedēļa, krusts, dzīvību nesošais kaps, nokāpšana ellē un Augšāmcelšanās: par cilvēku, par to, ko cilvēks nozīmē Dievam un cik potenciāli dižens ir cilvēks.

Tas mūs aicina izaugt ar darbu, ar varoņdarbu vai, precīzāk – ar atvērtību Dievam tādā mērā, lai cilvēku pasaule pakāpeniski izaugtu līdz Dieva pilsētas mēram, tas ir, kļūtu tik dziļa, tik plaša, tik cēla un tik svēta, ka pirmais šīs Pilsētas pilsonis varētu būt Jēzus no Nācaretes, Dieva Dēls, kurš kļuvis par Cilvēka Dēlu. Lūk, tas ir mūsu aicinājums, tas ir pasaules tapšanas mērķis, tā ir mūsu cerība!

***
Kristus patiesi Augšāmcēlies!

No Domulaukums.Lv