paisij-mell-baltsTurpinu Lielajam Gavēnim atbilstošu garīgu tekstu tulkojumu publicēšanu arī šai blogā.

Starecs Paīsijs, redzēdams, ka “mūsdienās grēks nācis modē”, savās sarunās ar mūkiem un laicīgiem ļaudīm [1], īpaši pasvītrojis nožēlas un grēksūdzes nepieciešamību, bez kā kristietim nav iespējams saņemt grēku piedošanu, bez kā garīgā pieaugsme un svētīta (благодатная) saskarsme ar Dievu nav iespējama.




Savas brūces vajag pārsiet

- Geronda [2], kad garīgajā dzīvē gadās krist, manī sākas panika.

- Nebīsties. Cīņa ir cīņa. Šai cīņā būs arī ievainojumi. Tie dziedināmai ar grēksūdzi. Karavīri, kas kaujā guvuši ievainojumus, tūlīt pat skrien uz hospitāli. To ievainojumus pārsien un viņi godbijīgi atkal metas kaujā. Tāpat arī mēs: ja savā garīgajā cīņā gūstam ievainojumus, mums nenākas gļēvi sabīties, bet skriešus doties pie ārsta-garīgtēva, atklāt viņam savu ievainojumu, garīgi izveseļoties un no jauna turpināt “cēlo varoņdarbu”. Bēdīgi klāsies, ja kaislības – šos ļaunos dvēseles ienaidniekus – neizmeklēsim un drosmīgi necīnīsimies, lai tās iznīcinātu.

- Geronda, daudzi neiet pie grēksūdzes it kā godbijības dēļ. “Ja reiz es tai pašā grēkā varu krist atkal, – tie saka, – kāda gan jēga man iet pie grēksūdzes? Vai lai pasmietos par garīdznieku?”

- Tā nav pareizi! Tas ir tāpat, kā, ja karavīrs, kaujā ievainots, sacītu: “Karš vēl nav beidzies un mani var ievainot atkal, kāda jēga savas brūces pārsiet?” Bet ja ievainojumu nepārsies, viņš zaudēs daudz asiņu un nomirs. Ja, krītot un noķēpājoties dubļiem, mēs savu dvēseli grēksūdzē neattīrām, attaisnojot sevi ar iedomu (помыслом), ka mēs taču kritīsim atkal un atkal noķēpāsimies, tad uz veco dubļu jau piekaltušajām kārtām klāsies aizvien jaunas un jaunas dubļu kārtas. Pēc tam no visas šīs netīrības attīrīties jau vairs tik vienkārši nebūs.

Protams, kad cilvēks pie garīgtēva ieradīsies pirmoreiz, viņš sev līdzi nesīs, piemēram, simts grēkus, kuri tam būs jāizsūdz. Nākot pie grēksūdzes otrreiz, viņš jau pienesīs simts un desmit grēkus, jo nelabais pret to būs sācis pamatīgu cīņu – šis cilvēks taču izsūdzējis grēkus un “iegāzis visu viņa lietu”. Trešo reizi jau nāksies izsūdzēt simts un piecdesmit grēkus. Taču pēc tam grēku skaits pakāpeniski samazināsies, līdz kamēr šis cilvēks grēksūdzē pienesīs vairs tikai niecīgu grēku skaitu, kas būs jāatklāj.



Pareiza grēksūdze

- Kāpēc reizēm, lai labotos, mēs cīnāmies nepietiekami, neskatoties uz to, ka sirdsapziņa mūs atmasko?

- Tā var notikt arī garīgas nospiestības dēļ. Ja uzbrukušā pārbaudījuma (kārdinājuma) dēļ cilvēku pārņēmusi panika, viņš nespēj radīt vajadzīgo noskaņojumu, viņa dvēselei nav spēka, pat gribot pret to cīnīties. Šādā gadījumā ar grēksūdzes palīdzību viņam sevi iekšēji garīgi jāsakārto. Grēksūdze palīdz cilvēkam gūt mierinājumu, stiprina to un Dieva svētība viņam no jauna palīdz cīņā kļūt izlēmīgam. Ja šādā veidā cilvēks sevi nesakārtos, viņam var uzbrukt vēl kāds pārbaudījums. Tādā mokošā nomāktības stāvoklī viņš nonīkst vēl vairāk, to sāk smacēt uzmācīgas iedomas (помыслы), piestājas izmisums un rezultātā viņš vairs vispār nav spējīgs cīnīties.

Grēksūdzē centies būt konkrēts. Ar to vien nepietiek, ja grēksūdzē savus grēkus tikai nosauc, piemēram, “es skaudu, dusmojos” un tamlīdzīgi. Lai saņemtu palīdzību, savi kritieni jānosauc konkrēti.

Ar nekonkrētu grēksūdzi tu par Kristu pasmejies. Ja cilvēks neatklāj garīgtēvam patiesību, neatklāj savu grēku, lai garīgtēvs varētu viņam palīdzēt, šāds cilvēks sevi dziļi savaino. Līdzīgi kā slimais, kas, slēpdams slimību no ārsta, savai veselībai nodara milzu ļaunumu.

Tam, kas bijis pret kādu cilvēku netaisns vai ievainojis kādu ar savu uzvedību, vispirms jādodas pie aizskartā, pazemīgi jālūdz piedošana, jāizlīgst un tikai pēc tam savu kritienu jāizsūdz garīgtēvam, lai saņemtu grēku atraisīšanu. Tādā veidā nonāk Dieva svētība (благодать). Ja cilvēks tādu grēku izsūdz garīgtēvam, pirms tam aizskartajam piedošanu nepalūdzot, viņa dvēsele nespēj nonākt mierīgā noskaņojumā, jo sagrēkojušais šādā gadījumā ir nepilnīgi satriekts (nepietiekami dziļi atzīst savu vainu).

- Geronda, vai, izdarot kādu lielu grēku, ir pieļaujami neizsūdzēt to uzreiz?

- Jāizsūdz pēc iespējas ātrāk. Ja mums ir atklāta brūce, vai ir jāgaida mēnesis un tikai pēc tam jāsāk to ārstēt? Nē, taču. Tādā gadījumā nav jāgaida, kad garīgtēvam būs vairāk laika vai arī iespējas ar jums pabūt kopā ilgāk.

Daudz laika nevajag lai aprakstītu garīgtēvam, kādā stāvoklī esam nonākuši. Ja sirdsapziņa strādā pareizi, cilvēks savu stāvokli var aprakstīt divos vārdos. Taču, ja cilvēkā valda juceklis, var izrunāt daudz vārdu, tai pat laikā neradot garīgtēvam nekādu priekšstatu par savu stāvokli.

- Geronda, ja grēksūdzes laikā nožēlojošais nejūt tās sāpes, kādas juta grēkošanas laikā, vai tas nozīmē, ka viņa nožēla nav patiesa?

- Ja no brīža, kad viņš izdarījis grēku, jau pagājis zināms laiks, brūce sāk savilkties un tieši tāpēc tik lielas sāpes viņš vairs nejūt. Bet uzmanīgam jābūt, lūk, kur: grēksūdzes laikā nedrīkst sevi attaisnot.

Cilvēks, kas, izsūdzot grēkus, sevi attaisnos, nesaņems iekšēju mierinājumu – lai arī cik sevi nešaustīs. Pašattaisnojumi, ar kuriem viņš piesegsies grēksūdzes laikā, kā nasta uzgulsies viņa sirdsapziņai. Smalkāk jūtīga cilvēka sirdsapziņa pat pārspīlēs savus pieļautos grēkus un, pieņemot no garīgtēva arī smagu epitīmiju (gandarīšanas uzdevumu), izjutīs neizsakāmu iepriecinājumu.

- Geronda, es kaut kur lasīju, ka nākamajā dzīvē (mūžībā) dēmoni mūs mocīs pat par vienu vienīgu ļaunu domu, ko nebūsim izsūdzējuši.

- Redzi, ja cilvēkam nav nodoma kaut ko slēpt un viņš garīgtēvam atklāj visu, ko atceras, lieta ir slēgta – tangalaškām ** vairs nav nekādas varas pār to. Taču, ja viņš apzināti kādus grēkus neizsūdzēs, par tiem gan viņš mūžībā mocīsies.

- Geronda, ja cilvēks, izsūdzējis savus jaunības grēkus, no jauna iedomājas par tiem un cieš, vai tāda attieksme pret grēkiem ir pareiza?

- Ja jaunības grēki no sirds nožēloti un izsūdzēti, mokām nav pamata, jo no brīža, kad grēki nosaukti pie grēksūdzes, Dievs tos ir piedevis. Urķēties savos vecajos grēkos pēc tam vairs nevajag, sevišķi miesīgajos, jo, tā darot, iespējams savainoties.



Uzticēšanās garīgtēvam

- Geronda, ja garīgtēvs nostrostē cilvēku par kādu grēku un šis cilvēks, stipri sarūgtināts, noskumst, vai tas ir egoisms?

- Nu, protams, te bez egoisma neiztikt. Ja cilvēkā būs skumjas pēc Dieva, viņš tajās radīs arī dievišķu mierinājumu. Viņš arī pieaugs, jo centīsies šo grēku vairs nedarīt. Pie grēksūdzes jāatklāj garīgtēvam grūtības, iedomas (помыслы), kritieni, ar prieku pieņemot no tā gan maigus, gan stingrus vārdus, jo, kā pirmā, tā otrā gadījumā, garīgtēvs, mīlestības un rūpju mudināts, gādās par grēkus nožēlojušā dvēseles pieaugsmi.

- Geronda, bet ja cilvēkam kaut kas liekas citādāk, nekā viņa garīgtēvam, vai palikt pie sava ir derīgi dvēselei?

- Nē, nav derīgi, jo šis cilvēks nezina, kas slēpjas aiz šīs vai citas norises, ko viņš sliecas uzskatīt par nepareizu. Piemēram, lai cilvēks saprastu šos vai citus garīgtēva rīcības motīvus, pēdējam būtu jāatklāj grēksūdzes noslēpums un jāpastāsta, ko tas uzzinājis no kāda cita cilvēka grēksūdzes. Vai var atklāt grēksūdzes noslēpumu? Protams, ka ne.

- Geronda, vai cilvēks ir vainīgs, ja viņš nepareizi sapratis to, ko viņam sacījis garīgtēvs?

- Skaties: ja jau sākotnēji viņš gribējis no garīgtēva dzirdēt atbildi, kas viņam liktos apmierinoša, un ja viņa prātu šī vēlme ir pārņēmusi, vainīgs vienalga ir viņš, neskatoties pat uz to, ka nepareizi sapratis garīgtēvu. Daži savu personīgo gribu pārvērš “Dieva gribā”. Piemēram, cilvēks vaicā garīgtēvam par problēmu, ar kādu tas saskāries, taču savās iedomās jau pieķēries šīs problēmas atrisināšanas veidam, kas ir pa prātam viņam pašam. Garīgtēvs stāsta šim cilvēkam, kas būtu jādara, bet tas sacīto saprot tā, it kā garīgtēvs būtu licis viņam rīkoties atbilstoši lēmumam, kādu jau pieņēmis viņš pats.



Pēc grēksūdzes

- Geronda, vai var attaisnot stāvokli, ja arī pēc grēksūdzes dvēsele turpina just smagumu?

- Kālab just kaut kādu smagumu? Ar pareizu grēksūdzi viss vecais nodzēšas. Tiek atvērti jauni “kredītu konti”. Nonāk Dieva svētība (благодать) un cilvēks pilnībā mainās. Pazūd apjukums, ieļaunojums, dvēseles trauksme un iestājas klusums, izlīgums. Šīs pārmaiņas arī ārēji ir tik ļoti manāmas, ka dažiem cilvēkiem es iesaku nofotogrāfēties pirms grēksūdzes un pēc, lai arī viņi paši pārliecinātos par šīm jaukajām pārmaiņām, kādas ar tiem notikušas. Cilvēka iekšējais garīgais stāvoklis atspoguļojas viņa sejā. Baznīcas Svētnoslēpumi (Таинства, Sakramenti) dara brīnumus. Tuvojoties Dievcilvēkam Jēzum Kristum, arī pats cilvēks kļūst par dievu (pēc žēlastības, по Благодати), kā rezultātā viņš izstaro gaismu un dievišķā svētība kļūst pamanāma arī citiem.



1. Блаженной памяти – старец Паисий Святогорец. Слова. Т. 3. Духовная борьба. М.: Святая Гора, 2003.

2. Geronda – starecs (garīgās pieredzes un sirdskaidrās dzīves dēļ ar viedumu Dieva apbalvotais)



Tulkoja Elisejs, 21.03.2009.



www.domulaukums.lv