Svētās Annas bērniņa
(Kristus Mātes) ieņemšanas ikona

zachatie_pravednoj_annyKad “Ruu” atsūtīja savu liecību par cīņu ar pašnāvības domām un citiem no dzīves un ģimenes prom vilinošiem pārbaudījumiem, vēstulē viņa piebilda, ka grib liecināt arī par savu bērnu, kas pasaulē nāca ilgi un ļoti smagi. Šī “Ruu” liecība ir kā ciešanu vainags iepriekšējam viņas stāstam. Vainags grieķu valodā ir “stefanos”. Par Stefanu sauc manu jaunāko dēlu (15). Arī viņa nākšana pasaulē bija smaga – caur “ķeizara vārtiem”, viņa mātei Līgai esot dziļā bezsamaņā. Pēc Stefana piedzimšanas reanimācijas ārsti nedēļu cīnījās par viņas dzīvību. Arī mēs ar vecāko dēlu Jēkabu, kuram toreiz bija 8 gadi, šo nedēļu pavadījām, cīnīdamies par viņas dzīvību – lūdzāmies tik ļoti, kā laikam nekad dzīvē vēl nebijām lūgušies. Iepriecinājums un cerība bija tā, ka mēs ar Jēkabu pirmie bijām redzējuši mazo brālīti Stefanu. Mamma viņu ieraudzīja tikai tad, kad atgriezās pie samaņas. Naktī, kad dzima Stefans un gandrīz mira Līga, man piedzima Stefanam veltītā dziesma “Dēlam”. Bet vispirms lai skan “Ruu” liecība. Dziesmu, ja sanāk, noklausieties pēc tam.



Dēlam





Ruu liecība:

Dievs rada no nekā

Mēs ilgi sapņojām par bērniņu. Bet viņš nenāca un nenāca. Kad beidzot pēc vairāku gadu gaidīšanas ieņēmām mazulīti, biju tik priecīga – pavasaris, kokiem plaukst lapas un manī plaukst bērniņš. Bet prieki bija īsi. Spontānais aborts…. Zinu, ka viņa bija Magdalēna, mana meitiņa. Mans klēpis bija pārvērties par kapu manam bērnam.

Biju dusmīga uz Dievu. Kāpēc tiem, kas negrib bērnus, viņi birst kā zirnīši no pāksts, bet tiem, kas grib – nesanāk? Kāpēc Dievs iedod, ļauj īsu brīdi priecāties un pēc tam – atņem? Vīrs gāja pie ārsta. Atklājās reproduktīvās veselības problēmas. Ārsta prognoze: labākajā gadījumā paliksiet stāvoklī, bet atkal būs spontānais aborts… Kļuvu vēl dusmīgāka. Nu jau arī uz vīru. Kāpēc viņš nepārbaudījās ātrāk? Tad man nebūtu jāpārdzīvo tādas sāpes… Kāpēc viņš neraud kopā ar mani, bet saka: „patiesība ir tikai viena, un tā ir vienkārša: Dievs. Paļaujies uz Viņu!”

Biju dusmīga arī uz sevi. Ko es izdarīju nepareizi? Varbūt es šo bērniņu negribēju pietiekami stipri, lai viņš dzīvotu? Varbūt pie visa vainīgas tās domas, kas mirklīgi iešāvās prātā, uzzinot, ka esmu stāvoklī – ka neesmu gatava bērnam?

Tik daudz dusmu… es varēju vienīgi raudāt pie Dieva. Skatīties Viņa caurdurtajās rokās un raudāt. Savās sāpēs dalījos ar kādu mācītāju. Viņš teica: „Bērni nāk tad, kad Dieva griba notiek.” Šos vārdus paturēju sirdī, bet joprojām dusmojos: tātad Dievs negrib? Kāpēc tad manī ir tādas slāpes? Vīrs izgāja dārgu ārstēšanas kursu, bet rezultāts – apaļa nulle. Biju tā cerējusi, ka kaut kas varētu mainīties! Lai gan ar prātu sapratu, ka vīrs ne pie kā nav vainīgs, tomēr iekšēji dusmojos. Mums palika arvien grūtāk sarunāties. Mēs vai nu klusējām, vai līdz nelabumam strīdējāmies par sīkumiem.

Tad saņēmām uzaicinājumu vasarā braukt uz Kānas kristīgo ģimeņu kustības rīkoto nometni Vecpiebalgā.. Pa ceļam paspējām pamatīgi saplēsties. Kāpēc jābrauc uz pasākumu, par kuru nekas nav zināms? Kāpēc jātērē vienīgā atvaļinājuma nedēļa kaut kam, par ko vispār nav saprotams, kas tur notiks?

Nedēļas vidū gribēju braukt mājās. Man šķita par grūtu ieskatīties sevī, mūsu attiecībās un atgriezties pie Dieva. Likās, ka vienkārši nemāku dzīvot laulībā, jo man ir pārāk cieta sirds un neprotu piedot. Tajā vakarā pirms gulētiešanas kopā ar vīru lasījām Rakstus, lūdzāmies un pēc tam dalījāmies. Vīrs teica: kamēr es runāju, viņš visu dzirdējis, bet vienlaikus uz īsu brīdi iekritis it kā miegā un redzējis vīziju: mēs abi roku rokā kāpjam bākā, kuras galā spīd spoža gaisma. Kāpnes ir stāvas, šauras un augstas. Vienā brīdī abi nobīstamies un gribam griezties atpakaļ, bet pakāpienu uz leju nav… Ir tikai augšup, uz gaismu. Šis redzējums mums abiem bija liels stiprinājums.

Dievs strādāja ar mūsu sirdīm, un abi bijām Viņa priekšā uz ceļiem. Kānas brālīši un māsiņas par mums aizlūdza. Lūdzoties nespēju uzlūkot krustu, tik necienīga un vainīga Dieva priekšā jutos. Arī par to, ka savā egoismā biju akla pret vīru. Drebēdama pie visām miesām saucu skaļā balsī: Tētiņ, lūdzu, piedod manu lepnību, pieņem mani atpakaļ, lūdzu, lūdzu, pieņem, es esmu nabaga bez Tevis, es nevaru bez Tevis, Tētiņ! Tētiņ, es atsakos no visiem saviem sapņiem un vēlmēm, es atsakos no sava visdārgākā sapņa – no ilgām pēc bērniem, lai notiek Tavs prāts, tikai pieņem mani atpakaļ! Es dzirdēju, ka vīrs man blakus raud balsī, bet brāļi un māsas skaļi slavē Kungu… Bet tajā brīdī tur biju tikai es un Tēvs. Pēc tam mani pārņēma pārdabisks miers, tāds iekšējs klusums, kurā bija tikai viena doma: nu viss ir Tavās rokās, Kungs.

Pēc šīs Kānas nedēļas, kur Kungs pārvēta vīnā ūdeni mūsos, mēs ik dienas vienā prātā un garā lūdzām: „Kungs, ja tu gribi mūs svētīt ar bērniem, mēs būsim pateicīgi. Tomēr, ja tā nav Tava griba, lūdzu, māci mums to pieņemt, un rādi, kā varam Tev kalpot.” Manī arī ienāca miers par Magdalēnu –viņa nāca no Tēva un atgriezās pie Viņa.

Reiz vīrs piedalījās Kristīgā radio konkursā un laimēja Dž. Dobsona grāmatu „Zēnu audzināšana”, bet kaut kā sanāca, ka viņš to nedabūja. Par šo gadījumu aizmirsu līdz brīdim, kad skaidri zināju: šodien mēs ieņēmām bērniņu, šodien Dievs pār mums ir izlējis Savu žēlastību. Tomēr skaļi to neteicu – ja nu tās ir tikai manas iedomas?! Gaidīju 10 dienas, lai nodotu grūtniecības hormona HCG analīzes. Tas parāda grūtniecību ļoti agrīnā laikā. Vēl pirms rezultātu saņemšanas biju pilnīgi pārliecināta, ka gaidu bērniņu. HCG 8,13! – pavisam, pavisam mazs skaitlis (par grūtniecību var runāt no 5), bet tas apliecināja, ka esam svētīti ar bērniņu!

Tovakar mums bija norunāts randiņš kafejnīcā. Domāju – kā paziņot vīram prieka vēsti? Vajadzētu kaut kā īpaši. Bet es tā staroju, ka pirmais jautājums, ko dzirdēju no vīra: „Tu esi stāvoklī?” – „Jā!” Viņa pirmais komentārs: „Mans puika noķēra zivi!” (Ir tāda frāze filmā „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Biju pārsteigta un prasīju: kāpēc esi tik pārliecināts, ka tas ir puika? Viņš teica: vienkārši zinu!:) Vēlāk atcerējāmies gadījumu ar „Zēnu audzināšanu”, turklāt tajā laikā es jau biju stāvoklī :)

Grūtniecība bija ar sarežģījumiem. Paaugstināts tonuss, spontānā aborta un priekšlaicīgu dzemdību risks. Visu laiku uz saglabāšanām, saudzīgā režīmā. Man bija sajūta, ka sātans grib nozagt mūsu bērniņu. Bailes un iepriekšējā pieredze kā ēna vilkās līdzi. Bija brīži, kad zuda cerības, bet ļoti palīdzēja vīra atbalsts un mudinājumi paļauties uz To Kungu. Mēs šo bērniņu iznēsājām abi kopā.

15. grūtniecības nedēļā atklājās, ka man ir anti – fosfolipīdu sindroms (AFLS). Vienkāršoti runājot, asinis pārāk biezas. Ikdienā tas netraucē, bet grūtniecības laikā rada sarežģījumus – placentā var veidoties trombozes un bērniņš aiziet bojā. Ārste brīnījās, kā vispār esmu palikusi stāvoklī un kā tik ilgi nostaigājusi. Sapratu, ka tas ir vēl viens Dieva brīnums un žēlastības zīme.

20./21. grūtniecības nedēļā darbā noģību. Kolēģi izsauca „ātros.” Lai gan biju jau atjēgusies, ārsti nolēma vest mani uz Stradiņiem. Dīvaini, jo tuvāk būtu 1. slimnīca, turklāt tur strādāja mana ginekoloģe. Stradiņos ir grūtniecības patoloģiju nodaļa. Sākumā dežūrārste bija neapmierināta, kāpēc esmu atvesta – ģībšana grūtniecēm esot normāla parādība. Teicu, ka uz palikšanu nemaz netaisos. Viņa paņēma Mātes pasi un tad tonis mainījās. Pēc brīža ārste devās uz operāciju zāli, bet māsiņa sāka stāstīt, ka man viņa jāsagaida, jo daktere vēlas ar mani nopietni aprunāties. Izrādījās, man būtu katru dienu jāšpricē zāles asins sašķidrināšanai. Teicu, ka vispirms gribu konsultēties ar savu ārsti. Tad daktere pateica atklāti: jūsu bērns var aiziet bojā placentas nepietiekamības dēļ. AFLS bīstamība esot tieši vēlīnā grūtniecības periodā, pēdējā trimestrī, kad placenta tiek izmantota vairāk, bet trombožu dēļ tās kapacitāte ir nepietiekama. Tas mani pārliecināja. Biju satraukusies, ka zāles nesaņēmu ātrāk, bet vīrs atkal mierināja: viss notiek savā laikā.

28. grūtniecības nedēļā pēc kārtējās apskates daktere iespricēja zāles, lai veicinātu bērniņam plaušu nobriešanu, un sūtīja mani mājās kravāt koferus un taisīties uz dzemdību namu. Bet tajā pašā laikā piebilda: tomēr atceries, ka grūtniecību nevada ārsts. Gāju pa ielu un raudāju. Kādas dzemdības 28. nedēļā?! Mans bērniņš taču vēl nav iznēsāts, vēl 3 mēnešus viņam jāaug manās miesās! Lūdzu Dievam: Kungs, ļauj kaut tikai pāris nedēļas bērniņam palikt. Tā es lūdzu ik pa divām nedēļām, bet daktere brīnījās, kāpēc joprojām neesmu dzemdējusi.:) 38. grūtniecības nedēļā nonācu Stradiņos LOR nodaļā ar smagu auss iekaisumu. Meitenes palātā vēl smējās – tu jau varēsi pa taisno uz blakus māju iet! Kādā 3 – 4. dienā jutu – puika labu laiku manās miesās vairs nekustas. Biju asarās. Mani pārņēma panika, lūdzu dežūrārstam, lai aizsūta uz blakus māju, uz dzemdību nodaļu paklausīties tonīšus. Tos ilgi nevarēja atrast un, kad atrada, izrādījās, ka tie ir slikti. Puika hroniskā skābekļa badā. Jātaisa ķeizars!

Bažas par to, vai mazulim viss būs kārtībā; dīvainā sajūta, ka pēc neilga laika varēšu pakutināt peciņas, kas 9 mēnešus kutināja manu punci no iekšpuses; apziņa, ka mana dzīve vairs nekad nebūs tāda kā iepriekš un ķirurģiska operācija pirmo reizi dzīvē: tas viss pēkšņi izraisīja histēriskas raudas tieši pirms anestēzijas ievadīšanas. Mani pārņēma panika, kratījos drebuļos un raudāju skaļā balsī kā bērns, nespējot nomierināties. Un tad anestēzijas māsiņa, kuru redzēju pirmo reizi dzīvē, gluži vienkārši, nesakot ne vārda, apskāva mani un samīļoja….

Dieva bērniņš Gregors. Pirms vēl radīts manās miesās, Kunga pazīts un izredzēts. Kopš ieņemšanas brīža ļoti mīlēts, svētīts un sargāts. Bērni tiešām nāk, kad Dieva griba notiek. Kungs rada no nekā. Viņam nav šķērslis sliktas analīzes un biedējošas ārstu prognozes. Viņš padara auglīgu to, kas ir neauglīgs. Viņš ir Radītājs! Atsakoties no saviem plāniem, mēs ļaujam notikt Dieva gribai mūsu dzīvēs. Tā ir Mīlestības griba. Pateicība Kungam!:)

Ruu, 17.03.2009.

www.domulaukums.lv