raudoshaisProblēma nav tikai sievietēs, salvetēs un dievietēs.
Problēma ir tā, ka mums ir baigi cietas sirdis.
Man – viscietākā.
Bet, davai, pataustām tās sev pārējie.
Uzrakstījās vēl viens teksts – balāde… asarām…
Pat ja man nesanāk, es ļoti, ļoti gribu tā iemācīties raudāt, kā dzejots.
Ja psalmā sacīts, ka “visi mani avoti it Tevī….”, tad man gribas, lai šīs piekļuves trubas būtu izskalotas un tīras. Lai kļūtu dzīvs, ir jāraud. Kā no tikko dzimuša mazuļa gaida pirmo brēcienu, tā no manis Dievs gaida otro, trešo…. simto… Lai attīrītos, ir baigi jāraud, bai-gi. To saku par jums, mīkstie, bet cietsirdīgie veči. No kuriem es esmu pirmais.
Bet vispār…. tas ir katra ticīga veča normāls mājasdarbs.


himna asarām

viss – es atradu tādu vietu
kur vienkārši var stāvēt un raudāt lietu
tur arī stāvu – raudu un raudu
kā visvienkāršākie cilvēki skaita naudu

pēc šī notikuma vārdu sakot
gan trotuāris gan bruģis bija kā lakots
ļaudis gāja un nemaz nezināja
ka mana sirds ir tik nesaturīga un vāja

tas notika kaut kur ap māras dīķi
no debesīm nāca zeltaini pīķi
trīs krievi man uzkliedza: šapočka vācies!
es atkliedzu: te pastaigājies ojārs vācietis

arī pīles kādas trīs vai piecas
juta ka šī ir vieta kurp viņas tiecas
vispār nesaprotu tos kurus sliedes
neiepriecina bet industriāli biedē

to saku iedams pār tiltu virs sliedēm
asaras ir cool, asaras dziedē
raudāju lejup pār barjeras rori
kopā ar vārnām stravinska korī

parādījās arī vilciens – īsāks kā senāk
visus un visur šis laiks saīsina, dzenā
nenormāla dzīve – caurdurta, skumta
saņēmos un raudāju vilcienam uz jumta

varēju jau vienkārši savām iekšām ļaut
aizvērt muti, acis un uz iekšpusi bļaut
tā jau dara visi, kam nav raudāt varas
taču bez asarām, veči, nevar – tad jāpakaras

no mākoņiem kas mūžīgi būs un bija
manas asaras lija lija un lija
tie ir tādi mākoņi – piebrieduši kā vārpas
kurus Dievs atver dēļ katra cilvēka – tārpa

paraudāšu un viss – skumjas taču beigsies
asaras ir teiciens kas nekad neizteiksies
es gribu to runāt visu visu mūžu
lai tam nav dambju, aizsprostu un slūžu

tikai lai neviens neredz kā asarās birstu
atzīšos: kad es neraudu tad es mirstu
it kā jau esmu vīrietis un man ir kauns
bet raudāt – veči, ziniet – nu galīgi nav nekas ļauns

ja visi vīrieši raudātu būtu vairāk laimju
daudz vairāk stipru ģimeņu, bērnu un saimju
mūsu mazā tautiņa tikai tāpēc ir dimbā
ka veči neraud bet vecenes mūsu vietā bimbā

k.dimiters ed.smiļģa ielā
āgenskalnā, rīgā 21.02.2009.