old-captainCīnos ar balāžu tekstiem.
Nevaru nociesties un gribas padalīties.
Tieši ar to, ko daru.
Politikai, kā jaušams, vairs līdzi nesekoju.
Nesanāk ne laika, ne arī vajadzīgā asuma.
Šajā virzienā esmu notrulināts.
Tāpēc labāk padzīvojiet kopā ar manu kapteini,
kas pats pieņem lēmumu pamest klāju  pirmais.




balāde par kapteini

ir rīts un kaijas uzliek brilles
un slapjam sniegam cauri trencas
tur kuģīts mazs caur līci plunčā
uz klāja vizuļodams mencas

tur kapteins arī uzliek brilles
un binoklī uz kaijām raugās
viņš mīl šīs šļakatas un šalkas
jo krastā tam neviena drauga

pats kuģīts vecs un drīz to griezīs
un pārpirks lūžņu savācēji
kur paliks viļņos aizmiršanās
kur kaijas briļļainās un vēji

šis reiss ir pēdējais daudz zivju
un vētra debesis gāž jūrā
bet kapteinim nav divu dzīvju
tāpat kā kaijām, jūrai, vējam

ir krasts tam neziņa un šaubas
viss svešs kaut ļaudis tur vien cīnās
tie savos sastingušos kuģos
par kuģiem kaijām nepabrīnās

sauc kapteins kopā kuģa večus
un stāsta viņiem sniegdams spirtu:
kas mēs bez jūras bezgalības
ja man vien krasts, es labāk mirtu

bet večiem ģimenes un draugi
un senču kapsēta un mājas
tad pavēl kapteinis tāds dīvains
ka kuģim tūdaļ jāapstājas

ir avārijas motorlaiva
ar degvielu vien stundām dažām
lec kapteins tajā saukdams vīriem:
jums krasts man jūra… un bez bažām

raud veči asaras kā zvīņas
un spirtu laiž pa riņķi aši
bet kapteinim vien prātā jūra
ne siļķes brtētliņas vai laši

trauc kapteins sniega vētras ķēpā
vien jūra, es – nekā vairs lieka
līp sejā sniegs un bezgalība
brēc kaijas briļļainās no prieka

kaspars dimiters
27.01.2009. uplejās