valentina_krucufikssTā lielā krucifiksa autors, kas tika darināts Krimuldā un visur ceļo mums līdzi, manos tekstos jau bieži pieminēts. Tā autora vārds ir Valentīns. Viņš bija viens no Krusta skolniekiem. Ilgi, ilgi pasēdējis aiz rūtainā lodziņa. Smags, stūrgalvīgs, bomžojies, taču lasīja nevis vienkārši baznīcas tēvu rakstus, bet tieši “apofātisko teoloģiju” (kam interese, noskaidrojam paši). Valentīna ķermenis bija notetovēts tā, ka pat no apkaklītes auss virzienā laukā līda zirneklis. Stāstu pat konkrēto “viņu” neturpināšu, tikai gribu padalīties ar vienu no pēdējās nedēļās tapušajiem balāžu tekstiem. Tā saturs ar Valentīna īsto dzīvi nav dokumentāli saistāms. Tas ir mans stāsts par… Valēriju.
Piebilde: teksta gramatika ir manējā, dziedāšanas mācīšanās ērtumam.

Spiežam un lasām.

valērijs un anfisa

valēriju pazina visi
arī vieglprātīgā anfisa
ar tetovētu tomahauku plecā…
viņš kļičku tai deva: “mūc, vecā!”

“mūc vecā” pie manis tieši
mēs gulēsim abi tik cieši
tik cieši kā upe un krasti…
bet viņai joks likās ar asti

otrs vaļika jēgai tuvāks
bij sirdī mītošais čuvaks
ne kāvās, nedzēra ne grama
tik teica: ir dzīve pārmaināma

anfisa atkal bij cita
šī reāli dzēra un krita
par vaļika čomaku zviedza
bet vaļiks tai neaizliedza

anfisa kad dzērusi bija
rokas ap katru tā vija
dzēla tas vaļikam sirdī
bet ļāva viņš večiem to dzirdīt

valērijam nebija spēka
glābt viņu vai sevi no grēka
viņš sirdī pie čomaka tvērās
ja galīgi nepiedzērās

viņš lūdza to: palīdzi, vecais
anfisai ar tomahauku plecā…
mums miers vien kad galvas skurbas
jā dzeram jā maitas jā ļurbas

anfisa reiz pārnāca no cita
un valērijs dusmās to sita
sit viņš, līst asaras pašas
līdz sakņūp anfisa bez dvašas

vaļik: kliedz čomaks: mērs plīsis
bet mani vēl ieraudzīsi
cietuma smirdošā trjumā
pa spraudziņu debesjumā

tam piecpadsmit gadi kā pīķi
bij jācieš par anfisas līķi
stāsta vaļiks: kad trjumu es mēzu
pa spraudziņu redzēju Jēzu

tur būrī – dzīve bez tolka
man azarts bij jauna nakolka
piecpadsmit nosēdēt spēju
jo visu sevi notetovēju

brīvībā kruts visiem likos
daudz padauzām iepatikos
bet mani nebeidza tirdīt
tas čomaks – nu, Jēzus sirdī

kādā naktī pārlējis jēgu
es redzēja viņu kā rēgu
un bļāvu: gribu laimi, dod fiksi…
rēgs saka: griez krucifiksu

mainījās viss manā dzīvē
ar kaltiņiem kaldamies brīvē
kā cilvēka auguma tēlu
pats izkalu Dieva Dēlu.

ne jau viss gāja taisni un gludi
bija paisumi bēgumi plūdi
bet lai kas nu pa galvu man ganās
es zinu – ir atgriešanās…

anfisa, mūc vecā pie Kristus
viņš gaida gan dzīvus, gan sistus
līdz nāvei kad simtreiz tev šķīlu
nebij spēka pateikt, ka mīlu

es mīlu tevi, mana anfisa
tu tagad man piederi visa
mēs kopā kā upe un krasti
tik cieši tik neparasti

kaspars dimiters
15.02.2009, Āgenskalnā