aivars-kaspars-web1Par manu sadarbību ar Aivaru būtu jāraksta vismaz brošūra ar bilžu albumu pielikumā. Arī kāds datu nesējs varētu būt komplektā. Kopīgi mēs gan skaistus darbus darījām, gan… nedarbus. Bet Dievs kaut kā mūs no pēdējo sekām vienmēr paglāba. Aivars jau tāds prātīgāks. Es – neprātīgāks. Man tās sekas kā atritis dziju kamoliņš, pieķēries svārkam. Bet… jo zemāk kritu, jo augstāk vēlējos pēc tam uzlidot. Un ja tā labi pacenšas, var arī lidot ar salauztiem spārniem. Ne tikai no klints aizā, bet arī prom “tais debesīs, tais putnos, kur mans nams” un kur vienmēr nemainīgi tiek visaugstākajā kvalitātē uzturēta ideālistu datu bāze.

Ar šo virtuālā 1986.gadā ierakstītā cikla vienkopojumu gribu pateikt savam draugam un ģitāras kolēģim Aivaram Hermanim PALDIES visas dzīves garumā. To visu, kas šķiet izskanējis gaisā, mēs neaizmirsīsim nekad. Jo gaisā taču. Un gaisā arī nozīmē “tais debesīs”… Bet “tais putnos” laikam nozīmē “tais eņģeļos”, kuru spārnu pavēnī jau atpūšas viens otrs mūsu muzikantu dzīves kara invalīds.

Mūrsitējs (1986)

P.S. Tā sanāk pēdējās dienās, ka dzīvojos pa vecām takām. Viss šis cikls atkal manā mājas lapā.