prisonTikko ievilku savā mājas lapā vēl kādu pirms pāris gadiem paveiktu radošu darbu, proti, dziesmas Dailes teātra muzikālajai izrādei “Klondaika”. Pāris gadus domāju, ka manā lapā jābūt tikai manām dziesmām, taču tad sajutu, ka “iesākumā bija vārds”. Un tā ir visās lietās.

Tā kā laiks šajā sistēmā pamazām aizvien vairāk ļaudis padara par sistēmas ķīlniekiem, par tiem ir jāparūpējas. Un dziesmas mēdz iedvesmot, iepriecināt pat vairāk kā vīns un maize. Man liekas, ka mums ar Uldi Marhilēviču izdevās. Varai pietuvinātas elites pārstāves jau pēc pirmizrādes šņāca un sprauslāja. Man tas palidoja gar ausīm, jo biju jau pārāk sapriecājies. Atceros vien šo dāmu aktīvos tēlus. Man patīk, ja ar ideju izdodas kādam tā pamatīgi uzkrist uz nerviem.

Šodien te iepublicēšu “Ideālisma manifestu”, ko tik efektīgi un dziļi izdzīvo Artūrs Skrastiņš.

Ideālisma manifests

P.S. Tradicionālā piebilde: visu albumu iespējams dzirdēt šeit – manā mājas lapā.