sunitsBij man savs un garš laiks nodzīvots Murjāņos. Gan bērnības vasaru svabadībā, gan, vēlāk, apprecoties un vēloties būt savā zōnā, tālāk no “senčiem”. Arī Murjāņos, kā visā manā dzīvē, gāja visādi. BIja brīnišķīgi draugi, visvienkāršākie no visvienkāršākajiem. Par katru varētu uzaust stāstu. Viens tāds sirsnības iemiesojums bija V. Kā jau bohēmas skolotam, arī man gadījās saucamie “korķi”. Bija viens džeks, kas tai laikā šoferēja kādu ātro palīdzību. Uz uzdzīves paisuma viļņa viņa “ātrā” pārvērtās par mūsu “party bus”. Tajā čalojām un burbuļojām arī kopā ar V.





Periodos, kad par “plostiem” nevēlējos pat atcerēties, reizēm līdzjūtībā pamanīju “ātrās palīdzības” lēno gaitu, saprazdams, ka pie stūres zināmais un jau zināmā kondīcijā nonākušais salēnēninātais palīdzētājs citiem, bet viātrākais – savējiem. Vairāki no viņiem plaucēja gandrīz “ne dienu bez rindiņas”. Gluži pavisam tāds V. nebija, bet… bieži bija jau ar.

Nācās redzēt viņu agrākās rīta stundās, špannējot raitā riksī uz bodi pēc “ielāpa”. Bet jaukākais, ka vienmēr viņam līdzi vēl raitākā un smalkākā riksī kājelēja V. uzticamais sunītis.

Tad nu kādā brīdī sajutu, ka iekšā sāk kūļāties aizmetnis tādam “kleptoniskam” country par šo manu V. un viņa sunīti. Stāstu uzrakstīju. Protams, savu stāstu par viņu, ne viņa dzīves īsto. Kāds tas īstais bijis pēc mūsu aiziešanas no Murjāņiem, galīgi nezinu. Taču, tikko pēc dziesmas ieskanēšanās rādžiņā, mana “ātrās palīdzības” brigāde signalizēja, ka uztvēruši message, par ko gabals rakstīts. Un visi bijām skumji priecīgi.

Suņa dzīve

P.S. Savā mājas lapā ielādēju visus mana vienīgā padomju laika vinila soundtrackus. Pagaidām gan bez playera. Bet var noklausīties tāpat. Gan manas lapas pieskatītājs ievilks tās arī playerī. Pats to vienkārši vēl nemāku. Blogā māku, mājenē ne.