karlis_ulmanis_webIevadam paša Kārļa Ulmaņa “Piezīmes par 1934.g. 15. maija apvērsumu” fragments:

“Katram apvērsumam acīmredzot ir savas atšķirīgas iezīmes. Par 1934.g. 15. maija apvērsumu Latvijā var sacīt, ka tas bija sevišķi savdabīgs. Pēc tam par to runāja ar atvieglojuma sajūtu – mērķis bija sasniegts bez traucējumiem, bet galvenais – netika izlieta ne asins lāse.

Ar ko tas izskaidrojams? Te es sacītu, ka:

1) neviens – ne draugs, ne pretinieks – negaidīja apvērsumu tajā dienā un stundā, kurā tas notika,
2) izdevās izraudzīties vispiemērotāko brīdi un, ātri rīkojoties, atņemt pretiniekiem visas pretošanās iespējas,
3) apvērsuma laiks (es te nedomāju tā notikšanas brīdi) bija veiksmīgi izvēlēts tajā ziņā, ka iedzīvotāju vairākums instinktīvi ar nepacietību gaidīja tieši apvērsumu,
4) izstrādātajā rīcības plānā neatklājās rupjas kļūdas,
5) bija ticība uzvarai.

Zemnieku savienība sen bīdīja mani uz apvērsuma izdarīšanu ar spēku. Es, būdams tādos pašos ieskatos, apzināti tam pretojos, lai nekur neradītu aizdomas. Sapulcēs es tomēr gatavoju iedzīvotājus pārmaiņām, taču nekritizēju bijušo, sacīju vienīgi, ka pēc 15 auglīga darba gadiem vēl auglīgāks darbs, kādu prasa jaunie uzdevumi, nav iespējams republikas pirmo gadu šaurajos rāmjos. Tomēr vajag pieturēties sākuma gadu mērķiem, vienīgi nepieciešams tos papildināt un saskaņot ar dzīves jaunajām prasībām, jāattīra tikai ceļš paplašinātai programmai.

Lai novērstu esošās nepilnības un šķēršļus vecajā Satversmē, uz kuras pamata parlaments, kura 100 vietās bija pārstāvētas 25 partijas, varēja visu laiku tikai runāt, bet darbu darīt bija pārstājis, bija jāsamazina partiju skaits. Valsts prezidentam un valdībai nebija nekādu tiesību turpināt tāpat tālāk mīņāties uz vietas. Nepieciešamās pārmaiņas varēja veikt tikai parlaments. Saprotams, ka uz to nebija vērts cerēt, vajadzēja domāt par citāda veida pieeju.

Tautā bija stipri izplatījusies neapmierinātība ar parlamentu, politiskajām partijām un to skaitu, neapmierināti bija arī citi deputāti, bet tie visi bija teorētiķi, nevis praktiķi (..)”

• • •
Es redzu tikai vienu izeju – atjaunot turpinājumu Latvijas valsts iekārtai no tās vietas, kurā to pārtrauca PSRS okupācija, proti, no Kārļa Ulmaņa maigā apvērsuma ziedu laikiem. Arī Ulmanis bija PAR demokrātiju, tikai ne tāda haosa izpildījumā, kā brīvvalsts parlamenta 14 gados.

Par brīdi pirms apvērsuma viņš raksta: “Mērķis – Saeimas atlaišana, Satversmes pārstrādāšana, visu partiju likvidēšana uz laiku, tautas apvienošana ap atjaunotas Latvijas ideju bez partiju starpniecības. Tālāko pasacīs priekšā notikumu gaita un dzīves pieredze.” (turpat “Piezīmēs”)

Tādas nav tikai manas domas. NRA intervijā advokāts Andris Grūtups saka:

“Es uzskatu, ka jābūt prezidentālai republikai. Tas ļautu noformulēt nācijas doktrīnu un to realizēt. Izpildvara tad nebūtu sašķaidīta un sadalīta starp daudzām partijām un interesēm, bet kalpotu vienai idejai. Protams, es saprotu, ka pasviežu ļoti riskantu ideju, jo ir ļoti svarīgi, kas tur augšā nokļūst.
(..) 1934. gadā tikai tāpēc arī iekritām otrā galējībā, ka bija izvēlēta nepareiza demokrātijas forma. Ja būtu visas tautas vēlēts prezidents un būtu saglabāts arī parlaments, tad nenonāktu nekādā galējībā – līdz apvērsumam. Nācijai ir vajadzīgs līderis, kas spēj formulēt uzdevumus.”

• • •
Pirms gadiem 5 muzeju naktī pie Barikāžu muzeja no kravas auto platformas pavēstīju, ka dibinu kustību “15.maijs”. Toreiz tas skanēja kā saucēja balss tuksnesī.

Bet šodien

MĒS AR ZIGMARU LIEPIŅU RAKSTĀM MŪZIKLU “KĀRLIS ULMANIS” * !!!

Pirmizrāde 2009.gada 15.maijā !!!

Latvijā

latviankarogs

* darba nosaukums