atseviska_jatn_nodPa Angliju krustu šķērsu mizo varonīgo ateistu apzieģelēti autobusi, uz kuriem drosmīgie Dieva ienaidnieki uzrakstījuši savu ticības apliecību “Dieva nav”. Ja jau nebūtu, netrakotu. Tiem, kas tic, ka ir, sirdī miers. Tiem, kas tic, kas nav, nemiers. Kaut kā jocīgi, ne?

Tīklā sajūgto pasauli uzmana aizvien rūpīgāk un vārda vai domas brīvība piemīt vien tiem vārdiem un tām domām, kas paliek pie tevis vai caur pirkstu galiem izlīst uz ekrāna tādā formā, kas neatdarina publicistisku. Publiskais vārds ir zaudējis prātu. Pirmās slimības pazīmes bija, ka tam zūd jēga. Jo vairāk vārdu par taisnību, jo tās mazāk. Nu tie paši angļi pieņēmuši lēmumu no vārdiem bīties vēl vairāk, pastiprinot privātās saziņas kontroli.

Mūsu draugam vakar no veca “skorpīša” dažās minūtēs izsita logu un nozaga padsmit latus vērtu bormašīnu. Smiļģa ielas nakts cena tādam lūznim Ls1, ne vairāk. Tātad, krutka vai maizes kukulis ar piena paku. Viss notiek. Policija noliek mierā savus auto, jo bankas glābjošā un kredītus uz mūsu mazbērnu rēķina palienējusī valdība izrēķinājusi, ka valstij būs lētāk, ja uz policijai ievērojami limitētās degvielas rēķina pieaugs noziegumu skaits. Klāt labvēlīgais laiks, kad zagt būs izdevīgi visiem. Līdz šim zaga tikai valsts līmenī. Bet tiesības taču visiem vienādas.

Šonakt ir visspožākā mēness nakts. Arī Marss virs sārtlampiņotā torņa, kas nodrošina mana radiolinka netu, kvēlo kā Betlēmes zvaigzne. Kā Marss zina, ka manai Baznīcai tieši tagad ir Kristus dzimšanas svētumsvētki? Pabāzu galvu pa logu un nolēmu aiztikt līdz vecajam krustam Upciema kalnā. Tuvāk mēnesim, Marsam un Dievam. Abi ar Stefanu uzāvām velteņus, paņēmām lūgšanu grāmatu, bateriju un izgājām sniegā. Gaisma bija tik dīvaina. Koku zaru ēnu raksti svina baltumā lasījās kā senu lūgsnu hieroglifi. Kalns mēnesnīcā tik neparasti vizuļoja, ka acis nemitīgi pārfokusējās un zuda telpas mērogu sajūta. Stefans liecināja to pašu. Iedevu viņam lūgšanu grāmatu, lai pamēģina kaut rindiņu nolasīt mēnessgaismā. Nolasīja ar.

Kāpēc es sāku par sniegu un neturpināju par Angliju vai to, ka Demakova kaulu slimības dēļ pametīs savu gaismas pili – politiku? Tāpēc, ka ir sācies jauns laikmets un Helēnas kauli to jūt, jo viņai, kā mākslas cilvēkam, piemīt radoša intuīcija. Masu politikas iespējas ir izsmeltas. Masu muļķības mēru izsmelt nav iespējams un arī turpmāk tās mēģinās muļķot, taču tas jau notiks uz aizvien pieaugošāka atjēgušos fona. Demokrātija sasniegusi fāzi, kurā tai droši var sākt novēlēt vieglas smiltis. Un tā ir priecīga ziņa.

No politikas ir jānovēršas un jāsāk rehabilitācija. Pietiek ar sevi barot tos, kas jau tāpat sevi vien baro. Prezidējošais traumatologs sajauca adreses. Viņam bija jāoperē Duntes ielas institūtā, bet viņš operē Rīgas pilī. Slakteri mierīgi varēja iecelt par Latvijas galveno traumatologu. Rezultāts būtu līdzīgs. Noteikti ne sliktāks, kā zināmā intervija inglišā.

Lai gan vēl rakstu ar publicistikas pazīmēm, mani tomēr vairāk un vairāk žilbina sniega mirdzums. Tādām atspirgušām acīm uzkāpu savā kambarī un atšķīru īsto Ulmaņlaiku bilžu grāmatu “Kalpaka bataljons”. Dažas bildes ieskanēju, lai nopublicēt.

Šo kungu sejās, ģērboņos un karogos raugoties, atkal zinu (kā padomju laikos, kad mans galvenais informators bija mans tētis), ka Latvija bija īsta un brīva tikai 20 gadus, no kuriem 6 viskošākos tā piedzīvoja Kārļa Ulmaņa maigās impērijas laikmetā. Kopš Atmodas barikādēm brīvības Latvijai nav bijis nevienu dienu. Viss, kas šajā valstī saistās ar veco politiku, ir jāboikotē. Tie, kas teiks pretējo, būs to pašu veco melu jaunie melotāji. Pat visnacionālistiskākie. Es sev vairs nemelošu un sākšu ar apvērsumu sevī. Tādi tūlīt sāksies arī Krievijā, ASV, Anglijā, Grieķijā u.c. Taču arī Latvijai ir savu romantiskā Vadoņa laiku pieredze, pateicoties tai saulei, kas, 1918.gadā dibinātās brīvvalsts vārdā, tik spoži bija lēkusi no mūsu vectēvu un vecvectēvu zobeniem.

karlis_ulmanis janis_balodis kalpaka_bataljons_web

cesu_rota_2 pirma_lv_neatk_rota_2 studentu_rota cesu_rota lv_atseviskja_rota lv_atseviskja_rota_2 pirma_lv_neatk_rota