Attēlā stāvu es, Valdis Hmeļevskis un Mārtiņš Ruža, piesēdienā Ivars Godmanis, pilnīgi sēdus Edvīns Zariņš. Fočēts pēc “Krīdenziem” gatavošanās mēģa Kosas klētī-magazīnā pagājušā gadsimta pēdējos gados.
pec meginajuma kosas magazina

Šodien nomira mans mīļākais draugs Voldemārs Hmeļevskis. Sirdij visneparastāk no visiem tuvais. Ne mākslinieks, ne kā citādi pēc kādām pazīmēm tipiski radošs. Voldemāru Hmeļevski mēs saucām par Valdi, Valdiņu vai Hmeli. Vakar, kopā ar savu dzīves biedri Lidiju izlasījis manu virtuālo Ziemassvētku apsveikumu, viņš, droši vien iemiga ar cerību, ka viss būs labi. Dienā bija apmeklēts ārsts, kas neko trauksmainu nebija atklājis, tikai izrakstījis jaunas zāles. Visas zināmās vainas normas robežās. Taču…

Mana Baznīca māca, ka Dievs cilvēku paņem pie sevis šī cilvēka dvēselei vispiemērotākajā laikā – tad, kad tā ir vislabākajā formā un labāka vairs nekļūs. Paņem un viss. Lai nesagrēkotu vairāk, lai nesabojātu to labo, ko, neskatoties uz visas dzīves sarežģītajiem apstākļiem, tai tomēr izdevies sakrāt.

Iepazinos ar Valdi, kad viņš dziedāja Gunāra Freidenfelda ansamblī “Prauli”. Tajā dziedāja iesācēja Mirdza Zīvere, bet basģitāru spēlēja tagadējais “Dakotas” līderis un mans pirmais ģitāras skolotājs Edvīns Zariņš. Mēģinājumi viņiem notika TTT (Tramvaju, Trolejbusu Tresta) klubā uz Deglava ielas. Kā man patika būt starp īstiem muzikantiem. Un Vladis bija īsts dziedātājs. Dziedāja ne tikai Freidenfelda, bet arī “Creedence C.W.R” dziesmas. Mācījās Rīgas Polittehniskā institūta ceļu un tiltu būves fakultātē un vēl dziedāja. Es tajā laikā sirsnīgi klaiņoju, bieži bastoju skolu, bēguļoju no mājām. Pāris reizes tādā bēgļa statusā sabiju pie Valda institūta lekcijās. Pasniedzēja jau pamanīja, bet Valdim kaut kā ar savu sirsnīgo raksturu un spēju pajokot izdevās panākt, ka arī mani tur piecieš kā “jaunāko līdzstrādnieku”.

Pateicoties Valdim, pirmo reizi savā mūžā uz mājām drīkstēju paņemt “Praulu” ģitārista Edija īsto elektrisko ģitāru “Eterna de Luxe”. Melnu, melnu zaļā koferī. Pieslēdzu pie veca RR radio un kaifoju. Tagad, kad giču pilnas bodes, tādām izjūtām vairs nav vietas. Valdis man tādas palīdzēja radīt. Ar tām aizsākās manas nopietnās jūtas pret sievietes formas joprojām saglabājušo instrumentu, kas to mīlošam vīrietim palīdz dziedāt kā īstam vīram.

Valda toreizējas “praulošanās” laikā, kāda čomaka iedvesmots, pirmo reizi dzīvē tā nopietni “aprijos” ciklodolu – nervu zāles, ko dod tikai psihenēs pierakstītajiem. “Aizbraucu” riktīgi. Visu laiku uz ielas kādi mani sauca vārdā, nekur nevarēju atslieties, jo mazākā kustība, kas novirzījās no absolūtās horizontāles, likās kā kritiens bezdibenī. Tā sabijos, ka nezināju, kur likties. Aizvilkos līdz TTT klubiņam, kur par laimi bija “Praulu” mēģis. Tur man ļāva instrumentu skabūzī pasnaust. Tā ar Valda gādību atgriezos pie jēgas.

Vēlāk, kad jau ģitārēju samērā patstāvīgi, sākām muzicēt kopā Bulduru Sovhoztehnikuma ansamblī BST. Tagadējais “Biļešu Paradīzes” šefs Ēriks Naļivaiko spēlēja Weltmeister ērģeles un klavieres, es – baseni, Valdis dziedāja. Mūsu blicē kādu brīdi dziedāja arī tagadējā LR1 diktore un redaktore Arita Grīnberga. Bet pamatā balssaites ilgtermiņā staipīja Edīte Simanoviča un Liliāna Žugs. Īsu brīdi arī Mirdza Zīvere.

Atceros kādu vakaru uz Bulduru skatuves. Spēlējām kārtējās dejas. Valda sieva bija slimnīcā un gaidīja dzimstam bērniņu. Saņēmuši ziņu par tā dzimšanu, raudājām kā sievišķi. Uzkāpuši uz skatuves, pavēstījām par to sasvīdušajai tautai un Valdis savas meitiņas piedzimšanai nodziedāja dziesmu “Lai mūsu bērnus nenoindē stroncijs”. Jocīgi jau laikam emulgatoru un citādu ķīmiju ikdienas uzturā baudošajiem tas skan, taču dziesmu Valdis dziedāja kā himnu cilvēka radīšanai.

Pēc Valda meitiņas nākšanas pasaulē tās mammai bija pēcdzemdību sarežģījumi. Māte palika slimnīcā, bet mazā Evija pie Valda mājās. Bija vajadzīgs mātes piens. Lai palīdzētu draugam, kurš turklāt strādāja Valsts Autoinspekcijā, es drošu prātu pa kluso čiepu no tēta auto atslēgas, lai ar mūsu 412-to Moskviču laistu pie Valda uz viņa Juglas mitekli. No turienes abi kopā apbraukājām dzemdību nodaļas, vākdami vecmāšu un dāsnāk pienīgāko māmiņu lieko pienu. To tad vedām mājās, lai Valdis varētu pabarot mazo Eviju. Par to izpelnījos godu būt par sava drauga meitiņas laicīgo krusttēvu. Īpaši eksotiski tas bija tāpēc, ka man toreiz vēl nebija tiesību.

Kādā citā reizē abi ar Valdi ciemojāmies pie Ulda Stabulnieka, kurš bija atgriezies no Grūzijas un atvedis čaču (gruzīnu šņabi). Nobaudījām pa riktīgam. Pēc tam sēdāmies katrs savam dampim pie ragiem. Valdim jau toreiz bija oranžš “zapiņš”, mantojumā no tēta, kas kā kara veterāns to bija dabūjis laikam kā dāvanu. (Valda tētis bija armijas kartogrāfs. Viņa tēlu atceros maz, jo mira viņš agri.) Tātad, Valdis brauca pa priekšu ar “zapiņu”, es ar tēta “žigulīti” uzmanīgi nopakaļ. Plāns bija tāds: ja gadījumā viņu apturēs, viņš jau kaut kā izkruķīsies, bet es tai brīdī braukšu viņam garām. Kad viņu tiešām apturēja, es garām nebraucu, bet nostājos labu gabalu no viņa. Redzēju, kā Valdim liek pārsēsties un kā pie stūres piesēžas inspektors. Kad viņi turpināja braukt, es viņiem sekoju. Nonācām pie Stacijas laukuma pārvaldes. Savu “žigulīti” varonīgi noliku netālu no Valda “zapiņa”. Kad Valdi jau veda iekšā, inspektors pagriezās un pienāca pie manis, sacīdams: “Ja jau esi viņam tāds draugs, tad nāc vien līdz.” Pēc ekspertīzes, automobīļus un tiesības atņēma mums abiem. Atšķirība bija tikai tā, ka Valdis savējās atguva pēc pāris dienām, bet es savējās – pēc 3 gadiem. Lai gan… arī šos trīs gadus turpināju braukt. Reizēs, kad tiku pieķerts, Valdis man visādi palīdzēja izķepuroties, taču vienmēr atgādināja, ka biju pilnīgs duraks, tai reizē pats uzprasīdamies. Mani argumenti bija, ka pie visa vainīga gruzīnu “čača”, kas jau tā sirsnīgo draudzību padarīja līdz upurgatavībai lielu.

Garais stāsts tāpēc, ka līdzīgās ķezās nonākušiem draugiem vai draugu draugiem bez jelkādas atlīdzības (savs konjaciņš vai konfekšu kārba, vai bloks ASV cigarešu neskaitās…) Valdis palīdzējis visu savas dzīves laiku. Viņam nebija svarīgi, vai palīdzību lūdz ietekmīgs funkcionārs, vai vienkāršs inženieris, vai… kaut kādi tur muzikanti. Jo Valdis pats savā sirdī bija un palika muzikants. Salīdzinoši nesen, kad kopā ar valsts pirmo bundzinieku Ivaru Godmani un “Dakotas” Edvīnu Zariņu restaurējām mūsu jaunības stila spēlēšanas pasākumu “Krīdenzi”, Valdis kāpa uz skatuves un nodziedāja no šīs grupas repertuāra savu kroņa gabalu “Lodie”.

Valdis bija arī vedējtēvs manās kāzās. Viņš arī bija visizturīgākais viesis, jo palika svinēt pie mums visilgāk. Atceros, ka kādā trešajā dienā, nemaz ne pārāk iesilis, viņš pēkšņi paģība. Atguvies sacīja, ka reizēm tā gadoties. Laikam jau toreiz bija kāds sistēmas niķis, kas vēlāk transformējās man nezināmas kaitēs un vainās. Taču visvairāk jau cilvēku nokauj psiholoģiski. Lai gan Valdis bija spējis ierakstīties arī atmodinātās Latvijas pārģērbušos komjauniešu ierindā (jo arī pats savulaik bija savas ministrijas gan komjaunatnes, gan partijas sekretārs), izšķirošo triecienu veselībai viņš saņēma, kad viņu ar skaļu skandālu atbrīvoja no priekšnieka amata, ja nemaldos, kārtības policijā. Tai laikā jau tikāmies ļoti reti, taču pietika ar vienu reizi, lai es saprastu, cik ļoti smagi viņš cieš no tā, ka vairs nevarēs strādāt sistēmā, kurā profesionāli darbojies visu mūžu.

Tie ir tikai daži stāsti, dažas atmiņas no mūsu kopīgās draudzības atmiņu albuma. Bet ar tām gribēju patiekties savam vissirsnīgākajam un no mūsu ģimenes puses visvairāk mīlētajam draugam Valdim par mīlestību, kurā viņš ar mums dalījās no savas tik plašās, pilnās, taču, kā nu zinām, tomēr izsmeļamās sirds.

Valdi, varu apliecināt, roku uz savējās izsmeļamās likdams, ka es tevi ļoti, ļoti mīlēju. Pat mani dēli tevi mīlēja, lai gan zināja taču tikai no maniem nostāstiem. Kad tikāmies jaunatvērtajā lielveikalā pretī traumu institūtam, kur kaulus lokot un stiķējot, tapa mūsu valsts prezidējošais traumatologs, biju kopā ar Stefanu. Pēc mūsu tikšanās Stefans (toreiz 12 gadus vecs) teica: “Kāds Valdis mīļš cilvēks…” Par viņu sacīt “sirsnīgs” būtu par maz. Valdis tiešām bija mīļš šī vārda visvienkāršākajā un tiešākajā nozīmē.

Piemini, Kungs, sava aizmigušā kalpa Voldemāra dvēseli, piedod viņam visus viņa tīšos un netīšos grēkus un dāvā viņam Debesu Valstību.

Līdzjūtību Valda tuviniekiem Lidijai, Lillija, Evijai, mazbērniem un pārējiem izsakot, tavs draugs Kaspars Dimiters ar ģimeni.

P.S. Šogad debesis īpaši atvērtas. Aizgāja mediķis un glābējs Imants Ostrovskis – mans un Valda tuvs draugs, aizgāja mana māte, kas Valdi vienmēr mīlēja sirsnīgi, aizgāja mans Patriarhs Aleksijs, kura patvērumā esošā Latvijas baznīcas vadībā bija arī Valdim tuvi draugi. Visādi un ļoti esam saistīti. Lai šis ar individuālismu krāpjošais laikmets mūs nemuļķo. Nemuļķi zina, kāda ir lietu patiesība.

Mana ar dzemdību nodaļās izlūgto māšu pienu pirmajās dzīves dienās mielotā krustmeitiņa Evija pirmās paaugšanās stadijā (:  Nu viņa jau…. Oi, neesmu saticis sen, sen.

evija-web

Valdis ar Lidiju (abi centrā) atjaunotās Krimuldas draudzes pirmajā dievkalpojumā 1988.gadā.

valdis-krim-dievkalp-web

Pēc daļēji īsto “Krīdenzu” koncerta Rīgā “Pepsi Forumā” – Edvīns Zariņš, Valdis Hmeļevskis un es.

kriidenzi-web

Valdis kopā ar īsto “Creedence C.W.R.” buņģieri. Arī tālākie E.Zariņš, K.Dimiters, M.Ruža – īsti.

valdis-ar-real-creedence-bundz