pēc visa, kas kādus 7 gadus atkal bijis (pēc aiziešanas no rīgas uz mežu), jau vairākus vakarus palieku rāms seriāla “alias” priekšā. kā pirms 7 (vai ču vairāk) tas notika rīgā, kad par ģimenes kopīgo cīņu kļuva “nikita”. kopš tā laika man vairs nav tv. vecos toreiz aizstiepām uz lombardu un nopirkām kokteiļmašīnu. nu mežā riktīgais nets (5Mbit iekšā, tikpat ārā). jau nosēdušās pirmo sezonu pakas. lūram pa divām, trim sērijām uzreiz. man patīk. filmas laikā bija piebraucis kāds džeks, taču šovakar negribējās nevienu, izņemot cip aģentus, redzēt. kamēr manējie izgāja tikties, paliku tā kā iespundēts kompja istabā. nemanot varēju iziet tikai caur logu, ko arī, atbilstoši iespaidiem, izdarīju. iešļuku pa otru ieeju mājā, aizslēpies aizdurvē, palaidu garām kādu savējo un uznesos savā augšstāva studijas kambarī. lai logs, pa kuru muku, nepaliktu pusvirus, piestutēju to ar kādu ķieģeļa lausku. pēc mirkļa mani meklēja. atrada. viss mierīgi. tiku uztverts kā operācijas laikā izdzīvojis aģents.