Visu dienu noņēmos ar dažādu pluginu izlūkošanu. Arī jaunais neta pieslēgums ar savu ātrumu rada virkni jaunu meklējumu un pārdzīvojumu. Vispirms, protams, mūzikas laukos. Tajos tā nopietni nav sanācis ganīties
ilgi ilgi.

Low, Point of Disgust, Krust


Discover Low!




Low, Violence, Long Division


Discover Low!




Nesen MacBookam pieviesu AOL Radio. Tur “indie” mūzikas sadaļā ir apakšsadaļa “melancholie”. Nu tas ir absolūti for me. Ne visu laiku, bet labiem raidlaika kumāsiem. Knapi paguvu ar Grab izgrabināt snapshotus dziesmu un izpildītāju “izglābšanai” savas skaitļojamās mašīnas atmiņā.

Atklājumi un daļēji jau arī iekačājumi: Blondie Redhead, Modest Mouse, Low (Things We Lost in the Fire), Pernice Brothers (klipiņš Youtubārijā augšā). Bija jau vēl daudz atklājumu, taču pagaidām noklausīts pa niekam no katra. Rakstot, bungādiņas dunkā “blondā sarkangalve”.

Šo to ie-playeroju no veselībai labvēlīgās deezer.com :

Low, Time is the Diamond, Trust


Discover Low!




Low, Closer, Things We Lost in the Fire


Discover Low!




Bet ne to gribēju uzsvērt kā galveno. Dažu mūsējo vidē, kas jau trejus gadus sakomentējamies aiz kāda mana raksta Delfi-nārijā jeb, kā mēs paši to esam iedēvējuši, KDK klubiņā veterāne I (Ieva) norādījusi uz adresi, kurā Majurovs Aleksandrs Nikolajevičš pastāsta par milzu reģioniem, kuri joprojām nav gatavi līdzīgi mums masveidā nodzerties, nonarkoties vai citādi noindēties. Izrādās, ka vairāk kā 600 lielākas un mazākas tautiņas nelieto alkoholu, nesmēķē un nelieto narkotikas. 41 pasaules valstī pastāv totāli sausie likumi, bet vēl 40 valstīs – likumi, kas pieprasa pilsoņiem būt skaidrā. Lūk, Majurova tekstā redzamā karte:

Visnepiedzērušākās tautas kartē apzīmētas ar zaļo krāsu. Tās valstis, kurās vēl nav pieņemti bargāki likumi pret narkotiku lietošanu un smēķēšanu, piem., Ķīna, iekrāsotas ar dzelteno utt. Krievija, Ukraina un visa Eiropa ir nodzeršanās un nonarkošanās elle. Plašākam priekšstatam jālasa pats A.Nikolajevičš, kur minēti dažādu valstu dažādi nenodzeršanās piespiedu modeļi.

Mēs jau gan varam būt mierīgi – bojāejas ziņā mums nekādus šķēršļus Eiropa neparedz. Varam brīvi, plaši un masveidīgi pašiznīcināties vien tālāk. Ja to laikus neizdarīsi pats, vecumdienās tevi jau gaidīs piespiedu eitanāzijas likums. Iespējams, ka uz to laiku arī kanibāli būs minoritātes un viņiem būs tiesības apēsto tos, kas attiecīgas ideoloģijas pārliecināti labprātīgi izvēlēsies, ka viņus ne pārāk indīgi iemidzina un… aizmigušus apēd. Kā to inženieri, ko kanibāls Meivesa kungs bija ievietojis ledusskapī. Viņu tiesāja par mirušā miera traucēšanu. Par kanibālismu ne. Nebūtu Meivess tik bieži virinājis ledusskapi, varbūt nebūtu arī notiesāts, pamazām uz melniem šķīvjiem un ar labu vīnu notiesājot pa gabaliņam atsaldēto inženieri.

Kāds maskēts džeks par to iedziedas īsi un pavisam vienkārši: es ēdu cilvēkus, jo viņi ir garšīgi/ es ēdu cilvēkus, jo viņi mani nemīl…





Ar šādu motīvu, viens otru tikai kārojot, bet nepavisam nemīlot, mēs, rietumu cilvēki, viens otru arī noēdam.