Blogeru vidū zināmā APTAUJA par to, kādus vārdus izvēlēties labāk – tīmekļa žurnāls, interneta dienasgrāmata, emuārs vai tml., apliecināja, ka lielākajai daļai atbilstoši un ērti liekas vārdi “blogs” un “blogeris”. Cēli jau skan – “e-mu-ārs”, taču vienalga kaut kā izliekas tāds “m” burta galā nokošļāts “memuārs”. Tīmekļa vides patriotiskākie latviskotāji jau iebildīs, sacīdami, ka vārds “blogs” cēlies angliskajā tehnoloģiju vidē.



Latviski sakot, man pofig, jo jau ilgi pirms blogu rašanās rietumos, blogi sen bija radušie pie mums Latvijā. Ceļa posmā no Līgatnes līdz Nītaurei ir kāda autobusu pietura ar nosaukumu “Blogi”. Tā kā dzīvoju tiem salīdzinoši tuvu, arī savu tīmekļa tīstokļu tīklotavu nolēmu dēvēt vienkārši par blogu. Arī pats noteikti nebūšu emuārists, emuāržurnālists, brīvEmūrnieks vai emu. Tas, vai no manis sanāks abilstoši tipisks blogeris, nav paredzams.

Zinot, ka arī manā pieturā “Blogi” izkāps un iekāps, kas vien vēlas, grūti sev iestāstīt, ka raksti intīmi, personīgi, ļoti dienasgrāmatnieciski. Bet sajūta tiešām ir daudz labāka, kā mēdiju jūtīgajiem orgāniem margojot publicistiku. Te daudz vienkāršāk sekot sev tik bieži (un visbiežāk veltīgi) dotajam padomam: neesi muļķis un neizliecies par gudro.

Lieliska ir Rakstu vieta, kur dižapustulis Pāvils korintiešiem atgādina: “Šīs pasaules gudrība Dieva priekšā ir ģeķība. Jo ir rakstīts: Viņš satver gudros viņu viltībā, un atkal: Tas Kungs pazīst gudro domas, ka tās ir tukšas.” (1.Kor.3:19,20)

Šis citāts varētu būt mans blogera-iesācēja pirmais motto.