Rīt svētdiena. Nakts uz to – visu dievnamu gatavošanās liturģijām. Šai naktī drīkst aizmirst visu. Gan jaunās nedēļas tukšrosības draudus un cīņu par vai ar savu egoismu. Šai naktī drīkst aizmirst pat tos, kam esi parādā. Par tiem, kas parādā tev, vispār nekad nedrīkst domāt. Aizdevi? Aizmirsti. Pret citiem laikam tā nevar (:

Parādu man daudz, taču naktī no sestdienas uz svētdienu es tos aizmirstu. Palūdzos par tiem, kurus esmu pret sevi ierūgtinājis: “piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem…”

Utopiski jau. Bet sirds mierīga vismaz par to, ka tajās retajās dzīves reizēs, kad esmu aizdevis kādam, nekad neesmu gaidījis aizdevuma atgriešanos. Tas taču normāli. Kāds teiks: altruisms, sociālisms. Katrā ziņā ne banku totalitārisms, kādā, komunisma nomocīti, nu “atkopjamies”.

Pēc visām batālijām nerealitātē (tīmeklis jau īstenība nav, vien simulācija) atmiņā uzšķīlās kāds 1995.gada Krusta Skolas Grāmatiņas pantiņš:

es tādu mieru gribu rast
lai spētu visu nesaprast
lai neko vairāk tikai būt
lai sirds ne domā ko ne jūt

es tādu mieru gribu rast
lai spētu nomirt nesaprasts
kā būtu bijis nebijis
kā it nekas

lai kļūtu viss

1995. rudens

Sv.Augustīna lūgšana lai arī piederas šai naktij vai šai svētdienai: