Sanāca, kā sanāca. Pāris tekstus iepriekš uzbraucu Nilam Saksam, taču vakar izlasīju viņa interviju un par tās pēdējo daļu aizkomentēju autoram: “Pēdējo rindkopu mēs varētu nomaukt kopā no steidža.

Ir jau atkal, protams, pārāk vēls, lai uz fikso pabāztu apakšā kaut kādu cilpu un pavirši uzņurdētu virsū tekstu, bet, iedomājoties, ka Nils jau piekritis un mēs jau no tā steidža maucam, intervijas Nila teksts strofā (ceru, ne katastrofā) varētu būt šāds:

Rietumu civilizācijas nākotne

Ir skaidrs – mēs esam norieta periodā, un ne jau bez vainas.
Pārāk ilgi jau esam turējušies, pārāk lieli sev likušies.
Kas tur ko pārdzīvot – slimās civilizācijas izmirst vai mainās.
Valda liberāļi, kas savus atspulgus pielūdz, bet ar Dievu nav tikušies.

Mēs esam nonākuši pretrunā ar sevi, bēgam no sevis, par ko arī mūsu vajā.
Mūs tiesās kareivju paaudzes no Austrumiem, kam nevajag mūsu jaunumus.
Mūsu nogremdē mērķu trūkums, mūs pieviltus nobeigs mirklī visdemokrātiskākajā.
Mums atņemts viss labais, kam ticēt, mums atliek dalīties ar savu ļaunumu.

Mēs eksistējam, parazitējam, esam abstrakti un subjektīvi,
Piemānīti ar vienlīdzību, ar visu, kas nedarbojas ilgstoši.
Protams, tas arī ilgi neturpināsies, un daudzi to jau tagad nesauc par dzīvi.
Bez ideāla ar mūžīgu vērtību mēs eksistējam kā pēc nāves smilkstoši.

Mēs pieprasām mēslus un ar vispieprasītākajiem mūs arī baros.
Mums māca, ka neesam garīgas būtnes, lai svinam vien miesu audos iršanu.
Bet cilvēks ir radīts ideālam, un tie, kas to meklēs, par to arī karos.
Ticība dzimusi un vēl dzīva ir Austrumos – dzīvie nāks tiesāt Rietumu miršanu.

_______________________________________
Sūdzības un ierosinājumus sūtīt tik šurp.