Ar V.Artmanes pieminekļa veidošanai izraudzīto tēlnieku Grairu Avetjanu deviņdesmito gadu sākumā kopā strādājām jau Krimuldas Krusta Skolā, kur viņš veidoja galveno Kristus tēlu altārtelpas centrā. Kreisajā pusē no Kristus, vēsturiski tur esošajā nišā, Grairs izveidoja neparastu Kristus Mātes Marijas un Viņas Dēla skulptūru.

Altārtelpas labās puses nišā stāv sv. Asīzes Franciska skulptūra. Niša ir vecās ieejas vieta. Kopš tiem laikiem, kad altārtelpas daļa vēl bija pirmā baznīciņa, kurai vēlāk klāt piebūvēja draudzes telpu. Kad tika atjaunota Krimuldas draudze, arī mūsu pirmā baznīciņa bija altārtelpa, kas uz lielās draudzes telpas remonta laiku tika nošķirta no pārējās dievnama.

Lielajā draudzes telpā vecā loga vietā, ko atklājām restaurācijas laikā, ievietojām Graira veidoto sv.Jāņa Kristītāja tēlu. Pa labi no galvenās ieejas novietojām akadēmijas laika Graira kursa darbu “Domātājs”, ko pārdēvējām par Apustuli Jāni. Šo darbu izglābām, jo darbnīca, kurā tas stāvēja, bija jāatbrīvo citu studentu mācību darbiem.

Bildēs var redzēt gan pašu Grairu, gan neparasto Kristus “atnākšanu” Krimuldas baznīcā. Tā galvas un plecu daļa baznīcup ceļoja, novietota uz žiguļa pakaļējā sēdekļa. Tēla majestātiskā stāva masīvu uz zirga vāģiem, guldītu svaiga siena pakaišos, labi ieskrienoties, pa attiecīgi novietotiem dēļiem ievilkām altārtelpā. Tas bija viens no visneparastākajiem pārdzīvojumiem krustaskolnieku vēsturē.

Vienā bildē redzams, kā mazgāju Kristus tēlu. Naktī uz kādu sestdienu remontējamā draudzes telpā atstātie putoplasti kādas nenodzēstas ploškas dēļ aizdegās. Svaigi balsinātais dievnams apkvēpa. Arī Kristus skulptūra. Sestdienas vakarā līdz Krusta Skolas īpašajam lūgšanu dievkalpojumam vajadzēja paspēt visu notīrīt. Man nācās mazgāt Pestītāja tēlu.

Armēņu Urartu valsts ir pirmā valsts pasaulē, kas 301.gadā kristietību pieņēma kā valsts reliģiju. 1978.gadā gandrīz 12 mēnešus nodzīvoju Armēnijā. Apaceļoju šo zemi, nedaudz apguvu valodu un iepazinu šos vienkāršos, taču neparasti cildenos ļaudis, kas, ja to prasītu vēsturiskā situācija, no turīga un šķietami bezrūpīga uzņēmēja mirklī var kļūt par ierindnieku kaujas vienībā. Protams, ja turp būtu devies vēlāk, kad jau biju kristīts un ticības ceļu staigāju apzināti, iepazinis šo tautu noteikti būtu daudz dziļāk. Toreiz pārsteidza tas, ka pat visavangardiskākais andergraunds un disidenti, kas pulcējās kafejnīcās, kurās mēdzu dirnēt arī es, par savu vēsturi un baznīcu vienmēr stāstīja ar bijību. Aizskart viņus šo tēmu sakarā bija riskanti, jo vainīgajam tas varēja beigties ar pērienu.

Arī šīs savas pieredzes dēl satikt Grairu man bija īpašs prieks un jau atmiņās iesākts pārdzīvojums. Visas idejas viņš aplūkoja no iespējami visdziļākajiem aspektiem. Gribējām radīt ko tādu, kas nebūtu ierobežots nedz nacionālo, nedz konfesiju standartu rāmjos. Ar to nedomāju, ka konfesionālie “rāmji” baznīcas pamatiem ir kaut kas negatīvs. Nē, jo tieši ar koncilu lēmumiem gadsimtos nostiprinātās dogmas un kanoni ir pamats, kas baznīcu nav ļāvis iznīcināt mainīgajiem laikmetu nosacījumiem un dažādu varu ambīcijām. Šo tēlu darināšnas laiks kā Grairam, tā man, bija abpusēji radošs, viens no skaistākajiem ar ticību un mākslu saistītajiem pārdzīvojumiem manā dzīvē.

Grairs pazina arī manu māti. Mamma vairākkārt novērtēja viņa radītos tēlus, vērojot tos dievkalpojumu laikā, jo pirmā draudze, kurā viņa sāka piedalīties, bija Krimuldā.

Šīs skaisto, radošo un neparasto atmiņu dēļ arī par mammas piemiņai veidojamo tēlu mākslinieku izvēlējāmies Grairu Avetjanu.

P.S. Pēc darbiem Krimuldā iepazīstināju viņu ar katoļu baznīcas kardinālu Jāni Pujatu. Par viņu abu ilggadīgo sadarbību nu var spriest pēc Aglonas bazilikā un tās tuvumā veidotajiem darbiem. Interviju ar Grairu un viņa darba “Pilniīgs klusums” attēlus var aplūkot šajā lapā.