Īsi rakstīt par to nav iespējams. Par to ir pat dziedāts, un vairākos albumos. Par to ir raudāts, asiņots. Par to ir dzimuši un miruši. Par to ir cēlušās un gūlušās pat bankas. Kopš tā laika visus šos 25 gadus tā bijusi visa mana dzīve – Krusta skola. Ne diena bez krusta. Bet pagaidām, kamēr grāmatu uzrakstīt vēl neesmu iedvesmots, no papes kārbām izkratu laukā dažas fotogrāfijas. Zinu dažus, kas tajās vairs tikai attēli, jo viņu būtnes pārcēlušās dzīves tajā pusē. Par daudziem nezinu neko. Dīvaini jau, ka pēc tā, kas Krimuldā noticis, vairums pazuduši kā bez vēsts. Tā arī par tiem lūdzos – kā par bez vēsts pazudušajiem. Varbūt kāds, kas vēl dzīvs, samanīs sevi šajās fotogrāfijās un pasignalizēs? Lai vismaz zinu, kā par kur lūgties – vai kā par dzīvu, vai kā par aizmigušu.
Bet iepriecinošākais tas, ka vakar vakarā Andrai Manfeldei (Fotinai) O.Vācieša muzejā eņģēs sāka čīkstināt viņas jaunās grāmatas vāku slēģus, taču nekādi nevarēju nevienu fočeni atrast, kurā viņa kā krustaskolniece redzama. Bet, re, te bariņā viena bilde, kur Andra pašā priekšgalā, kā kuģa stūrmanis. Prieks par visiem, kas vēl dzīvi un tic uz Jēzu Kristu, ir gatavi dzīvot un mirt par Viņu. Amen.
Tā Krimuldas dievnamā izskatījās, manuprāt, ulmaņlaikos.
Tā izskatījās pirmās lielās talkas laikā 1988.gada rudenī. 
Tā izskatījās, kad dievnams jau bija vienkārši sakārtots dievkalpošanai.
Tādi izskatījāmies mēs, pirmie krustaskolnieki.
Tā izskatījos kalpojošais theol. students es, Gints Sola un Guntars Andersons,
spēlējot ‘dzīvajā’ 1994.gada Kristus piedzimšanas svētku dievkalpojumā.
Tā izskatījāmies mēs, divi theol. studenti – es un Austris Rāviņš, kas nu jau vismaz 20 gadus
ir Krimuldas draudzes gans, sirsnīgs avjokopis ar pieredzi.
Tā izskatījās topošais mācītājs Austris Rāviņš, kad viņš vēl pats cerēja uzkāpt debesīs.
Tā izskatījās mirdzošs pareizticīgo priesteris tēvs Nils Druvaskalns, kad viņš 90-to sākumā
piekrita iesvētīt Krimuldas dievnamu, mācītājmāju, visus laukus un taciņas tuvumā,
arī zvanu un cilvēkus.
Tā izskatījās Krimuldas Krusta skolas durvis, kad tās virināja krustaskolnieki,
kas nākamajās bildītēs. Durvis krāsaini nokrustoja mana māsa Kristiana Dimitere.
Tā izskatījās Krusta skolnieku kopība mācītājmājas iekšienē. Stūrmane priekšgalā -
Andra Manfelde.
Tā izskatījās Krimuldas dievnama skaisto balto tēlu radītājs tēlnieks Grairs Avetjans,
kad tēlam vēl nebija uzlikta augšēja daļa. Par tādu uz fotomirkli kļuva pat autors.
Tā izskatījās dzejnieks Imants Ziedonis un aktrise Ausma Kantāne, kad pēc kāda
sestdienas vakara dziesmotā lūgšanu dievkalpojuma viņi pienāca padalīties un
Imants teica: “Te ir. Te nāk. Es jutos vesels.” Apmēram tā.
Tā izskatījās visi tai mirklī Krimuldā klātesošie, kad daži no viņiem vēl nebija pārcēlušies
uz mūžību, kur nu viņiem savus mūžīgos dzejoļus lasa arī Imants.
Piemini, Kungs, savu aizmigušo kalpu, to krustaskolnieku dvēseles, kuri jau Tavā priekšā. Piedod tiem viņu tīšos un netīšos grēkus un dāvā tiem Debesu Valstību. Amen.
