mēs nemīlam savu zemi
ja mīlētu – mēs to postu
mēs klusējam, tēlojam aklus
un ievēlam paši tās postu

mēs nemīlam savus laukus
jā mīlētu – mēs tos postu
mēs padodamies, tūkstošiem bēgam
mēs pieļaujam paši šo postu

mēs nemīlam savus mežus
ja mīlētu – mēs to postu
kā slimus lopus tos izkauj
un beigtus aizved uz ostu

mēs nemīlam savu tautu
mēs ļaujam, lai vairāk mūs kautu
ja mīlētu – tautu mēs postu
visi kopā uzveiktu postu

valdošie ienīst šo zemi
ja nenīstu – viņi to postu
tie izlaupa, iztirgo visu
vēl maksājam tiem par savu postu

valdošie nīst mūsu laukus
ja nenīstu – laukus tie postu
tie pieņem likums ļaunus
lai vairotu laukos postu

valdošie nīst mūs mežus
ja nenīstu – viņi tos glābtu
par tuksnesi pārvēršas zeme
un tauta par baru krāptu

valdošie nīsta savu tautu
tie nerimtos, pat ja spētu
tie postītu, laupītu, grautu
līdz pēdējos apslaktētu

kas esam mēs – rēgi vai grausti
kā spējam tā nemīlēt Latvi
bēg pēdējo varoņu ēnas
pa aleju izcirstu, gatvi

drīz kauns mums būs vēsturi zināt
un teikt, ka latvieši esam
savu tautu, zemi un valsti
paši uz kapsētu nesam

gribu nomirt par visiem jums, ļaudis
savas asinis izliet kā strautu
līdz nāvei es mīlu šo zemi
tās laukus, mežus un tautu

šī sāpe caur gadsimtiem justā
par jums liek man piesisties krustā

Kaspars Dimiters
dziesminieks
TVF dibinātājs
31.3.2013.

30.martā (2013) Klusajā sestdienā apciemojām Latgali, lai satiktu kādu varonīgi izdzīvojošu latviešu ģimeni. Viņiem ir bērni, dārzi, mazs ganāmpulks. Transporta līdzeklis – zirgs. Palīdzējām saimniekam salauzto kamanu vietā sadabūt jaunas. Par Ls 45. Sastapām arī kādu brašu dīvaini, kas Kristus tēlu izveidojis no betona.

Turpceļā biju nolēmis iemūžināt bojā ejošās Latvijas Latgales sirdspusi. Sākām stāties pie katras pamestas, brūkošas vai jau sabrukušas ēkas vai viensētas. Fotografējām tikai tās, kas zudībā devās asfaltētā lielceļa malā – tālākās nē. 9,8 km īstajā ceļa posmā Kalupe > Dubna nācās stāties 20 reizes. Iemūžinājām 20 bojā gājējas mājas.

Pēc šiem nepilnajiem 10 km sirds sāpēja tik ļoti, ka pafotografēt vairs nespēju. Turpināju to darīt ar asarām acīs. Kopā nobraucām ap 250 km vienā virzienā. Un tikai pa lielceļu. Asaru fotogrāfijas gūlās apziņā simtiem.

Cikkārt vairāk pamestu māju ir tur, kur lielceļu vairs nav vai ir tikai mazi, nevienam nevajadzīgi celiņi? Lai kā negribēju to iedomāties, tomēr iedomājos.

Šodien paņēmu māla svilpavnieku, kas iedziedājās tā, ka iekliedzos. Lūk, mans un svilpavnieka kliedziens – SAUC KAUJĀ, SVILPAVNIEK!

http://tautasvarasfronte.lv
tautasvarasfronte@gmail.com