http://youtu.be/_5jzkuOimNM

Biju domājis, ka pietiks tikai ar šo video, jo dzīvju naivā cerībā, ka mākslīgi radītās krīzes dēļ ar kredītiem apzināt iegāztie ļaudis būs iedziļinājušies LV varas atbalstīto banksteru noziegumos, kas pierādāmi uz mūsu valsts brīnišķīgo likumu pamata, taču pēc Jura Kudiņa komentāra “Juris Kudiņš šodien 01:50 Ak dieniņās, kas par idiotiem tie klienti, piedodiet, tā tas ir. Banka man deva naudiņu, es domāju ka nebūs jāatdod, vai, bet izrādījās ka tomēr jāatdod.. apmēram tāds stāsts filmiņā. Zin, bankām vajadzētu ieviest komisiju par idiotu skološanu.” sapratu, ka ne pat inteliģenti jauni ļaudis par to, kas ir banku darbības krāpniecība, nesaprot pilnīgi neko. Tāpēc nolēmu publicētu kādu juridisku pārdomu rakstu, kas tika veidots kā matrica procesā, kura laikā (jau 6 gadus) cīnos, lai banksteriem aprīšanai neatdotu savu Tēvzemes gabaliņu.

Tiem, kas ir banku kredītu ķīlnieki, šajā tekstā būtu jāiedziļinās vairāk, kā sava nāves spriedumu tekstā, jo šis teksts sevī satur no verdzības brīvībā izkļūšanas norādes.  Teksts vēl satur nepilnības un to varētu izvērst ievērojami plašāk, taču arī ar šo ir pietiekami, lai ļaudis sāktu jēgt, ka CILVĒKI NAV IEKRITUŠI, BET IEGĀZTI APZINĀTI. Jebkuras okupācijas mērķis ir atņemt okupētu zemi un aizvest gūstekņus. Bankas u.c. ārzemju institūcijas LV zemi ir atņēmušas 80% apmēros un finansiālās okupācijas dēļ ne vagonos, net Air Baltic lidenēs no valsts izlidinājuši ap 500 000 cilvēku/gūstekņu, kas nu par LV u.c. postpadomju telpas valstīs izlaupītajiem līdzekļiem labklājīgi vergo Latviju aplaupījušajās valstīs. Cien. emigranti, jums Anglijā, Īrijā, Vācijā, ASV u.c. valstīs par darbu maksā arī ar daļu jūsu Tēvzemē nolaupītā.

______

Satversme. 90 p. Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.

CL. 1 p. 1. Tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības.

Prasītājs apgalvo, ka, parakstot šo kredīta līgumu, tika pārkāpts LR Satversmes 90.pants un Civillikuma 1.pants. No atbildētāja puses netika izskaidrotas prasītāja tiesības, līdz ar ko viņam nebija iespējas nedz šīs savas tiesības izmantot, nedz pēc labas gribas izpildīt savus pienākumus, jo bankas krāpniecskās rīcības dēļ viņš tika maldināts.

Šī prasība nesatur materiālas pretenzijas pret atbildētāju, jo materiālas pretenzijas atkarīgas no tā, kā tiesa kvalificēs maldus un krāpšanu (CL 1441.p -1462.p) Tādas kvalifikācijas juridiskās sekas ietekmē ne tikai materiālo pretenziju lielumu, bet arī pašu iespēju šīs pretenzijas uzrādīt.

Kredītlīgums ir juridisks darījums, proti, «Tiesisks darījums ir atļautā kārtā izdarīta darbība tiesisku attiecību nodibināšanai, pārgrozīšanai vai izbeigšanai.» (1403.p) «Lai tiesisks darījums būtu spēkā, nepietiek ar to vien, ka tā dalībnieki izteic savu gribu, bet ir vēl vajadzīgs, lai šī griba būtu radusies brīvi – bez maldības, viltus vai spaidiem.» (1440.p)

Banka ar savu rīcību prasītāju maldināja juridiski visbūtiskākajā veidā, kā rezultātā prasītājs parakstīja kredītlīgumu, kura pildīšana bija pretrunā ar viņa interesēm (1459.p un 1461.p).

Bankas krāpniecība un līdz ar to prasītāja maldi ir tas, ka prasītājs rēķinājās ar to, ka kredītlīguma priekšmets ir nauda, bet naudas vietā kā aizdevumu saņēma pavisam cita veida un cita rakstura lietas (1451.p). Lietas iztiesāšanas gaitā prasītājs grib pierādīt, ka viņam aizdevumā izsniegto atvietojamo lietu patiesais raksturs un veids ne tikai nav uzskatāms par naudu, bet nav uzskatāms arī par lietām Civillikuma izpratnē. Citēju: «(1404.p) Katrā tiesiskā darījumā jāņem vērā dalībnieki, priekšmets (1412.p, 1413.p), gribas izteikums, sastāvdaļas (1440.p) un forma (1470.p).

Darījuma priekšmets

Pēc rakstītā teksta ir skaidrs, ka šī aizņēmuma darījuma priekšmets ir nauda. Jēdzienu «nauda» likumdošana precīzi neformulē, taču likumdevējs «naudu» pieskaita atvietojamu lietu kategorijai, kas izriet no formulas, ko atkārto vairāki Civillikuma panti, proti, «nauda vai citas lietas». Jāpiezīmē, ka aizņēmuma līguma priekšmets var būt tikai atvietojamas lietas: «(1934.p) Ar aizdevuma līgumu jāsaprot zināma daudzuma atvietojamu lietu nodošana īpašumā, ar pienākumu atdot saņemto tādā pašā daudzumā un tādas pašas šķiras un labuma lietās.»

Jēdziens «lietas» likumdevēja notiekts CL 841.pantā: «Lietas ir ķermeniskas vai bezķermeniskas. Bezķermeniskas lietas ir dažādas personiskas, lietu un saistību tiesības, ciktāl tās ir mantas sastāvdaļas.» No šī panta izriet, ka nauda pieskaitāma kategorijai «bezķermeniskas lietas», proti, pie privātām, mantiskām un saistību tiesībām.

Saistību tiesības ir darbības, kurām ir mantisks raksturs: (1401.p) «Saistību tiesības ir tādas tiesības, uz kuru pamata vienai personai – parādniekam – jāizdara par labu otrai – kreditoram – zināma darbība, kam ir mantiska vērtība.»

Mantiskās tiesības ir īpašuma tiesības uz mantu: (927.p) «Īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu, t. i. tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību.» Turklāt, lietu loku, kas var būt īpašuma priekšmets, likumdevējs ir ierobežojis: (929.p) «Par īpašuma priekšmetu var būt viss tas, kas ar likumu nav noteikti izņemts no vispārējās apgrozības.» (846.p) «Lietu tiesības pieskaitāmas kustamai vai nekustamai mantai, raugoties pēc to lietu šķiras, uz kurām tās attiecas. »

Personiskās un saistību tiesības, kaut arī to priekšmets būtu nekustama lieta, vienmēr pieskaitāmas kustamai mantai. Tiesības ir nemateriālas lietas (bezķermeniskas) tikai tajā gadījumā, ja to priekšmets ir reālas lietas (ķermeniskas) vai darbības, kuras var novērtēt ar reālu mantu. Turklāt, visiem šiem tiesību priekšmetiem jābūt atļautiem apgrozībā. Prasības tiesību priekšmetu var būt jebkurš īpašums, ko valsts atļāvusi apgrozībā.

Nevar eksistēt tiesības (bezķermeniskas lietas) uz reālām lietām (ķermeniskām), ja šīs lietas reāli neeskistē.

Lietu tiesību nodošana var notikt vai nu kopā ar pašām lietām, vai no tām atsevišķi. Tiesības ir informācija par reālo lietu, kas apraksta gan pašu lietu, gan tās mantisko vērtību. Tiesību nodošanas gadījumā šai informācijai jābūt fiksētai uz informācijas nesēja, ko viena persona var nodot citai personai. Turklāt, informācijas nesējs var būt gan metāla, gan papīra, gan elektronisks.

Atšķirība vien tāda, ka elektroniskā veidā informācija no viena informācijas nesēja uz citu tiek nodota caur saziņas kanāliem, bet informācija, ko satur fizisks nesējs (metāla, papīra u.tml.), tālāk tiek nodota kopā ar pašu nesēju. Ja tiesības fiksētas uz paīra, tad tāds papīrs iegūst mantisku vērtību, kas līdzvērtīga pašai reālajai lietai, kas ir tiesību priekšmets uz šo lietu. Papīrs, kas apliecina tiesības, iegūst vērtspapīra statusu. Vērtspapīri var tikt izdoti kā papīra, tā arī citā formā (kā ieraksti uz elektroniska informācijas nesēja). Tiesības var būt piesaistītas konkrētai personai, individuālas, gan konkrētai personai nepiesaistītas. Pēdējā gadījumā tiesību īpašnieks var būt jebkura  vērtspapīra turētāja persona. Jebkurā gadījumā, tas, kurš papīru izsniedzis, ir parādnieks, bet tas, kurš to saņēmis – kreditors: (1401.p) «Saistību tiesības ir tādas tiesības, uz kuru pamata vienai personai – parādniekam – jāizdara par labu otrai – kreditoram – zināma darbība, kam ir mantiska vērtība.».

1524. Kreditors var būt arī persona, kas nav individuāli noteikta, ja parādnieks izdotā dokumentā apņemas izpildīt tajā apzīmēto saistību katram tā uzrādītājam.

1525. Izlaist tādus uzrādītāja papīrus var, bez pašas valsts, viņas nodibinātas vai apstiprinātas kreditiestādes un akciju sabiedrības.

1526. Uzrādītāja papīra turētājs, kamēr šis papīrs atrodas viņa rokās, uzskatāms par kreditoru pret tā izdevēju, bet pēdējais par viņa parādnieku.

1527. Ar uzrādītāja papīru nodibinātu prasījuma tiesību cedē, nododot šo papīru no rokas rokā.

1528. Uzrādītāja papīra tālākdevējs (1527.p.) atbild saņēmējam tikai par prasījuma esamību, t.i. papīra īstumu, bet nevis par prasījuma drošību, t.i. par parādnieka maksātspēju.

1529. Uzrādītāja papīra parādnieks nevar celt pret uzrādītāju nekādas ierunas, kas viņam būtu bijušas pret pirmo vai kādu sekojošo šā papīra turētāju; tāpat arī viņš nevar izvairīties savu saistību izpildīt, atsaucoties uz to, kādā kārtā vai par kādu cenu uzrādītājs šo papīru ieguvis.

1530. Uzrādītāja papīri var būt kā lietu, tā arī personisku jeb prasījumu tiesību priekšmets.

No CL 1525.p izriet, ka skaidrā nauda, ko apgrozībā laiž Latvijas Banka (kā valsts dibināta banka), ir vērtspapīri uz pieprasītāju – naudas zīmes, angliski «bank notes» jeb kredītbiļetas.

Banknote ir bankas parāda dokuments un, kā katram parāda dokumentam, tam jābūt nodrošinātam ar bankas aktīviem. Nenodrošinātu parāda dokumentu izsniegšana ir nelikumīga pēc būtības. Šādas rīcības sekas ir tas, ka bankai rodas saistības attiecībā pret prasītāju: (1402.p) «Saistību tiesības rodas vai nu no tiesiska darījuma, vai no neatļautas darbības, vai pēc likuma.».

Saskaņā ar likuma «Par Latvijas Banku» 34.pantu Latvijas Bankas banknošu (latu) nodrošinājums ir monetārs, ko nosaka Latvijas Bankas padome. Monetārais nodrošinājums Latvijas bankai ir zelts, ārzemju vērtspapīri un arī ārzemju valūta.

Atšķirībā no skaidrās naudas banknotēm, bezskaidrā nauda, ko apgrozībā laiž akcionāru sabiedrības (komercbankas), ir elektroniska veida «papīri» uz pieprasītāju. Tikai šie «papīri» netiek nodoti no rokas rokā, bet ar turētāja tiesību ieraksta pārnešanu no vienas personas konta uz citas personas kontu, pēc šo personu norādījumiem.

Neatkarīgi no tā, vai nauda ir skaidrā vai bezskaidrā, naudas turētāji ir prasību tiesību īpašnieki uz tā lietām (aktīviem), kas šos naudas līdzekļus laidis apgrozībā.

Latvijas bankas apgrozībā laistās skaidrās naudas gadījumā tās ir tiesības uz šīs bankas aktīviem. BL aktīvi ir ārzemju valūta un ārzemju vērtspapīri. Tā dēvētās valūtas un zelta rezerves.

Komercbanku apgrozībā laistās bezskaidrās naudas gadījumā prasību tiesību priekšmets attiecībā pret šo banku ir skaidrā nauda, kas atrodas komercbankas aktīvos, tās kasē.

Pieņemot klientu skaidrās naudas noguldījumus, banka savos grāmatvedības reģistros klienta kontā izdara ierakstu par klienta parsījuma tiesībām attiecībā pret banku sava ieguldījuma atgriešanai. Banka būtībā ir klienta naudas glabātāja, par ko tā viņam izsniedz elektroniska veida kvīti – ierakstu klienta kontā.

Komercbanku aktīvos esošo skaidrās naudas daudzumu nosaka Latvijas Banka, nosakot komercbankām rezervēšanas likmi. Rezervēšanas likme (norma, procents) nosaka, cikkārt lielāku par komercbankas aktīvos (rezervē) esošās skaidrās naudas daudzumu tā apgrozībā drīkst laist bezskaidro naudu. Ja rezervēšanas likme ir mazāka par 100%, bezskaidrā nauda ar skaidrās naudas aktīviem pilnībā nodrošināta nav.

Klientiem atdodot savu skaidro naudu bankai glabāšanā, banka izdara ierakstu klientu kontos, kas apliecina bankas pienākumu glabāšanā nodoto skaidro naudu atgriezt. Šos ierakstus sauc par noguldījumu, ko nosaka Kredītiestāžu likuma 1.punkts. Noguldījumi ir citiem bankas klientiem izsniegto līdzekļu avots. Izsniedzot kredītu bezskaidrā naudā, banka kā rezervi kasē atstāj tikai daļu skaidrās naudas – gadījumam, ja klients pieprasīs skaidro naudu viņam atgriezt. Tātad, jau pats pirmais kredīts, kas izsniegts bezskaidrā naudā, ir ieraksts aizņēmēja kontā par bezskaidrās naudas daudzumu, kādu tas saņēmis aizdevumā un kas ar bankas kasē esošo skaidro naudu pilnībā nodrošināts nav.

Kreditēšana, atkārtota deponēšana un atkārtota kreditēšana naudas masu valstī palielina. Sakarā ar vispārējo daļējās rezervēšanas sistēmu naudas masa (plašā nauda) valstī daudzkārt pārsniedz naudas bāzes daudzumu (visu sakaidro naudu), ko laidusi apgrozībā Latvijas Banka. Tādu naudas masas pavairošanu (ko sauc par naudas multiplikatoru) ierobežo obligātās rezervēšanas norma – lielums, kas nosaka, kādu pavairotās bezskaidrās naudas daļu komercbankai jārezervē skaidrā naudā.

No 2012. gada 19. janvāra ir spēkā Latvijas Bankas noteikumi Nr.84, saskaņā ar kuriem rezervēšanas likme ir 4%. Tas nozīmē, ka 25 bezskaidrās naudas lati ir nodrošināti tikai ar 1 (vienu) skaidrās naudas latu. Citiem vārdiem, viena bezskaidrās naudas lata  tiesību priekšmets ir četri  skaidrās naudas santīmi.

Tādu bankas darbību var nosaukt par daļēji ar mantu nodrošinātu tiesību laišanu apgrozībā skaidras naudas veidā. Tātad, arī klienta prasījuma tiesības pret banku (bezskaidrā nauda) ir ar tikpat daļēju nodrošinājumu.  Taču Civillikuma 841. pants stingri nosaka, ka tiesības vērtējamas kā lietas tikai tik lielā mērā, cik lielā mērā tās ir nodrošinātas ar īpašumu (ciktāl tās ir mantas sastāvdaļa).

Bezskaidras naudas veidā izsniegtais kredīts par atvietojamām lietām uzskatāms tikai 4% apmērā no kredīta summas, proti, pēc būtības tās vispār nav lietas. Bet saskaņā ar Civillikuma 1934. pantu aizdevuma priekšmets var būt tikai lietas. Parakstot kredītlīgumu un piekrītot, ka līguma priekšmets (LB banknotes) tiks atvietots ar bezskaidro naudu (elektroniskām komercbankas «banknotēm»), prasītājs ir vests maldināšanā, jo kredītā saņemtā reālā summa ir 25 reizes mazāka par to, kas paredzēta līgumā.

 

Krāpšana

«Bezskaidras naudas maksāšanas līdzeklis», kā to nosaka Kredītiestāžu likuma 1.panta 38.punkts, ir bankas saistības uz aizņēmēja pieprasījuma pamata izsniegt skaidro naudu.

Izsniedzot kredītu bezskaidrā naudā, banka atbildētājam uz līguma darbības laiku nodeva īpašumā ar īpašumu nenodrošinātas tiesības. Savukārt, prasītājs savas saistības par šo tiesību (bezskaidrās naudas) atgūšanu nostiprināja ar tiesībām uz savu nekustamo īpašumu – hipotēku.

Hipotēka ir lietu tiesības, kuras no atbildētāja puses nodrošinātas ar viņa īpašumu ne tikai par kredīta summu, bet arī par visām iespējamām blakus prasībām no bankas puses (blakus tiesības). Kredīta līguma rezultātā notikusi bankas nenodrošināto tiesību apmaiņa pret no atbildētāja puses nodrošinātām tiesībām. Turklāt, īpašuma tiesību vērtība atšķiras vairāk kā 25 reizies.

Situāciju, kad no visas elektroniskajās kvītīs izsniegtās summas bankas aktīvos (kasē) ir tikai 4% skaidras naudas, jāvērtē kā prettiesiska darbība. Un ja tādus ierakstus klientu kontos vēl dēvē par “naudas līdzekļiem”, tad šīs nenodrošinātās elektroniskās «kvītis» nāksies atzīt par fiktīvām, naudu – par viltotu, bet bankas darbību – par aizņēmēja krāpšanu.

Skaidra nauda

Saskaņā ar likuma «Par Latvijas Banku» 4.pantu Latvijas bankai ir piešķirtas monopoltiesības izlaist skaidro nadu: «Latvijas Bankai ir monopoltiesības izlaist nacionālo naudu — banknotes un monētas kā vienīgo likumīgo maksāšanas līdzekli valstī. Latvijas Banka nosaka oficiālo kursu nacionālās naudas vienības apmaiņai pret ārvalstu valūtu.»

Tāpat Latvijas banka nosaka arī apgrozībā laistās skaidrās naudas nodrošinājumu: (34. pants) «Latvijas Republikas nacionālās naudas vienība ir lats, kurā ir 100 santīmu. Lats ir vienīgais likumīgais maksāšanas līdzeklis Latvijā. Naudaszīmju aprakstu, numurēšanu, reģistrāciju un monetāro segumu nosaka Latvijas Bankas padome.» 

Monetārais segums nozīmē ārzemju valūtu – ASV dolārus un eiro. Ir pieņemts domāt, ka ārzemju valūta ir mantiski nodrošināta vērtība. Lai gan Latvijas  Republikas likumdošanā ārzemju valūta nekādi nav noteikta. Kā skaidrās naudas dolāri, tā skaidrās naudas eiro ir vērtspapīri uz uzrādītāju ko apgrozībā laiž Federāo Rezervju sistēma (FRS) un Eiropas centrālā banka (ECB). Ar ko šie vērtspapīri ir nodrošināti? Tie nodrošināti ar parādsaistībām (vekseļiem un obligācijām), ko izraksta ārzemju, ASV un eirozonas Valsts Kases. Šie vekseļi un obligācijas nodrošināti ar šo valstu budžeta ienākumiem. Bet tā kā šo valstu budžeti ir ar deficītu, t.i., ar negatīviem ienākumiem, dolāriem un eiro nav nekāda nodrošinājuma.

Skaidrās naudas latu turētājiem ir tiesības saņemt ārzemju valūtu, kas ir prasījuma tiesības attiecībā pret ārzemju valstu Centrālajām bankām, kuras pašas nav spējīgas norēķināties par savām parādsaistībām. Likumi par Centrālajām bankām piešķir tām monopoltiesības drukāt naudu un regulēt komercbanku apgrozībā laistās bezskaidrās naudas daudzumu.

Lai nosegtu budžeta deficītu, valdībām jāaizņemas no komrecbankām nauda, ko valdības likuma par Centrālajām bankām dēļ nodrukāt nevar. Kopējo skaidrās un bezskaidrās naudas daudzumu valstī sauc par plašo naudu, kas ir absolūti falša nauda. Proti, šīs naudas turētāju tiesības nav nodrošinātas ne ar kādu reālu īpašumu, jeb, Civillikuma 841.panta vārdiem, nauda, ko rada banku sistēma, nav lietu tiesības, jo tā nav daļa ne no kādas mantas, un, tātad, nevar būt aizņēmuma priekšmets.

Saprotams, ka problēmai nav tikai juridiskas raksturs, bet tā vislielākajā mērā ir arī politisku mērķu radīta situācija. Ja valsts sankcionē un legalizē tāda mēroga naudas viltošanu, tas jebkurai valstij rada viskatastrofālākās ekonomiskās, sociālās un politiskās sekas. Jo nav neviena, kurš apturētu naudas viltotāju tīkojumus uz valsts iedzīvotāju privātīpašumu. Fakts, ka šādu valsts iedzīvotāju aplaupīšanu atbalsta arī tiesas, šo parādību nepadara mazāk noziedzīgu, bet piešķir tai īpaši perversu formu.

Vēršam tiesas uzmanību uz to, ka likums «Par Latvijas Banku» deleģē šai organizācijas pilnīgu neatkarību no tiesu, likumdošanas un izpildvaras. Šis likums piešķir Latvijas Bankai ceturtās varas atzara statusu, kas ir tiešā pretrunā ar Satversmi. Saskaņā ar 1922. gada likumu «Par Latvijas Banku» tās valdē tika iekļauts arī finansu ministrs ar veto tiesībām attiecībā pret jebkuru Latvijas Bankas lēmumu.

Saskaņā ar 1922.gada likumu «Par Latvijas Banku», visai skaidrās naudas valūtai jābūt 100% nodrošinātai ar īpašumu – zeltu un augstas likviditātes precēm vai prasību tiesībām uz reāli eksistējošu īpašumu.

Pēc likuma aizņēmums ir atvietojamu lietu nodošana īpašumā uz laiku.

Tā kā banku darbība, kas valstī notiek saskaņā ar speciālu banku likumdošanu, ir klajā pretrunā ar Civillikuma normām, prasītājs piedāvā kreditēšanas jautājumus un kredītbiļetes juridisko būtību tiesas sēdē izskatīt sīkāk. Prasītājs uzskata, ka tas vistiešākā veidā attiecas uz konkrēto lietu.

Kredīts un kredītbiļete (naudas zīme, banknote)

Debets un kredīts rodas aizņēmuma darījuma laikā kā parāds (debets) un prasījuma tiesības (kredīts).

Tāpat parāds rodas, pārdodot lietas un apņemoties samaksāt vēlāk. Proti, pircēja parāds rada pārdevēja kredītu.

Kredīts, kas radies, rezultātā tiek izmantots kā masksāšanas līdzeklis. Prasījuma tiesības, kas kreditoram radušās attiecībā pret parādnieku, tiek apmainītas pret preci. Vēsturiski banknotes parādījās uz vekseļu Nolikuma pamata, kad banka sāka izrakstīt pārvedu vekseļus ne uz trešajām personām, bet pati uz sevi.

No likuma «Par vekseļiem» izriet, ka juridiski šie vērtspapīri – kredītbiļetes, skaidrā nauda, banknotes ir bankas uz sevi izlaisti pārvedu vekseļi (bankai  pašai norādot sevi par maksātāju).

P.1. Trata (pārvedu vekselis) ir vērtspapīrs, kuru izdod trasants un kurš ietver rakstveida uzdevumu maksātājam (trasātam) samaksāt vekselī norādīto naudas summu trešajai personai.

P.2. Trata, kurā nav norādīts maksāšanas termiņš, jāuzskata par maksājamu pie uzrādīšanas.

P.3.Trasants var noteikt sevi pašu par maksātāju (trata uz sevi).

P.5. Tratā, kas maksājama pie uzrādīšanas vai noteiktā laikā pēc uzrādīšanas, trasants var noteikt, ka par tratas summu maksājami procenti. Katrā citā tratā šis noteikums jāuzskata par neierakstītu.

Procentu likme jānorāda pašā tratā; pretējā gadījumā atzīme par procentiem jāuzskata par neierakstītu.

Procenti sāk tecēt no tratas izrakstīšanas dienas, ja vien nav paredzēta kāda cita diena. (5.p.)

P.14. Indosaments pārnes visas no tratas izrietošas tiesības.

Ja indosaments taisīts blanko, tad tratas turētājs var:

3) dot tratu tālāk, neaizpildot blanko indosamentu un netaisot jaunu indosamentu.

No vekseļa kā pārāda dokumenta nozīmes izriet, ka vekseļa devējs vienmēr to izraksta, pamatojoties uz kredītā saņemto preci vai pakalpojumu. Vekseļu likumdošanā parāda rašanos sauc par valūtas vekseli (no angļu val. vārda «value» – vērtība). Bez nodrošinājuma izrakstītu vekseli sauc par «bronzas», «draudzīgo» vai «bezvalūtas» vekseli un tāds tiek uzskatīts par fiktīvu. To, ka vekselim vienmēr jābūt nodrošinātam, nosaka likuma «Par vekseļiem» 5.daļa: «uz vekseļa valūtas lietošanas laiku var tikt nozīmēti procenti, kas nozīmē, ka vekseļa valūta piešķirta reāli.

Kredīta sistēmas darbības algoritmu veido trīs darbības.

1) Sākotnēji prasījuma tiesības rada pircēja parāds, kas tiek noformēts kā pircēja vekselis. Mantas saņēmējs kļūst par parādnieku;

2) Pēc tam kreditors vekseli reģistrē uzskaites organizācijā – bankā, bet kredītu saturošais vekselis tiek atsaistīts (no personas), bankai izrakstot kredītbiļetes parādnieka uzskaites vekseļa summas apmērā;

3) Tālāk (no personas) atsaistītais kredīts kredītbiļešu veidā tiek izmantots kā maksāšanas līdzeklis.

Kredītbiļete ir vērtspapīrs, kas ir uzrādītāja vekselis, uz kura pamata vekseļa devējas uzņemas saistības apmainīt savas kredītbilļetes pret parādnieka vekseli. Parādnieka vekselis ir kredītbiļešu valūta, t.i., pamats kredītbiļešu izrakstīšanai un vekseļa nodošanai uzrādītājam. Tā kā vekseļa uzrādītājs ir kreditora parādnieks, tad, saņemot bankā kredītbiļetes, sev vajadzīgu preču un pakalpojumu iegādei viņš tās var izmantot uzreiz, negaidot, kamēr parādnieks par savu parādu norēķināsies. Vārds «biļete» ir radies no franču valodas vārda «billet» – vekselis. Arī angļu valodā ir tāds pat vekseli apzīmējošs termins «bill».

Kredītbiļete leģitimēta LR likumā «Par vekseļiem» un Latvijas valsts ratificētajā Ženēvas vekseļu 1930.gada konvencijā. Biļete kā vērtspapīrs citu vērtspapīru vidū ir visizplatītākais.

Kredītbiļetes juridiskais statuss – tās turētāja prasījuma tiesības. Prasījuma tiesības uz ko? Uz paša vekseli. Parādnieks par iegūtajām kredītbiļetēm savu personīgo vekseli var izpirkt un viss. Neko vairāk no viņa vekseļa turētāja (uzskaites organizācijas, bankas) parādnieks pieprasīt nevar.

Proti, biļetes pret vekseli var apmainīt atpakaļ, formāli iegūt prasījuma tiesības (pret sevi pašu) un dzēst saistības (savu vekseli), kreditoram un parādniekam sakrītot vienā personā. Tas izriet no kredītsistēmas darbības algoritma: sākumā pakalpojums (vai prece) ir vekseļa pamats, tad vekselis uzskaites sistēmā (bankā) tiek apmainīts pret kredītbiļetēm, tad parādnieks uzkrāj kredītbiļetes (atgriež sev kredītu), visbeidzot par kredītbiļetēm izpērkot savu paša vekseli un to dzēšot.

LR kredītsistēma tā arī darbojas. Vienkāršota shēm ir tieši tāda. No 1922. līdz 1940.gadam bija tā, ka Latvijas pilsoņi izrakstīja vekseļus, Latvijas Banka tos uzskaitīja un apmainīja pret banknotēm (latiem). Banknotes tika apgrozītas ekonomikā, pilsoņi strādāja, atpelnīja savu parādu (vekseli), saņēma latus, par kuriem pēc tam Latvijas Bankā izpirka savus vekseļus. Latvijas Bankā bija Latvijas pilsoņu vekseļi.

No 1992.gada līdz šodienai Latvijas Banka uzskaita ārzemju Centrālo banku vekseļus – FRS (ASV Federālo Rezrevju Bankas) un ECB (Eiropas Centrālās Bankas) banknotes. Uz šo vekseļu pamata Latvijas Banka izlaiž nacionālās kredītbiļetes (Latvija Bankas banknotes – latus).

Pēc tam biļetes tiek apgrozītas ekonomikā, pilsoņi strādā, atpelnot svešu parādu (ārzemju banku vekseļus), saņem latus, bet pēc tam ar tiem no Latvijas Bankas izpērk svešus vekseļus (dolārus un eiro).

Latvijas Banka par šiem dolāriem un eiro pērk ASV Valsts Kases vekseļus (US treasurt bill, Obligation debt). Ja ielūkojamies Latvijas Bankas aktīvos, tad ieraugām tajos ārzemju valstu vekseļus.

Ar ko būtiski atšķiras Latvijas pilsoņu vekseļi no ASV vekseļiem?

1) Pilsoņu vekseļi ir nodrošināti ar viņu īpašumu, savukārt ASV vekseļi nē. 1971. gadā ASV pilnībā atteicās no dolāra zelta nodrošinājuma. ASV Valsts Kases vekselis ir ar īpašumu nenodrošināts, tātad, par viltotu uzskatāms “vērtspapīrs”, kura uzskaiti veic ASV Federālās Rezervēšanas Sistēmas bankas. FRS maina ASV Valsts kases vekseļus pret savām parādu kvītīm Federal Reserve Note, kuras sauc par ASV dolāriem. ASV valdība savu vekseli var dzēst (izpirkt) tikai ar ASV dolāriem un tikai no viena avota – no budžeta ieņēmumiem. Budžeta ieņēmumus veido nodokļi.

Lai dzēstu savu vekseli, nepieciešams savākt nodokļus visu to dolāru summas apjomā, kādu FRS iepludināja ekonomikā, realizējot (uzskaitot, mainot pret Federal Reserve Note jeb dolāriem) ASV valdības vekseli. Realitātē tas nekādi nav iespējams, jo parādi ir tikai daļa no visas naudas summas. Tālab arī ASV parāds neimtīgi pieaug.

2) Agrāk (1922.g -1940.g) procentus par latu lietošanu pilsoņi maksāja Latvijas Bankai. Šodien par latu lietošanu pilsoņi procentus maksā ārzemju Centrālajām Bankām.

3) Lūdzam tiesas uzmanību vērst uz to, ka ASV parādsaistības, līdzīgi, kā citu ārzemju valstu parādsaistības, atrodas ārpus Latvijas Republikas jurisdikcijas. Ne no ASV, ne no Vācijas nav iespējams piedzīt parādus, izmantojot Latvijas tiesu izpildītāju mehānismu. Tālab likumdevējs «Civillikuma»1833. pantā ir noteicis, ka «Visi maksājumi izdarāmi latos».

Šis «Civillikuma» pants joprojām saglabājies 1922.gada redakcijā. To formulējot, likumdevējs runāja par latiem, kas 100% nodrošināti ar reālu mantu, kā to arī noteica 1922.gada likums «Par Latvijas Banku».

Tas arī ir loģiski, jo procesā «prece-nauda» prece tiek mainīta pret naudu. Ja naudai mantiskās vērtības nav, tad apmaiņa kļūst nelīdzvērtīga. Preču ražošana nevar sacensties ar viltotu kvīšu ražošanu.

4) Aizdevuma priekšmets var būt tikai atvietojamas lietas, tai skaitā arī prasījuma tiesības. Ārzemju valūta attiecībā pret ārzemju Centrālajām Bankām Latvijas pilsoņiem prasījuma tiesības nedod. Tādas prasījuma tiesības ir tikai Latvijas Bankai, taču, uzrādot šīs tiesības ārzemju Centrālajām Bankām, Latvijas Banka var saņemt vienīgi ārzemju Valsts Kasu parādsaistības. Ārzemju banknošu nodrošinājums ir ārzemju valstu parādi (vekseļi). Parāds (saistības) nevar būt aizņēmuma priekšmets. Aizņēmuma priekšmets var būt tikai tiesības. Ārzemju valūtas turētājiem Latvijas pilsoņiem ir prasījuma tiesības attiecībā pret ASV parādu. Tas nozīmē, ka tiem ir tiesības par šiem parādiem norēķināties ASV VIETĀ. Viņiem ir tiesības, bet ne PIENĀKUMS. Taču spieciāla banku likumdošana tiem UZLIEK PAR PIENĀKUMU to darīt pret viņu pašu gribu, ar ko tiek pārkāpti Civillikuma 1.daļā izklāstītie mūsu valsts pilsoņu tiesību attiecību pamatprincipi.

Darījuma sastāvdaļas

Pie būtiskām darījuma sastāvdaļām pieskaitāma kredīta likme un valūta, kādā jāizsniedz kredīts – eiro.

1. Mainīga kredītlikme

Civillikuma 1765.pants uzliek par pienākumu kredītam noteikt konkrētu procentu likmi: «Procentu apmērs cieši jānosaka aktā vai darījumā.» Tā kā aizdevuma darījuma būtiskākās daļas – summa un aizdevuma laika periods – līgumā ir paredzētas, arī procentu likmei jābūt precīzi noteiktai. Ja ar procentu likmi tiek noteikta arī maksa par pakalpojumu (aizdevuma izsniegšanu), tad precīzi formulētam pakalpojumu tikpat precīzi jānosaka arī samaksa.  “Civillikuma” 1944. pants nosaka, «ja aizdotās atvietojamās lietas, izņemot naudu, jāatdod naudā, tad pie tām jārēķina nevis tās tirgus cenas, kas pastāv aizdevuma atdošanas laikā, bet tās, kas bijušas nodošanas laikā. Ja aizdod vērtspapīrus, tad to vērtība noteicama pēc tā kursa, kāds pastāvējis aizdevuma nodošanas laikā.»

Procenti par kredītu ir maksa par pakalpojumu, kas jānosaka pakalpojuma (kredīta) sniegšanas brīdī, nevis pēc tam – aizņēmum atgriešanas procesa gaitā.

Līguma mainīgā likme, kas tiek pārrēķināta ik pēc 3 mēnešiem, tieši norāda uz aizdevuma izsniegšanas laikā veikto krāpniecību. Tā kā līguma priekšmets bija nevis bezskaidras naudas eiro, bet gan skaidras naudas eiro, vienas (skaidrās) naudas aizvietošana kredīta izsniegšanas brīdī ar citu (bezskaidro) naudu nozīmē, ka skaidras naudas vietā ir izsniegta apņemšanās izsniegt šo naudu. Šo solījumu banka izpildīs tikai tajā gadījumā, ja aizņēmējs pieprasīs izsniegt skaidru naudu. Tā kā bankai nav zināms, vai aizņēmējs skaidro naudu pieprasīs, tā spiesta fiksētajai % likmei pievienot arī mainīgo procentu likmi (Libor, Eurobor u.t.t.), neparedzamās nākotnes dēļ.

Gadījumā, ja bankai rastos vajadzība pēc skaidrās valūtas, tā to aizņemtos Eiropas bankā, jo aizdevuma izsniegšanas brīdī bankai skaidras naudas valūtas nav. Mainīgā likme aizdevuma līgumā norāda uz to, ka banka nav izpildījusi un pat negatavojās izpildīt savas līguma saistības – līgumā norādītajā termiņā izsniegt aizdevumu skaidrā eiro valūtā.

Vēršu tiesas uzmanību uz faktu, ka banka (atbildētāja lietā) vispār nav izsniegusi kredītu saskaņā ar «Civillikuma» 1934.pantā minēto un «Kredītiestāžu likuma» 1. panta 5. punktā minēto definīciju, jo manā īpašumā nav izsniegtas zināma daudzuma un labuma atvietojamas lietas «Civillikuma» 841. panta izpratnē un tā, kā to nosaka «Civillikuma» 1934. pants.

2. Kredīta izsniegšana ārzemju valūtā

Līgumā norādīts, ka man tiek izsniegts aizdevums EUR valūtā _______.00,- summas apmērā.

Saskaņā ar «Civillikuma» 1833. pantu – Latvijas Republikā maksājumi izdarāmi latos. Kā redzams līgumā, tas sastādīts un parakstīts Rīgā, Latvijā. No tā izriet, ka uz līgumu attiecas «Civillikuma» 19. pants un, secīgi,  arī visas prasības, ko izvirza «Civillikums», un konkrētajā gadījumā arī saistītie speciālie likumi.

Speciālais likums «Par Latvijas Banku», konkrēti, šā likuma 4. pants, nosaka, ka nacionālā valūta ir vienīgais likumīgais maksāšanas līdzeklis valstī. No minētā izriet, ka 20__. gada __. _______ noslēgtais aizdevuma līgums, kurš paredz, ka atbildētājs lietā izsniedz man aizdevumu EUR ________,- (un kuru, starp citu, nav izsniedzis atvietojamās lietās, saskaņā ar likuma prasībām), nav spēkā, jo minētais speciālais likums, kā arī «Civillikuma» 1833. pants nosaka, kas ir likumīgais maksāšanas līdzeklis. Šobrīd atbildētājs no manis prasa atvietojamas lietas – naudu Latvijas latos, t.i. zināma daudzuma un labuma atvietojamas lietas, kādas man nemaz nav izsniedzis, turklāt, šīs savas tiesības pamatojot ar likumam pretēji noslēgtu aizdevuma līgumu un neizpildītu saistību – izsniegt aizdevumu.

Bet, tā kā atbildētājs bija apsolījies izpildīt saistību tādā veidā, kādā to izpildīt  pēc tās būtības saskaņā ar likuma prasībām nebija iespējams, tad līguma priekšmets – aizdevuma izsniegšana EUR valūtā, neizmaksājot to atvietojamās lietās, nevar būt par darījuma priekšmetu, jo to aizliedz jau minētais «Civillikuma» 1413. pants un 1414. pants. Latvijas Republikas teritorijā ir neiespējami izpildīt aizdevuma izsniegšanas saistību, ja vien to neizsniedz zināma daudzuma un labuma atvietojamās lietās, kas konkrētajā gadījumā ir domāta nauda, tātad, Latvijas lati.

No sastādītajiem dokumentiem ir skaidri redzams, ka atbildētājs nemaz nesolījās izpildīt saistību saskaņā ar Latvijas Republikā spēkā esošajiem likumiem un to arī nav izpildījis, secīgi, neiegūstot arī prasījuma tiesības. Atbildētājs jau sākotnēji deva prettiesīgu apsolījumu, kuru neizpildīja, taču kuru šobrīd izmanto, lai iegūtu man piederošu reālu lietu un atprasītu no manis reālus labumus  – naudu, t.i. Latvijas latus.

Saskaņā ar «Civillikuma» 1543. pantu – līgumi par kaut ko neiespējamu nav spēkā; bet kad izpildīšana ir neiespējama nevis vispārīgi, bet tikai apsolītājam, vai kad neiespējamība ir viņa paša darbības sekas, tad viņam jāatlīdzina zaudējumi tam, kam viņš devis apsolījumu. (..).

Saskaņā ar «Civillikuma» 1544. pantu – līgums par neapgrozāmu lietu nav spēkā pat arī tad, ja tā vēlāk kļūtu apgrozāma.

Minētie likuma panti skaidri apliecina un pamato, ka apsolījums izsniegt aizdevumu EUR valūtā, neizmaksājot to zināma daudzuma un labuma lietās, šajā gadījuma Latvijas latos, pats par sevi ir kaut kas neiespējams un tādēļ nav spēkā, jo tā to nosaka likums. Savukārt, «Civillikuma» 1544. pants paskaidro būtību – nav šaubu, ka EUR valūta ir neapgrozāma lieta Latvijas Republikā, jo iepriekš norādītais likums (domāts likums «Par Latvijas Banku»), kā arī «Civillikuma» 1833. pants nosaka valūtu, kāda ir likumīgais maksāšanas līdzeklis Latvijas Republikā.

Vēl vairāk, «Civillikuma» 4.daļas 18.pants tieši aizliedz nekustamā īpašuma iegādi Latvijā, ja darījuma saturs neatbilsts Latvijas Republikas likumiem.   Lietu tiesību iegūšana, pārgrozīšana vai izbeigšana, ja tās attiecas uz Latvijā esošu nekustamu mantu, kā arī no tiesiskiem darījumiem izrietošas saistību tiesības, uz kuru pamata šādas lietu tiesības var iegūt, pārgrozīt vai izbeigt, formas un satura ziņā noteicamas vienīgi pēc Latvijas likuma, vienalga, kādas personas un kur taisījušas attiecīgos tiesiskos darījumus. Pretēji noteikumi un formas šajos tiesiskos darījumos Latvijā nav spēkā.

Divkāršas krāpniecības pierādījumi

Bezskaidras naudas aizdošana noved pie situācijas, kad parādnieks pats sev kļūst par kreditoru. Bankas radītā ”nauda” tiek ieskaitīta klienta kontā. Šī bezskaidrā ”nauda” pēc likuma «Par bankām» ir klienta noguldījums. Turklāt, no brīža, kad šī nauda ieskaitīta klienta kontā, tā ir klienta īpašums, jo banka no šī brīža uzskata, ka kredīts ir izsniegts. Taču šis noguldījums ir līdzekļu avots, lai banka klientam kredītu izsniegtu. «Kredītiestāžu likuma» 1p. raksīts: «6)noguldījums — naudas līdzekļu glabāšana kredītiestādes kontā noteiktu vai nenoteiktu laiku ar vai bez procentiem.»

Bez īpašnieka atļaujas banka ar viņa naudas līdzekļiem rīkoties nedrīkst. Bet tieši šos naudas līdzekļus banka izsniedz kā kredītu, turklāt, pašam aizņēmējam. Par to jebkurā brīdī iespējams pārliecināties bankas pasīvu un aktīvu balansa datos. Klienta kontā ieskaitītie līdzekļi bilances pasīvus palielina, vienlaicīgi bankai izdarot ierakstu savos aktīvos uz «Izsniegto kredītu» konta, jo citādi bilance tiktu izjaukta.

To ir viegli pārbaudīt, pieprasot bankai dokumentus, kas apstiprina ne tikai bezskaidrās naudas izsniegšanu kredītā, bet arī šīs bezskaidrās naudas saņemšanu. Pamatojoties uz likmua «Par grāmatvedību» 7.panta, katram uzņēmumam (arī bankai) jābūt ienākumus un izdevumus attaisnojošiem dokumentiem.

Lūdzu tiesu, saskaņā ar Civilprocesa likuma 112.pantu, pieprasīt no bankas attaisnojošus dokumentus par līdzekļu ienākšanu, kas izsniegti aizdevumā uz šī kredītlīguma pamata.

Šī situācija aprakstīta CL 1936. un 1938. pantos: aizdot var tikai savu īpašumu, jeb citu ar īpašnieka atļauju. Bet sveša īpašuma aizdošana bez atļaujas noved pie sekām, kad īpašniekam uzzinot darījumu, ir prasījuma tiesības. Tas nozīmē, ka aizņēmējs reizē ir arī kreditors vienā personā. Tas skaidri redzams bankas bilancē, kur aktīvi ir izsniegtie kredīti, bet šo kredītu avots – pasīvi – ir klientu noguldījumi.