Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai – visiem, kam Latvija ir mājas un Tēvzeme. Tautas vara nepieder nedz izredzētu uzņēmēju, nedz politiķu, nedz kādai nacionālistu vai internacionālistu kastai, bet visai Latvijas tautai.

1922.gads bija pēckara laiks. Līdzīgi, kā šodien, Eiropu plosīja krīze. Aiz robežas nostiprinājās boļševiku režīms, taču Latvijas valsts dibinātāji nebija gļēvi, no jaunām un vecām impērijām nebaidījās un savu jauno Latvijas valsti cēla uz ekonomiskas un politiskas patstāvības pamata. Laikā no 1922. līdz 1940. gadam Latvija piedzīvoja izaugsmi, kas, raugoties no šodienas posta rakursa, līdzinās sapnim.

Ar 4.maija deklarāciju tautas cerētā Latvijas valsts atjaunota netika. Tika radīts ekonomiski, politiski un ideoloģiski manipulatīvs režīms, kura uzdevums bija kalpot aukstajā karā uzvarējušajām rietumvalstīm. Ko dara uzvarētāji? Tie okupē teritorijas, savāc trofejas, aizved gūstekņus. Tāds plāns tika īstenots visā postpadomju telpā, arī Latvijā.

No pirmās pēcatmodas režīma dienas sākās nevis Latvijas valsts atjaunošana, bet LPSR nopostīšana. Tika iznīcināta ražošana, lauksaimniecība, sociālā, medicīnas un izglītības sistēma, lauku infrastruktūra, no kartes dzēšot simtiem ciematu, miestu un trimdā izdzenot simtiem tūkstošus iedzīvotāju.

Latvijas sabiedrībai ierasti tradicionālā morāle tika pakļauta amorālai vesternizācijai, banalizācijai, perversai vulgarizācijai. Valsts un tautas aplaupīšanai tika iedarbināti privatizācijas, brīvā tirgus diktatūras, svešzemju komercbanku izplānotie procesi. Ar Leiputrijas ilūzijām Latvija tika iemānīta Eiropas Savienībā, iesaistīta asiņainu okupāciju koalīcijā, līdz Mildas ausīm ierakta neatmaksājamos parādos. 22 gadus pie varas esošo politiķu valsts nodevības dēļ tika veikta Latvijas finansiāli ekonomiskā un ideoloģiskā okupācija, genocīds pret Latvijas tautu. Formāli ne Tēvzemes hektāri, ne stumbru kubikmetri Latvijas tautai vairs nepieder.

No 1922. līdz 1940.gadam Latvijas valsts piedzīvoja nekad nepiedzīvotu uzplaukumu. No 1990. līdz 2013.gadam – nekad nepiedzīvotu valsts izpostīšanu. Pēdējos 22 gados pie varas esošā režīma dēļ upuru statistika ir ievērojami traģiskāka, kā pēc pirmā un otrā pasaules kara kopā.

Kāpēc? Vara no pirmās pēcatmodas dienas nekad nav piederējusi tautai. Ārvalstu struktūru un vietējo laupītāju interešu apkalpošanai tika un tiek dibināti nelieli politiski grupējumi (jo kas gan ir divu, triju tūkstošu partijas – sīka vienība: sacītu Karlasons). Ieguldot milzu līdzekļus manipulācijās ar tautas apziņu, tiek panākta viena vai otra grupējuma uzvara vēlēšanās un katrus nākamos četrus gadus, nerēķinoties nedz ar tautai dotajiem solījumiem, nedz tautu vai valsti vispār, varu izkrāpušie var turpināt Latvijas iznīcināšanu.

Esošā sistēma tautu degradējusi par elektorātu – vēlētāju masu, kuru vienīgais pienākums savas valsts un tautas priekšā ir reizi četros gados nonākt pie vēlēšanu urnām un izdarīt savu izvēli. Kā labā? Tikai un vienīgi dārgākās, apvārdojošākās, solījumiem bagātākās priekšvēlēšanu kampaņas sponsoru labā. Uzvarētājiem izdevumi ir tikai īso kampaņu laikā, pēc tam – peļņa. Tautai izdevumi katru nākamo četrgadi tikai pieaug.

Ir viens vienīgs ceļš, kā tautai atgūt savu varu un ar tās spēku atjaunot valsti – nevardarbīgi, likumīgi. Lai bezpersonisku vēlētāju masa jeb elektorāts atkal kļūtu par dzīvā organismā apvienotu atbildīgu cilvēku tautu, visiem sirdsapziņu un veselo saprātu nezaudējušajiem Latvijas iedzīvotājiem ir jāapvienojas vienā Tautas Varas Frontē. Kopā jānāk tūkstošu desmitiem, simtiem, miljonam. Vienai kustībai jāvieno visas kustības, visas biedrības, visi novadi, visas pilsētas, visas tautības,visi cilvēki, kuru griba atjaunot Latvijas valsti nav salauzta.

Visiem Latvijas iedzīvotājiem kā garīgi, tā formāli, jāuzņemas valsts glābšanas atbildība. Visiem ar savu juridisko dalību un parakstu jāapvienojas vienā politiskā Tautas Varas Frontē. Visiem kopā jānolemj Latvijas valsti atkal atjaunot uz 1922.gada Satversmes, ekonomiskās un finansu sistēmas pamatiem, kas nacionālo valūtu LATU, valsti, tautu atkal darīs nodrošinātu un brīvu. Visiem kopā no savu kustību, biedrību, pagastu, pilsētu vidus jāizvēlas jauni, vecā režīma politikā nesasmērējušies ļaudis, kurus virzīt uz Latvijas vēsturē visizšķirošākajām vēlēšanām. Ja Tautas Varas Fronte būs tikpat varena, vienota un daudzskaitlīga, kā Tautas Fronte, uzvara vēlēšanās būs nodrošināta un tautas vara atgūta. Pēc tādas uzvaras pati tauta lems par to, uz kādiem noteikumiem tā atjaunos savu valsti, kāda būs tās vēlēšanu sistēma, ekonomiskā un politiskā iekārta.

Visas kustības, biedrības, partijas, kas būs pret šādu vienotu Tautas Varas Fronti, automātiski nostādīs sevi esošā režīma polittehnoloģiju pusē, kuru mērķis vienmēr bijis un joprojām ir – tautas skaldīšana un valdīšana pār to.

Kad ciematam uzbrūk bruņota banda, gatava laupīt katru, nogalināt un izvarot pat bērnus, cīņai pret noziedzniekiem apvienosies viss ciems, nevienu nešķirojot ne pēc tautības, ne pēc turības, ne pēc izglītības, ne pēc ticības.

Laikā, kad suverēnā vara Latvijas tautai ir nolaupīta, kad ekonomiski un morāli izvaroti gan pieaugušie, gan bērni, visbezkaunīgākajā veidā režīms nolēmis iznīcināt valsts identitātes un suverenitātes zīmi – latu. Pavaicājiet vēl liecināt spējīgajiem, ko pieclatnieks nozīmēja padomju laikā. Lata likvidēšana pielīdzināma Brīvības piemineklī stāvošā tautas uzvaras tēla Mildas galvas nociršanai.

Kad tauta savu varu atgūs, Saeimā vairs nepaliks neviens no šī posta vadības tronī 22 gadus sabijušajiem. Tautas vara panāks arī taisnīgas tiesu varas atjaunošanu un uzsāks Latviju postījušā režīma noziegumu izmeklēšanu.

Tauta vairs nedrīkst pasīvi balsot ne par vienu no valsti izpostījušā režīma partijām, lai neviena no tām nekad pie varas vairs nenonāktu.

Tauta drīkst balsot tikai par savu – par Tautas varu.

Pirmās brīvvalsts ziedošais mūžs bija 22 gadi. Otrās – vīstošais – arī 22 gadi.

Lai nākamie 22 gadi kļūtu par Tautas Varas Frontes atjaunotās Latvijas valsts jaunas uzplauksmes gadiem, no šī paziņojuma brīža atbildība par to gulst uz ikviena Latvijas iedzīvotāja sirdsapziņas.

Skaitlis «1922» ir Latvijas Satversmes, tās suverenitātes, saimnieciskās un politiskās patstāvības simbols. Lai šis skaitlis kļūst par Tautas Varas Frontes pazīšanās un visas Latvijas tautas uzvaras kodu!

Demokrātija ir tad, kad vara bīstas no tautas, nevis tad, kad tauta baidās no varas.

Tautai nevajag karu!
Tautai vajag varu!

Dziesminieks Kaspars Dimiters
20.01.2013