Rakstu_tev_katru_dienu

Rīgā mītējos Ed.Smiļģa ielā, puspagraba cellītē, nepilnu metru zemāk par bomzīšiem, kas mana loga kustīgajās gleznās ielas malā ik dienas izcilā zaļo atkritumu “banku” ienākumus. Kauna barjeru pārvarējušie to dara gaišā dienas laikā. Inteliģentākie, labāk ģērbtie, izmisumu aizlejošus ugunsūdenslīdējus vēl neatgādinošie, ēdamo atkritumu medības sāk krēslas sutndās. Tieši šos, normāli ģērbtos, ieraugot, daļa viņu sāpju kā vīrusi pārceļas arī pie manis. Es esmu slims ar nabagiem. Es neienīstu bagātos. Es vienkārši līdz nepanesamai smeldzei pārdzīvoju nabagus.

Vakar, tuvojoties krēslas mirkļiem, vasarīgās kedās čāpoju uz tuvējo dievnamu ielas galā. Bija Kristus kristīšanas svētku priekšvakars. Tuvāk Slokas ielai, ‘Maritim’ hoteļa pēcpusē uz trotuāra gulēja un raustījās liels zirneklis. Piegājis tuvāk, redzēju, ka tomēr cilvēks. Zirneklis tādā salā un tik ilgi guļot uz ledus, sen būtu nosalis. Cilvēks ar visiem bomzīšiem līdzīgu seju un līdzīgi šaurām acu lūkām raidīja pasaulē duļķainu cerību dzirkstelītes. Jā, jā, viņš bija smagi piedzēries, un, droši vien, jau ļoti, ļoti sen. Izskatījās, ka viņš sen, sen arī aizmirsis sajūtu, kādā viņam garām pārvietojās cilēki, kas formāli pieskaitāmi skaidrajiem. Taču viņš tomēr vēl bija cilvēks, vēl nebija zirneklis, jo zirneklis taču būtu ierāpojis kaut vai ‘Maritim’ hoteļa pazemes spraugā. Bomzītis vairs nerāpoja, tikai pa brīžam konvulsīvi noraustījās. It kā viņu kāds te pieštepselētu, te atštepselētu strāvai.

Kritušo un trīcošo horizontāli turpināja svinīgi stāvoša, pieklājīgi ģērbta vīrieša vertikāle. Šim taisnajam leņķim pietuvojos arī es. Vaicāju: vai palīdzēt piecelt? Vīrietis/vertikāle: nav iespējams, viņš nemaz neturas uz kājām. Es: jāizsauc ātrie. Viņš: jau izsaucu, būs. Es: mēģināsim piecelt.

Divatā pieslējām vēl remdeno bomzīti pie koka. Nodomāju: mūmija kedās bez savas piramīdas. Kedās biju arī es, taču nācu no silta pagrabiņa, nevis bezsamaņas.

Piebrauca ātrie. Pavērās durvis un uz troturā slīdēja jaunas mediķes kristāla kurpītes. Slīdēja pārāk strauji, arī ledainās ietves grubuļi kurpīšu kristāla dēļ nekļuva mīkstāki un mediķe izdvesa sāpju ierosinātu: bļin! Viņa bija sagrūdusi vienu no savām kājām, šķiet, divām, jo arī nebija zirneklis. Ieteicu mediķei pamasēt sagrūsto potīti. Viņa mani un vertikālo vīrieti izlikās nemanām, asi vēršoties pie “vainīgā”: nu, ko? atkal tu? kā tevi sauc? “Vjšlav Švlbrdšov” – nošņāca bomzītis. Līdzās pieslīdēja arī ātro šofera stāvs: ko jūs viņu cilājat, lai tik nosalst, ne pirmo reizi savācam, viņu te sen par daudz… Sacīju: viņš taču vēl dzīvs, vēl cilvēks, aizvediet kaut kur, kur siltāks… Mediķe nodeva pāris teikumus nenormatīvajā “feņas” leksikā. Ar mediķes tekstiem bomzīša lūgumpilnie izvaidētie vārdi jaudas ziņā konkurēt nespēja. Mediķe: (krieviski) cik izdzēri? Bomzīts: (krieviski) dddaudzdz… Pataustīju bomzītim rokas. Neticami. Bez cimdiem, tādā salā un tik ilgi, pasauli apskaujot tik ilgā pieplacienā trotuārim, tās nebija tik ausktas, kā man, kas tikai pirms dažām minūtēm biju izčāpojis no sava siltā mitekļa.

Manas pārdomas ledus gabaliņos satrieca mediķes (kā pašas nāves) novēlētais: (latviski) butu labak sev rokas nosaldejis, nevaretu vismas iedzert… Nodomāju: aļņi, strinas, suņi, kaķi dzer arī bez rokām. Slaveni invalīdi visā pasaulē bez rokām šuj, spēlē šahu, kāds pat bez rokām un tikai ar vienu kāju lec no tramplīna, peld… Teicu: viņš dzertu arī bez rokām, arī bez kājām dzertu, viņam tāda dzīve šajā valstī… Mediķe: (krieviski) kur tava patversme… Bomzītis: nekur… Mediķe: (kreiviski) kur tu gribi, lai tevi ved… Bomzītis: (krieviski) uz Gaiziņa ielu… Mediķe: tur tevi tādu neviens neņems… Es: kaut kur taču šajā valstī ir kāds silts caurums, kur šo nevienam nevajadzīgo cilvēku iebāzt… Šoferis: Viņu pārāk daudz, nav kur bāzt, labāk būt nosprāguši, baigā noņemšanās…

Skatījos šoferī. Redzēju viņu kā caur sava pagraba logu, vienā no lielajām miskastēm, galva vien laukā, rokas laukā miskastes sānos, kājās laukā no miskastes apakšas. Miskaste sakustas un šoferīša kājām dodas pa Smiļģa ielu prom. Paveru logu un saucu: šoferīt, kurp jūs ar visu miskasti? Šoferīts: es neesmu šoferīts, es esmu miskaste, bomzīša vieta ir Gaiziņa ielā, manēja – Getiliņos, soļoju mājās…

Atgriezies īstenībā, manīju kā mediķe/izmežģītā potīte un šoferis/miskaste bomzīža lēnās bezpalīdzības stīvo ķeburu iestellē smukajā ātrās palīdzības karietē. Kaut kur jau viņu aizveda. Arī busiņa iekšpusē taču siltāks, kā uz tortuāra. Atvadījos no vīrieša/vertikāles, (krieviski) sacīdams: režīms jāmaina, pārāk daudz šai pasaulē lieko… Vīrietis/vertikāle: (krieviski) visa vara taču pie neliešiem, cilvēku dzīves viņiem nerūp… Es: bet viņi taču arī cilvēki… Vīrietis/vertikāle: (krieviski) bija cilvēki…

Baznīcā visi bijām kopā – labi ģērbtie bomzīši, sliktāk ģērbtie bomzīši, dzīvie bomzīši, mirušie bomzīši, cilvēki un necilvēki, jo Dieva saule taču spīd pār visu radību un Kristus Jardānā kristījās visu cilvēku dēļ. Pietiek vismazāko sāpi pārvērst lūgšanā un tā kļūst par neredzamo naudu, ar kuru tikpat neredzami uzpirkt pat visvienaldzīgākos neliešu mediķu vidū.

Lai kā potītes un mēles mežģījās, lai cik reizes bomzītim nosalt vēlēja, galu galā, pret dzenuli spārdīt nesanāca un paši spārdītāji kau uz vienu nakti ātri palīdzēja bozmītim aizlidot uz siltākām zemēm.