Tiem, kam pagrūti saprast angļu mēli, video rāmīša apakšmalas labajā pusē ieslēdziet “cc” lodziņā kreivu subtitrus!


Zviedru zinātnieka Haralda Sverdrupa prezentācija par resursu pasaules ļoti tuvo krahu (pēc gadiem 30, 40) palīdz labāk saprast arī pašreizējo finansiāli ekonomisko krīzi. Prezentācijas beigās viņš uzsver, ka pasaules tirgus apritē ir 15 000 tonnas zelta, kamēr bankas operē ar 90 000 tonnām. Taču šis banku “zelts” par 75% ir radīts no nekā, no ‘fjūčersiem’ un ‘derivatīviem’ – no “bagātības”, kuras realitātē nav. Tas ekonomisko krīzi padziļina, barojot mākslīgo finansu piramīdu. Līdzīgi bankas to dara ar niķeli, alumīniju, graudiem, kafiju… Uz šāda fiktīva nodrošinājuma pamata tiek aplēsta valstu ekonomiku izaugsme, kas ir tikpat fiktīva, kā neesošais zelts, niķelis, alumīnijs u.tml.

Taču vispirms iepazīstieties ar planētas resursu patieso stāvokli un padomājiet arī par mūs valsts nākotni. Uz planētas ir trīs resursu “bankas” – viena zem Grenlandes dziļajiem lediem, otra zem Dienvidpola 3 km vēl dziļākajiem ledājiem, trešā – Sibīrijā. Krievija ir mūsu kaimiņš. Kam ir izdevīgi ar šo arī mūsu nākotnes resursu “banku” konfliktēt? Tikai tiem, kas savai valstij novēl ātrāku bojāeju. Vācija, Zviedrija, īsti jau visa Eiropa meklē iespējas sadarbībai ar Krieviju, jo pazinās, ka bez šīs “bankas” pastāvēt nespēs. Pat Ķīna nejūtas tik varena, kā Latvija, lai Krievijai pagrieztu muguru (LV variantā – pliku pakaļu).

Protams, pastāv arī ASV okupantu/indiāņu iznīciātāju agresīvo tradīciju garā cerēts Baltā nama plāns – visai rietumu pasaulei apvienoties un Krieviju paņemt ar varu. Gan Tečere, gan Bžežinskis un daudzi citi kolonizatoru impēriju dzemdinātie politiķi par to izteikušies nekautrīgi. Taču vēl jau ir pieminētā Ķīna u.c. pasaules ekonomiku lielvalstis, kurām tāpat šie resursi svarīgi. Vai tās apvienosies ar ASV, lai Krievijai atņemtu Sibīriju? Bet…

Vai šādai spriedelēšanai šobrīd ir tas atbisltošākais laiks? Ko mums runāt par tādām matērijām, ja pašu zemē mēģinām iznīcināt pēdējo – mežus? Ja nedomājam, kā sagalbāt savas valsts iedzīvotājus, līdzāspastāvot ar zināmajiem, nevis tos kaitinot ar nemitīgiem atgādinājumiem “čemodan, vokzal, Moskva”. Vai pusizmirušajai un ar esošo politiķu gādību pašiznīcināties gatavajai latviešu tautai uz Krieviju aizčemodānēto zināmo vietā atbraukušie afrikāņi, arābi, turki mums būs vairāk pa prātam, kā pietiekami labi jau iepazītie nelatvieši?

Bet H.Sverdrupa prezentācija šādām pārdomām vispār nepieskaras, jo tiek aplūkota visglobālākā, tātad, visai cilvēcei būtiskākā problēma – resursu patēriņš, pārstrāde un… atkritumu izgāztuvju pārvēršana par derīgo izrakteņu teritorijām. Jo tieši tur taču neapdomīgi aiziet viss, ko uzskatām par patērētu, nolietotu, nederīgu.

Tātad, kāda būsu arī Latvijas ekonomikas nākotne, tas atkarīgs no visa globusa jēgtspējīgo prātu solidāriem secinājumiem un lēmumiem. Kavēties no politikas atkarīgo politiķu interešu apkalpošanā un viņu neauglīgajās spēlēs ir bezjēdzīgi. Tautai jāmeklē jauni līderi, kuros ieklausīties. Iespējams, ka tādu vēl mūs zemē nemaz nav. Tāpēc sākam ar zviedru zinātnieka pareizu uztveršanu. Mācamies un topam.