Jau 2004.gadā arī ar šai izrādei rakstītajiem dziesmu tekstiem cerēju raidīt jaudīgu signālu par draudošo valsts un tautas katastrofu. Diemžēl iestudējums iestrēga un nobeidzās konceptuālismā. Bet varēja būt citādāk. Režisors varēja nebūt pliks mākslinieks, bet arī sabiedrībai līdzi jutējs un tās dzīvdarītājs. Izrāde varēja kļūt par saviļņojošu jaunās paaudzes kulta gabalu. Nesaku to no iedomības, ambīcju augstumiem, bet atminoties priekšnojausto, ka steidzami nepieciešama sabiedrības mobilizēšanās. Tāda nenotika. Sekoja 2005.gads ar pirmo sodomītu manifestāciju, Anglikāņu dievnama apgānīšanu ar pasākumu “Geju mesa! Privet ot besa!” un sekojošā laika atliekas, kurā Latviju VVF vadībā, kā ar speciāli modificētu pārtiku trekninātu cūku, piepūta kaušanai. Protams, ne tikai Latviju – visu austrumeiropu, kuru rietumi bija nolēmuši izlaupīšanai.
Globalizatoru plāni šķobās. Pasauli pāršalc nebijis kreisums, turklāt nevardarbīgs. Ielās iziet miljoni, kuru acis nav pārbolītas vai eļļainas kā neoboļševikiem, neofašistiem vai nacionālradikāļiem. Ielās plūst jauni ļaudis inteliģentām, gaišām sejām. Pasaule ir pamodusies. Nemierīgi ir visur un vairs nekad nebūs tā, kā bija. Vispasaules revolūcijas nevardarbīgā fāze no nāves punkta ir izkustējusies. Uz tās fona režīma sargsuņi ar stekiem un triecienizturīgiem uzpurņiem demonstrē monetārā totalitārisma īsto sakodienu. Kā video liecībās redzams, trenēti vīri ar stekiem nežēlīgi sit pat sievietes, padzīvojušas kundzes un kungus. Līdz šim režīms savējos sita ar finansu mahināciju instrumentu palīdzību. Nu tie atmaskoti, nederīgi un režīms tautu sāk sist naturāli. Vēl jau nenogalina, taču agresiju demonstrē monstrs, kas strauji krīt agonijā.
Neaizmirsīsim arī Hilarijas līksmību par publiski apgānīto un kameru priekšā nokauto Kadafi. Četras dekādes viņš bija visdažādāko rietumu un austrumu režīmu draugs, pat Sarkozī priekšvēlēšanu kampaņas sponsors. Vai kāds viņu no vēl pavisam nesen dažādu samitu fotosesijās kopā pozējošajiem aizstāvēja? Neviens.
Arī Irāku neaizmirsīsim. ASV izpostīja stabilu valsti, veicināja vairāk kā miljona irākiešu nogalināšanu, bezjēdzīgā nāvē iedzina tūkstošiem savu karavīru, taču neko nepanāca. Irākā valda posts, spridzina katru dienu. Līdzīgi, kā Vjetnamā, ASV neko nepanāca nedz Irākā, nedz Afganistānā. Arī Ēģiptē ne. Arī Sīrijā nāksies samierināties ar sakāvi. Visos šajos reģionos varu pārņem un pārņems radikāli lokālie grupējumi.
Visā pasaulē strauji pieaug haoss. Tā bijis vienmēr pirms jaunas kārtības rašanās. Bet nebīstieties – tā vēl nebūs Rotšildu/Rokfelleru sapņotā Jaunā pasaules kārtība, tas vēl nebūs tik ļoti šiem necilvēkiem ekonomiski izdevīgais “pasaules gals”. Šai reizē tā būs tā pati, vēl līdz galam nepabeigtā, vecā kārtība. Jā, jā, tā pati, ko pāragri norakām, kā beigtu.
Kriesums ieiet apgrieda fāzē. Tikai nesašutīsim. Tas vairs nebūs primitīvs boļševiku kreisumu, bet moderna, ievērojami taisnīgāka iekārta, ko dēvēs dāžādi – par valsts kapitālismu, neoindustriālismu v.tml. Tas nebūs komunisms, taču es ļoti gribētu, lai tas kaut nedaudz būtu komŪnisms, par kādu rakstīts jau Apustuļu darbos:
“Bet visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs; viņi pārdeva savus īpašumus un rocību un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja.Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi, slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā. Bet Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti.” (Ap.d. 2:44-47)
Bet pagaidām vēl priekšā monetārā monstra agonija. Be careful!
Es ticu – mēs tiksim izglābti, ja ar dzīvu sparu un dedzīgu garu glābsimies ne vien individuāli savu sociālo tīklu profilos vai online ar mutu vien, bet arī visi solidāri kopā, radot un iemiesojot nevardarbīgas režīmam pretošanās dzīvos darbus.
Bet tagad dziesma, ko dziedāja “Klondaikas” cietumā ieslodzītie. Cietums – tā ir metafora arī Latvijā 22 gadus valdījušajam režīmam, kas mūsu Tēvzemi izpostījis nesalīdzināmi vairāk, kā visi zināmie ierpiekšējie.
Kaspars Dimiters
30.11.2012
mirušo revolūcija *
plika zvaigzne debess aktā
mirdz kā plaisa zarnu traktā
baktērijas klibo ļimstot
varas vergs tu esi dzimstot
treknas patriotu tēmas
zied kā melnas krizantēmas
karogs tēvzeme un tauta
mustangam pie viena pauta
norij mēli uzkod sēru
laimē pārvērties par zvēru
paslēp brīvību starp ciskām
mieru sastiķē no driskām
cērme čūsku tēlot grasās
kur tik caurums ielien masās
Dieva sejā kas ir svēta
demokrātija ir rēta
R:
pat ja atdzisīs mans rumpis
nebeigs liesmot lieko dumpis
īstā dzeja asins sviedros
mūžam turpināsies biedros
kā lai naida liesmas remdē
debess atgriez mani dzemdē
bars bez mīlestības ganās
bizness viss un drātēšanās
līķu kalnā rāpjas dzeja
dibens ir tās jaunā seja
tajā ieskaties kā draugā
brīvība ir karogs spraugā
R:
pat ja atdzisīs mans rumpis
nebeigs liesmot lieko dumpis
īstā dzeja asins sviedros
mūžam turpināsies biedros
kaspars dimiters
2004
* ulda marhilēviča dziesma no dailes teātra 2004.gada izrādes ‘klondaika’
