Kas mēs esam? Kas bijām, vēl nedaudz atceros, vēl izlasu ne tikai pasakās. Reiz mums bija acis, kas sekoja mākoņiem, zvaigznēm, sputņiku punktiņiem. Debesis mums bija ekrāns, uz tā sapņojām. TV nebija to izkonkurējis. Arī zemi nē, jo uz tās lielveikalu vietā vēl darbojās institūti, kas pētīja noslēpumainas lietas dabā, pētīja, kā ražīgāk sēt, art, slaukt, zvejot, cūkkopt. Institūti šo to arī atklāja un visa mūsu zeme zumēja no traktoru un druvu rūkoņas un šalkšanas, govju maušanas un pašu latviešu cūku rozīgās un klusās atspīdēšanas deficīta saldētavās. Toreiz vēl bija bērni, kas sapņoja kļūt par ornitologiem, ķīmiķiem, kosmonautiem. Ne tikai par juristiem, banku darbiniekiem (lasi – naudas viltotājiem). Mēs pamanījām komētas, kas nāk un tās, kas aiziet un vairs nekad nenāks, atstājot mūsu vienkāršību un vientiesību uzslavējošas mirdzošas astes. Mums pietika ar katru mirkli, lai katrā mirklī kaut ko jaunu saprastu.

Vēl senāk, kad vēl nebija manas atmiņas, dzīvoja latvieši, kuriem nebija savas banālās valsts, taču viņiem bija dvēseles, kas dzīvoja dzejas dzīvi, kas skalu gaismā sacerēja Dainas, vientiesīgi lūdza Tēvreizi un ticēja, ka lai jau kungi per, jo tie nekad neizpērs no mums laukā mūsu gara brīvību, radīšanas iedvesmu, dvēseles talantus, Dieva, Dabas un Darba tikumus. Mūsu senči pacietās, jo nebija vēl banālās valsts, kas gara kultūru ar politiku visos laikmetos tikai aptumšojusi, degradējusi. Politiskā vara – tas ir banāli. Vai jūs to neredzat? Politika visu padara vienādi banālu, plakanu, melīgu, apšaubāmu, nekvalitatīvu. Ne mazāk vienādu, kā PSRS laikos. Krāsu it kā vairāk, bet saturs – vēl materiālistiskāks, vēl svinam līdzīgāks. Šis svins izsmērēts masās un pat visseklāko atziņu peļķē velk jēgu uz grunti, noslīcina tikko aizmetušos patstāvīgu domu. Masu pasākumi transā novestus vienveidības mīļotājus pārvērš vienādas jūsmas rāvā, kuras dziļumā tikai tumsa. Taču lai kāda tā bijusi citos laikos, mūsu senči mācēja šo tumsu caurnirt, izceļot dievišķajā pacietības un vienkāršības gaismā Dainu pērles, Dabas mācēšanu, visu dzīvo uzturošā Darba mākslu un zināšanas.

Kas mēs esam? Sakām, ka neesam analfabēti, bet lasot neko neizlasām. Informāciju noķeram kā vīrusus un turpinām aizvien neārstējamāk slimot. Zinām, ka ēst to, ko ieved un pārdod, ir dzīvībai bīstami, taču ēdam. Zinām, ka tas, ko vēstī portāli par politiku un sadzīvi, ir dvēseli aplaupoša informācija, taču vienmēr no jauna pagrimstam portālu lasīšanā. Zinām, ka sociālie tīkli ir zonas, kurās no mums nosūkt pēdējo radošās domas enerģiju, radot ilūziju, ka esam draugi, sabiedrība, kaut kā saistīti, kaut kam derīgi, ar kaut ko apdāvināti, taču aizvien vairāk šajos tīklos sapinamies. Zinām, ka šie tīkli ir specdienestu un ar mūsu apziņu manipulējošu neliešu novērošanas, izpētes teritorijas, kurā mūsu klejojošie teksti nodod visu par mums, lai ar mums manipulētu ar katru sezonu vairāk un nežēlīgāk.

Kas mēs esam? Mēs mīlam savu zemi, taču to aizvien vairāk pametam. Mēs mīlam savu tautu, valodu, taču aizvien vairāk izmirstam, degradējam ģimeni, atstājam masu kultūras deģenerācijas varā mūsu bērnus. Mēs klīstam gar miskastēm vai nobeidzamies savos ar pensijām neapmaksājamos mitekļos, taču esam aizmirsuši pat sapņot par to, ka nelielā lauciņā pie pavisam nelielas mežmalas savā Tēvzemē mēs badā nekad nenomirtu. Kas mēs esam? Mēs zinām vai atceramies, ka mūsu ezeri, upes, meži ir skaisti, taču ļaujam to krastiem aizaugt un mežiem tikt izcirstiem nežēlīgos apmēros.

Tā var uzskaitīt bezgalīgi, taču mūsu nezināma novirziena prātam (lasi – neprātam) ar to tāpat vairs nevar līdzēt. Ja mēs zinām, ko ar mums, mūsu valsti, tautu, zemi dara ļaunu, tomēr to visu ar savu līdzdalību turpināt akceptēt, tajā piedalīties, kas mēs esam? Ja mēs zinām, kas ir tas labais, kas ar mums, mūsu valsti, tautu, zemi būtu jādara, bet ne tikai kopā nepiedalāmies tā iemiesošanā, bet pat katrs savu mazo varoņdarbu lauciņos nepacenšamies pierādīt, ka Tēvzeme – tā ir zeme, kurā iesēt, izaudzēt sev pašam savu prieku, maizi, bērnus, savu šodienu un savu rītdienu, tad kas mēs esam? Ja mēs redzam, ko dara ar mūsu debesīm un mūsu mākoņiem, ar pārtiku, zālēm, ko ar mums dara perversa morāle, ķīmiskās trases, TV, radio, šovi, no Dieva gūsta atsvabinātu dēmonu projekti, maitājot mūsu miesas un dvēseles…

Ja mēs to visu zinām, bet joprojām turpinām būt dalībnieki savas nācijas divas dekādes ilgušajā izvadīšanas pasākumā, kas mēs esam? Man liekas, ka mēs esam idioti. Es tāds jūtos, jo arī taču neesmu šo gūstekņu koncentrācijas zonu pametis, izslēdzies no sistēmas, joprojām ar to kasos, koķetēju, par visu ironizēju, līdzīgi citiem velku savu izdzīvošanas nastu šajā pēdējās stadijas gūstniecības atkarībā.

Es esmu idiots. Bet ja jūs domājat, ka tikai es, tā ir pirmā drošā pazīme, ka katrs, kas domā, ka nav idiots, ir ievērojami lielāks idiots par mani.

Dziesminieks Kaspars Dimiters