Šodien Cēsīs gribēju pačurāt. Izkāpu no auto, izmantoju brīdi, kad dēls bija Swedbankā un mekēju WC. Neatradu. Prasīju darbiniecēm, pie kura lodziņa varu pačurāt. Prasīju: varbūt miskastē? Iegāju arī pāris tuvējās kafejnīcās. Biju gatav izdzert kaut kafiju, lai tik tiktu havajā. Neatradu. Prasīju: vai drīsktu pačurāt pie bāra letes vai varbūt salvešu traukā? Neļāva. Pēc 40 min. pačurāšanas iespējas meklējumiem ietrāpīju kādā ēstūzī. Vaicāju, kur Cēsīs ļaudis čurā. Saņēmu atbildi, ka šis jautājums daudz apspriests Domes līmenī, taču tā arī nav vienojušies, vai Cēsu viesiem ļaut čurāt pieklājīgās tualetēs, vai ekspromtom – kur pagadās. Piem., pie prokuratūras, kādas bankas, tirgus laukumā vai centrā pie obeliska. No ēstuves dziļumiem iznira sievietre/laipnība. Viņa mani saprata, jo, savukārt, Rīgā esot bieži bijusi līdzīgā situācijā – tuvu apčurāšanās ekspromtam. Tiku ievests dienesta čurūzī. Ai, kā uzelpoju. Ja tā havaja būtu balons, mēs paceltos gaisā un aizlidotu laimīgi pačurājuši. Dodoties atpakaļ čurājošo ļaužu pasaulē, pa ceļam tomēr paņēmu kafiju un magoņmaizīti. Gribēju tā patiek paldies par Cēsu man sagādātajiem svētkiem. Ne tiem, kas tai brīdī pūta orķestra rorēs satiksmei slēgtajā centrā, bet šiem – pačurāšanas svētkiem ēstūža dienesta havajā. Nākamreiz, kad braukšu uz Cēsīm, ņemšu līdzi ceļojuma pisurāru. Vai tāds vispār ir? Zinātnieki, lūdzu, izgudrojiet tādu Cēsu domniekiem, lai izdala pilsētas viesiem. Tas būtu skaisti. Cēsis kļūtu par pirmo pārnēsājamo pisuāru pilsētu pasaulē. Jo tualetes jau par dārgu šai nabaga pilsdrupu pilsētai…

Ar cieņu -
dziesminieks
Kaspars Dimiters
22.06.2012
P.S. Kļūdas nelabošu…