Kredīta un debeta jēdzieni zināmi jau sen. Tie tiek pielietoti grāmatvedības uzskaitē un lielākā vai mazākā mērā ir zināmi tikpat kā visiem. Taču šodienas ekonomiskajā zinātnē grāmatvedība, tiesības un pati ekonomika (saimniekošana) sadalītas tā, ka tās ir nesaistītas. Tāpēc bankas kredīts un grāmatvedības kredīts ir divi dažādi jēdzieni.

Banku kredītu rada bankas, kas izsniedz aizdevumā  īpaša veida aizvietojamas lietas, kuras sauc par naudu. Civillikums, izceļot naudu kā īpaša vieda lietas, pieskaita tās bezķermenisku lietu kategorijai. Kāpēc bezķermenisku (nemateriālu)? Tāpēc, ka uz bezķermenisku lietu kategoriju attiecas saistību tiesības. Taču ne visādas un ne visas, bet tikai tās, kas nodrošinātas ar mantu. Citiem vārdiem sakot, tikai tās saistības, kas nodrošinātas ar saistības uzņēmušamies parādnieka mantu, rada kreditora prasību tiesības, kas arī var tikt atzītas par lietām. Šī ir ārkārtīgi svarīga likuma norma, jo likums aizdevumā ļauj izsniegt tikai lietas, proti, tikai nodrošinātas tiesības. Citiem vārdiem sakot, ja nauda, kuru banka laiž apgrozībā, nodrošinātas ar bankas mantu, tikai tāda nauda var kalpot kā aizdevuma priekšmets.

Ja tagad atgriezīsimies pie bankas kredīta, uzkrītoša un acīmredzama kļūst nelikumība, izsniedzot kā aizdevumu tā saucamo bezskaidro naudu. Kāpēc? Tāpēc, ka bezskaidrā nauda ir bankas saistības izsniegt skaidro naudu. Pati skaidrā nauda pieskaitāma lietu kategorijai tad, ja izlaišanas brīdī šīs lietas ir nodrošinātas ar mantu (zeltu, sudrabu vai to ārzemju naudas/valūtas, kas pati nodrošināta ar mantu, monetāro segumu).

Bezskaidrās naudas nodrošinājums ar skaidro naudu ir tikai daļējs, precīzāk, tāds, kādu to nosaka Centrālā Banka. Piemēram, šodien FRB bezskaidro dolāru “daļējuma” likme ir 0,25%. Tas nozīmē, ka bezskaidrā dolāra mantiskā vērtība (mantiskais saturs) ir tikai 0,25 centi, jeb 400 reizes mazāka, nekā tā mantiskais nodrošinājums. No ASV Civillikuma viedokļa izsniegt aizdevumus tādos “dolāros” nedrīkst. Bet no Krimināllikuma viedokļa tā jau ir krāpniecība, jo aizņēmēja īpašuma ķīlas vērība ir 400 reižu lielāka par saņemto aizdevumu.

Lai kreditēšanas brīdī no tādas krāpniecības izbēgtu, nepieciešama emitenta-bankas pilnībā nodrošināta norēķināšanās līdzekļu emisija. Šī uzdevuma atrisinājums ir gaužām vienkāršs. Lai to atrisinātu, klientam savu īpašumu jānoformē nevis kā ķīlu, bet kā aizdevumu bankai. Tad uz aizņēmuma laiku bankai jāemitē norēķina līdzekļi, kas par 100% ir nodrošināti ar tās mantu. Kāpēc ar bankas mantu? Tāpēc, ka aizņēmums ir mantas nodošana īpašumā uz noteiktu laiku. Ar aizņēmuma mantu nodrošinātie bankas izlaistie norēķinu līdzekļi ir vistīrākā veida grāmatvedības kredīts. Tās ir bankas prasījuma tiesības attiecībā pret klientu-aizņēmēju un tā ir vienkārša kredīta-debeta grāmatvedības uzskaites operācija. Tā ir vienas mantas (bankas aizņēmuma) apmaiņas pret citu mantu (norēķina līdzekļiem, ko aizņemas klients) uzskaite. Šī apmaiņa ir līdzvērtīga un no tās līdz aizņēmuma termiņa beigām procenti nerodas.

Tehnoloģiski klienta bankas aizņēmumu var novienkāršot līdz latos nominēta vekseļa izrakstīšanai. Bankai vien jāseko klienta maksātspējai un tā mantas stāvoklim, jo šī manta ir nodrošinājums klienta neapšaubāmajām saistībām attiecībā pret vekseli. Ja vekseli nominētu zeltā, bankas izlaistie norēķinu līdzekļi varētu kļūt arī starptautiski.

Tādā veidā bankas radītais kredīts būs 100% nodrošināts vai nu ar mantu, vai ar klienta darbībām, kurām ir mantisks raksturs (darbs), kredīts būs bezprocentu un pēc savas būtības atbildīs jēdzienam KREDĪTS. Kredīts ir uzticēšanās klientam kvantitatīvā līmenī.

Bezprocentu kredīts cilvēkus apvieno, jo projektu īstenošana taču vienmēr ir sadarbība. Turpretī aizdevuma procents ļaudis izšķir, jo visiem to atdot nav iespējams. Kāds noteikti paliks zaudētājos, jo bankas izlaiž naudu tikai kredītu izsniegšanai. Banku sistēmas kopējā naudas summa vienmēr ir mazāka par tādu apmēru, kādu sastāda kredītu procenti. Saprotot to vai nē, ļaudis šādos apstākļos vienalga sāk rīkoties pēc principa “katrs par sevi”.

Nacionālo banku darbības organizācijā ir divi principiāli svarīgi faktori: 1) kam piederoša manta – nacionālā vai ārzemju – ir nacionālās valūtas nodrošinājums un 2) kādā mērā banku emitētās saistības, kas tiek izmantotas nacionālajā ekonomikā kā norēķinu līdzekļi jeb nauda, ir nodrošinātas ar mantu. No tā ir atkarīgs, vai valsts attīstīsies neatkarīgi un kļūs bagātāka, vai arī nonāks parādu verdzībā, izputēs un zaudēs savu neatkarību.

Ja salīdzinām šodienas Latviju (pēc 1991.gada) ar pirmās neatkarības laika Latviju (no 1918. līdz 1940.gadam), ieraudzīsim milzu atšķirības augstāk norādīto faktoru īstenošanā. Pirmkārt, nacionālās valūtas – lata nodrošinājums ir ārzemju vērtības, dolāri un eiro, kas pat nav vērtējami kā manta, jo tās ir ārzemju FRS Centrālo Banku un ECB bezskaidrās saistības, kas pašas tikai daļēji ir nodrošinātas (dolārs par 0,25%, eiro par 1%). Otrkārt, šodien Latvijā likumdošanas līmenī banku emitētajiem bezskaidrajiem maksāšanas līdzekļiem jābūt nodrošinātiem tikai daļēji (no 17.01.2012 par 4%).

Šāda situācija vēsturiskā apjomā Latviju novedusi pie strauja ekonomiskās neatkarības līmeņa krišanās, ārējā parāda pieauguma (kopš 1992.gada – līdz pat 22 miljardiem latu) un daļējas (pagaidām) politiskās varas nodošanas Eirokomisijai. Bet tā Latvijā nav bijis vienmēr.  Tās vēsturē bija arī uzplauksmes un ekonomiskās augšupejas periods.

Ieguvusi neatkarību smagajā pēckara sabrukuma laikā, zaudējusi vairāk kā miljons iedzīvotāju un tikpat kā visu ražošanu, par spīti vispasaules krīzei Latvija līdz 1940.gadam Baltijā saglabāja vadošo lomu, bet pēc lauksaimniecības attīstības rādītājiem arī Eiropā spēja iegūt cienījamu vietu. Un tas viss tika sasniegts 15-20 gadu laikā!

Rudzu un auzu ražīgums bija augstāks par vairāk uz dienvidiem esošo Lietuvu. Pēc gaļas un piena patēriņa (ieskaitot sviestu) uz vienu iedzīvotāju Latvija bija pirmajā vietā Eiropā. Liellopu skaits bija augstāks par ievērojami agrārāko un apdzīvotāko Lietuvu, rūpniecības produkcija uz vienu iedzīvotāju bija Ls 192, Lietuvā – Ls 43, Igaunijā – Ls 80. 20. gadsimta trīsdesmitajos gados telefonizācijas līmenis bija sasniedzams tikai attīstītām valstīm. Latvijā uz 29,9 iedzīvotājiem bija viens telefona aprāts (tāpat, kā Francijā), Lietuvā – uz 146,9 iedzīvotājiem, Igaunijā – uz 54,2 iedzīvotājiem. Mirstība uz 1000 iedzīvotājiem Latvijā 1935.gadā bija 13,9, Lietuvā – 14,6, Igaunijā – 14.9, Anglijā – 12,2, Francijā – 15,7, Vācijā – 11,4.

Ir ļoti svarīgi zināt savu vēsturi, jo Latvijai bija finansu sistēmas nacionālās attīstības projekts.

Latvijas centrālās (emisijas) bankas pirmais neoficiālais projekts tika izstrādāts jau pirms Latvijas neatkarības proklamēšanas. Tolaik bija divas atšķirīgas pamatidejas: centrālā banka dibināma uz privātā kapitāla bāzes un centrālā banka – kā patstāvīgs valsts uzņēmums ar pamatkapitālu no valsts budžeta līdzekļiem. Privātās centrālās bankas projektu aizstāvēja Latvijas finansu ministrs (1921-1922) Ringolds Kalnings. Viņš pārstāvēja Baltijas vāciešu uzņēmēju intereses, aiz kā, savukārt, stāvēja Vācijas uzņēmēji. R. Kalninga idejas īstenošana nozīmētu Latvijas finansu sistēmas un visas saimnieciskās dzīves pakļaušanu Vācijas uzņēmēju interesēm un Latvijas finansu sistēmu kontrolētu cittautieši. Turklāt, noteicošā loma būtu vācu kapitālam.

Otru virzienu konsekventi aizstāvēja 1917. gada 2. decembrī dibinātās Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes finansu eksperti, kā arī topošā ārlietu resora darbinieki ar Z. Meierovicu priekšgalā. Viņi uzskatīja, ka centrālās bankas vadībai jābūt padomes rokās, bet tehniskās funkcijas jāīsteno bankas valdei. Par visiem padomes lēmumiem valdību informētu Finansu ministrijas pārstāvis, kuram būtu tiesības piedalīties bankas padomes darbā. Visi strīdi starp bankas padomi un Finansu ministriju jārisina Ministru kabinetam.

Kā redzams, centrālās bankas darbības shēma bija rūpīgi pārdomāta un precīzi formulēta. Tomēr sarežģītā saimnieciskā un politiskā situācija – pasaules karā cietusī tautsaimniecība, kā arī smagās cīņas pret Bermontu Rietumos un boļševikiem Austrumos – kavēja bankas izveidi.

Tikai 1921. gadā valdībai beidzot izdevās līdzsvarot valsts ieņēmumus un izdevumus un stabilizēt Latvijas rubļa biržas kursu. Tas ļāva turpināt 1919. gadā iesākto naudas reformu un pāriet uz savu stabilu valūtu – latu. Nodrošinot nepieciešamo likumdošanas aktu bāzi, Ministru kabinets 1922. gada 3. augustā apstiprināja “Noteikumus par naudu”, kam bija likuma spēks. Saskaņā ar noteikumiem Latvijas nauda bija jānodrošina ar zeltu. Bija paredzēts, ka jaunā naudas vienība – lats – būs līdzvērtīga 0.29032254 g tīra zelta. Šāds zelta saturs bija vienā Šveices zelta frankā, kas kalpoja par zelta bāzes pamatvalūtu Latīņu monētu savienības dalībvalstīs – Francijā, Šveicē, Itālijā un Beļģijā. Arī Latvija bija nolēmusi kļūt par šīs savienības dalībnieci. Vienlaicīgi tas bija signāls Latvijas valūtas starptautiskai atzīšanai. 1921. un 1922. gadā karā sagrautā tautsaimniecība pakāpeniski tika atjaunota. Ievērojamus līdzekļus budžetam deva valsts monopoli, akcīzes un muitas nodokļa ieņēmumi. Latvijas preces tika pieprasītas un sekmīgi pārdotas ārvalstu tirgos. Bija pienācis laiks ķerties pie ilgi atliktā projekta – emisijas bankas dibināšanas. Kad 1922. gada vasara bija pagājusi nesekmīgos mēģinājumos vienoties par Latvijas Bankas statūtiem ar visām Saeimā pārstāvētajām partijām, Ministru kabinets 19. septembrī sasauca ārkārtas sēdi, lai beidzot atrisinātu ieilgušo bankas dibināšanas jautājumu. Šajā sēdē tika apstiprināti patstāvīgas emisijas bankas statūti. 1922. gada 1. novembrī Latvijas Bankas rīcībā pārgāja Valsts Krāj- un Kredītbankas aktīvi un pasīvi, kā arī (“bez tam” – rusicisms) no valsts budžeta līdzekļiem Latvijas Bankai tika piešķirti 10 milj. latu pamatkapitāla veidošanai.

Bankas galvenie uzdevumi bija naudas zīmju emisija, to nodrošinājuma un apgrozības kontrole, naudas apgrozības regulēšana, tirdzniecības un lauksaimniecības attīstības veicināšana ar īstermiņa kredītu palīdzību, valsts kases un norēķinu operāciju veikšana. Banka bija tiesīga veikt arī komercdarbību. Saskaņā ar tolaik pastāvošo kārtību Finansu ministrija turpināja izlaist valsts kases zīmes un metāla sīknaudu, bet Latvijas Banka izlaida papīra naudas zīmes. Latvijas Bankas pirmās pagaidu banknotes ar 10 latu nominālvērtību izgatavoja Rīgā, Valstspapīru spiestuvē, iespiežot jaunu naudas zīmju tirāžu ar uzdruku “10 LATU” un norādi par naudas zīmes zelta segumu. Šīs naudas zīmes banka laida apgrozībā 1922. gada 2. novembrī – nākamajā dienā pēc darbības uzsākšanas.

Bankas darbības pirmajos 5 gados principā tika atrisināts viens no grūtākajiem kredītpolitikas jautājumiem – tautsaimniecības un privāto uzņēmēju nodrošināšana ar lētiem kredītiem. To panāca, pateicoties valdības un Latvijas Bankas koordinētai darbībai, izmantojot budžeta līdzekļus un strauji attīstot kredītkooperāciju.

Latvijas Banka jaunajām krājaizdevu sabiedrībām kapitāla veidošanai izsniedza 5-10 tūkst. latu aizdevumu pret attiecīgās sabiedrības visu valdes locekļu parakstītu vekseli. Šāds vekselis pusgada laikā bija apmaināms pret krājaizdevu sabiedrības klientu vekseļiem ar sešu mēnešu termiņu. Šī prakse attaisnojās. 1927. gadā Latvijā bija 588 krājaizdevu sabiedrības, kuras apvienoja 173 tūkst. biedru. Izsniegto kredītu kopējais apjoms sasniedza 68.1 milj. latu jeb apmēram ceturto daļu no visu kredītiestāžu aizdevumu kopsummas.

Hipotēku banka un Valsts Zemes banka pildīja specializēto banku funkcijas. Tās nodarbojās ar ilgtermiņa kreditēšanu un sekmēja agrārās reformas sasniegumu nostiprināšanos. 1920. gada decembrī darbību uzsāka arī Latvijas Tautas banka, kas tika dibināta kā kooperatīvo kredītu centrāle.

Latvijas tā laika finansu sistēmas pamats bija lata nodrošinājums par 100%. Nodrošinājuma struktūrā ietilpa zelts, sudrabs, ārzemju skaidrā valūta. Īpaši svarīgs šajā vēsturē bija tas, ka vairāk par 25% nodrošinājumu veidoja pilsoņu neapšaubāmās saistības. Proti, emitētās nacionālās valūtas nodrošinājums lielākoties bija pašu valsts nacionālā manta. Otrs svarīgs faktors bija izpildvaras iespējas ietekmēt Latvijas Bankas Padomes lēmumus, šo iespēju saglabājot līdz pat brīdim, kad naudu sāka emitēt Padomju varas finansu sistēma. Pie tāda pat lēmuma 1933.gadā bija spiests nonākt arī ASV prezidents Rūzvelts, izdodot Dekrētu un piešķirot Finansu ministrijai tiesības drukāt savu naudu, kas jau 1934.gadā beidzot ļāva Savienotajām Valstīm izkļūt no Lielās depresijas.

Izdarot īsu finansu sistēmas vēstures kopsavilkumu, īpaši jāpasvītro pilsoņu kredīta izveidošanas pieredze Latvijā. Šīs kreditēšanas formas pozitīvā ietekme uz ekonomiku bija tā, ka banka emitēja ar pilsoņu saistībām nodrošinātu naudu, kas pati bija nodrošināta vai nu ar pilsoņu mantu, vai darbu. Vairāk kā pusi LB aktīvu sastāvēja no šīm saistībām, proti, no pilsoņu vekseļiem. Ne zelts, ne ārzemju valūta – tikai pilsoņu darbs un šī darba radītā manta. Tas, kā darbojas šis bezzelta kredīta radīšanas mehānisms, bija zināms jau sen. Vēl Aleksandrs Puškins savā romānā “Jevgēnijs Oņegins” rakstīja:

“… bij ekonoms reiz izcils kāds,
tas ir – viņš spēja spriest kā tāds,
kas zin, kā valsts kļūst bagātāka,
no kā tā dzīvo, un ka var
bez zelta izdzīvot viņš ar,
ja preci vienkāršu gūt māka”.

Kā darbojas naudas emitēšana bez zelta, ja tai pat laikā visa nauda, ka tiek laista apgrozībā, nodrošināta par 100%? Pamatprincips ir vienkāršs. Lai bankas saistības (nauda) būtu nodrošinātas, bankas īpašumā jābūt mantai par tādu pat summu, kāda ir apgrozībā laisto saistību vērtība. No kurienes bankai tādu mantu ņemt? No aizņēmēja, kuram vajadzīga nauda, lai norēķinātos. Piemēram, zemnieki atveduši novākto graudaugu ražu elevatoram. Elevators, kā graudu glabātājs, zemniekiem par graudiem izraksta noliktavas kvīti. Tas ir ordera vērtspapīrs, kas apstiprina zemnieku īpašuma tiesības uz graudiem. Nododot šo vērtspapīru bankai kā aizdevumu, zemnieki pretī saņem svaigi drukātu naudu. Tagad – uzmanību! Šī nauda ir nodrošināta ar bankas īpašumu, proti, ar īpašuma tiesībām uz elevatora graudu noliktavas kvīti. Tāda nauda ir par 100% nodrošināta un ar pilnām tiesībām var kalpot kā norēķinu līdzeklis valsts ekonomikā, t.i., zemnieki ar to var samaksāt strādniekiem, pirkt nepieciešamos materiālus u.tml. Paliek tikai viens jautājums – kā noteikt šīs naudas vērtību. Taču arī tas ir vienkārši. Pietiek, ja valstī ir kaut viens kilograms tīra zelta un, līdzīgi, kā 1922. gadā, lata vērtība noteikta, piem., 0,2 gramu zelta apmērā un uz šī 1 kg zelta nodrošinājuma pamata tiek nodrukāti 5000 latu un ar šiem latiem tiek novērtēta (nominēta) “graudu nauda”.

Protams, reālajā dzīvē rodas vēl virkne tehnisku jautājumu, bet tie tiešām ir tikai tehniski jautājumi un analizēt tos nebija šī raksta mērķis. Musm bija svarīgi saprast galveno principu, to, ka nacionālo naudu var radīt uz pašu nacionālā produkta pamata. Un šodien to var darīt tikai LHZB, jo pēc likuma tai ir tādas tiesības – izlaist tādus uzrādītāja papīrus. Par to rakstīts Civillikuma 1525.panatā: Izlaist tādus uzrādītāja papīrus var tikai valsts dibinātas vai apstiprinātas kredītiestādes. Ja gadījumā šī banka tiks pārdota ārzemniekiem, ar to Latvijas tauta vairs nevarēs patstāvīgi drukāt nacionālo naudu un zaudēs pēdējo iespēju izrauties no ES pārvaldes un totālās kontroles, lai atgūtu savu neatkarību.

Tāda emisijas mehānisma apstākļos valsts droši tiktu aizsargāta no ārzemju emisijas centru ietekmes, bet Centrālā Banka vairs nebūtu vajadzīga vispār. Banku darbības kontroles funkcijas varētu tikt reducētas līdz ārzemju valūtu “cross kursu” piesaistīšanai pie lata, ko varētu veikt arī Valsts Kase.

LATAV