Bez kaut daļējas atgriešanās pie zemes īstu, pilnīgu un radošu prieku atlkušajā dzīves laikā savā Tēvzemē piedzīvot būs neiespējami. Zeme kā uz ceļiem nometusies cilvēkiem lūdzas: “Sējiet, stādiem manī… Es jums atdošu desmitkārtīgi, simtkārtīgi… Jūs būsiet paēduši, kopā ar putniem un visu dabu iepriecināti, laimīgi… Viss būs pa īstam…”

Arī dzīvot no bodes pārtikas vien, kā pilsētnieks, vairs nav iekšā. Un paradokss ir tas, ka pat laucinieki atradinājušies cerēt, paļauties uz zemes dāvāto. Vēl paradokss, ka Skujenes viekalā, piem., nav nedz gurķu, nedz tomātu. Pat Nīderlandes nav. Milzu pagasts, milzu laukiem. Varētu taču būt nosēts siltumnīcām, bet nekā. Un visi tā mierīgi, caurmērā pieņem, turpina klausīties varas bezsamaņā, pasīvi cerēt… Žēl Tēvzemes.

Ka varētu visi mēs pārcelties uz saimniekošanas salām, veidot jaunu Tēvzemes arhipelāgu. Pēc šīs saules trīsvienības, par ko labāku nav izdomājis neviens – Dievs, Daba, Darbs. Trīs šajā sistēmā degradētas būtiskākās lietas. Ja mēs to spētu… Lai Rīga paliek deputātiem, banksteriem un gejiem. Pārējo Latviju varētu sākt apdzīvot cilvēki.