Vakar klaiņoju pa sava mitekļa apkaimes romantiskajām ieliņām un bildēju neparasto. Atgriezies pie saviem un Krišjāņa Barona vārtiem, pamanīju pretējā pusē pienākam bomzīgi košā svīterī un kājām skaļi bradājam metāla dzērienu bundžiņas. Garām čāpoja kāds “kolēģu” pārītis, arī bomzīši. Tie piestāja un arī parakājās konteinerī. Kādā pudēlē vēl bija palicis kāds padzēriens. Bomzīte to piebeidza un pavaicāja košajam svīterim, ko viņš tik skaļi tās bundžiņas bradā. Košais svīteris atbildēja, ka tagad šamo metālu kilogramā pieņem par tik un tik. Bomzīte pateicās par padomu un teica, ka “mūžam neaizmirsīs”. Saruna notika Latvijas Izmirātu valsts valodā, kas, kā zināms, ir bomziešu valoda.

Visu šo košo tikšanos trāpījos iemūžināt telefonā. Fiksētajam apakšā paklāju savu “Ai, LatvijЯ” country versiju. Manuprāt, sanāca koši un trāpīgi. Jo šis režīms mūs visus aizvien vairāk stūrē mēslu konteineru vai prombēgšanas virzienā.