Vissmagākā sabiedrības apziņas slimība ir nespēja iedziļināties sistēmā, tās funkcijās, ekonomikas principos, monetārajā politikā. Esam tā ideoloģizēti, ka nespējam vairs domāt saimnieciski izdevīgi un tālāk par priekšvēlēšanu kampaņu vai referenduma dienu. Kamēr režīmam bija spēja noturēt sabiedrību labklājības ilūzijā (protams, apģērbjami, apēdami pārdzīvojamā), nacionālie jautājumi kaut kā dzīvojās dežūrējošā novārtā. Drosmīgi mācījāmies būt kā amerikāņi, slengot, repot, šlāgerē ne tikai latvju, bet arī eirovīzē. Tikko labklājības ilūzijas sejas maskā parādās sistēmas spitālīgos vaibstus atmaskojošas plaisas, nacionālie jautājumi tiek uzpeldināti visu mēslu virspusē un braši pieteikti, ka tieši tagad un ne mirkli vairs vēlāk tiem ir galvenā loma (irstošās maskas maskēšanā?).

Brīdī, kad kā trauksmes zvaniņiem būtu jādžingelbeļļo “glābjam tautu no bada! glābjam mežus no izciršanas! glābjam zūdošos pagastus, lauku skolas, ambulances! glābjam Latviju kā saimnieki, ne kā eirokomisāru ietramdīti gūstekņi! glābjam savu Tēvzemi visi, kam tā vēl dārga, kopā!”, praktiskās lietas no apaļā galda pēkšņi tiek pilnīgi noslaucītas un no masas tiek laukā spiestas pēdējās jaudas rezerves, lai valsti kūdītu pašsakropļoties naidīgās sadursmēs.

Vai ekonomiski sagrautā, parādos iedzītā, visos līmeņos totāli atkarīgā valstī, kuras iedzīvotāji nabadzīgi, izmisuši, neziņas vajāti no bada bailēm, varēsim būt laimīgi tāpēc vien, ka tieši šajā brīdī un tieši tādā izpildījumā latviešu valoda palikusi nesatricināmi iecirsta valsts Satversmes klintī, kurā tā netika cirsta nedz 1922., nedz 1933., nedz 1994., nedz 1996., nedz 1997.gada Satversmes variantos.  Turklāt tādā klintī, kuras dzimtā smilšakmens 80% pieder ārzemju finansu struktūrām un banku tīkliem (lasi – slazdiem)?

Jau 20 gadus esam notverti ideoloģiju seklumā, mākslīgi uzsildītā un emulgētā treknumā loloti par parazītiem, baudītājiem, izklaidoņiem, tolerastiem, bet te pēkšņi visagresīvākajā viedā mums liek demonstrēt, cik esam pārliecināti un dedzīgi nacionālpatrioti. Un uz to mūs aicina tieši tās ideoloģijas turpinātāji, kas visus patstāvīgos domātājus dekādēm neatlaidīgi apkarojuši, degradējuši, izsmējuši, konfrontējuši ar it kā veiksmīgajā un pareizajā Latvijas ceļā valsti vedošajiem. Turklāt tieši tad, kad loģiski esam nonākuši strupceļā, mūs aicina nevis uz pie samaņas nākšanas sarunām, bet vēl kūda uz valodu kariem.

Vai pie valsts ekonomiskās sagrāves vainīgi atkal tikai kādi citi, tikai svešie no Bolderājas, tikai dienesti un tikai impērijas? Paši taču veidojām, balsojām, uzturējām šo režīmu, kas mūs novedis tur, kur solidāri esam nonākuši – trubā, kas nepavisam neatgādina kapitālisma uzvaras fanfaru, drīzāk pasaules gala bazūni.

Vai joprojām turpināsim klausīt tiem pašiem vecajiem tās pašas vecās sistēmas varu sagrābušajiem? Cik reizes lai tie mūs vēl aplaupa, pazemo, piesmej, izcūko, sarīda… ? Cik lietussargu, izpletņu, salmu, siena, kūlas, rozā, zilo, zaļo, oranžo revolūcijās mums vēl jāaplaužas, lai nāktu pie patstāvīgas samaņas? Par cik aprobežotiem mums sevi vēl un vēl jāpierāda, lai tādā pašā garā turpinātu savu bojā iešanu, mīņādamies tālāk uz vietas pa to Latvijas ceļu, kas kā graffiti uzzīmēts uz režīma uzslietās gaišās nākotnes sienas? Tas nekas, ka ķieģeļi izkārtoti sārtbaltsārtā rakstā. Galvas mums sen atdauzītas pilnīgi visiem.

Lai nāktu pie prāta, vispirms jānāk pie samaņas.

Dziesminieks Kaspars Dimiters
17.02.2012

P.S. LV varas kūrētās politikas stila mākslīgā nacionālradikālisma augļi:

1.Krievi pret latviešiem, latvieši pret krieviem.
2.Grūtupa modrējošā aicinājuma bažītie – pret ebrejiem.
3.Miera Memoranda parakstītāji – pret visiem nemiera cēlājiem, gan latviešiem, gan nelatviešiem.
4.Dūles “Baltās lapas” un tās atbalstītāju latviešu norakstīšana, izsmiešana no latviešu puses.
5.Alvja Hermaņa aicinājums veidot “latviešu nodevēju sarakstu”.

Summa: latviešiem jānīst krievi, latviešiem jānīst ebreji, latviešiem jānīst… latvieši!!!

Ko latviešiem jāmīl?