Vakar 28.decembrī 17.30 mūžības pusē pārcēlās manas sievas Līgas 86 gadus vecā mammīte Anna, ko bērni bija iedēvējuši par Vekiņu. Pēdējie vārdi, ko viņa līdz pēdējam savas dzīvības mirklim spēja izrunāt bija tikai trīs. Par tiem arī šis mūs visus tik ļoti mīlējušā Vekiņa piemiņai veltītais tēlojums, kas radies kā pirmais aizlūgums par viņas Dievup ceļojošo dvēseli.

Zeme nopūšas ar siltās ziemas elpu un čukst: tās sīkās un sīkstās rociņas, aiz kurām eņģeļi satvēra sīko un sīksto sieviņu, lai celtu debesīs, mīlēja manas pļavas, taciņas, dobes un vadziņas, katru iesēto un katru novākto mana klēpja augli. Vēl zemes nopūtā saklausāms: tās rokas mani nerakāja, bet mīlēja, kopa – viss, viss, kas manā klēpī uzdīga, brieda un piedzima, bija no viņas mīlestības.

Visu zemes pastāstīto līdz galam saprast nemaz nav iespējams, jo tūlīt klāt arī veco zvirbuļu pēctecis un no pakša steidz izčirkstēt savu liecinājumu par sīko un sīksto sieviņu. Par viņu varētu stāstīt visi viņas mājām kaut reizi pāri lidojušie putni. Tas nekas, ka viņa bija sīka sieviņa. Viņas darbi nekad nebija sīki. Tie bija viegli salūkojami pat no vistālākās zvaigznes. Vai tā tiešām bija, to viņa tagad pati uzzinās no visu zvaigžņu un zvaigznāju Saimnieka.

Un vēji. Ai, ko tie varētu pastāstīt par sīko sieviņu. Vēji, lai uzzinātu pēdējo, taču spēj apvīties pat ap vissīkāko matu, izcilāt vismazāko puteklīti. Sīkās un sīkstās sieviņas iztecētās taciņas, nosēdētie kūts ķeblīši, slaucītais priekšnams vai nams, katrs gaisā saceltais puteklītis zina kādu stāstu par viņu. Šodienas pasaulei, kas sadzird tikai briesmu lietas, šos mazos stāstiņus sadzirdēt būtu ļoti grūti, jo tajos ir tikai labais.

Ko pasaulei aizraujošu lai pastāsta sīkās un sīkstās sieviņas skartais parastais gružu puteklītis, kas no viņas rūpju pieskāriena mirkli bija sajuties par zeltu? Vai pasaule viņa mazo, knapi saklausāmo putekļa zilbju vijumu par vienu un to pašu – par lielo mīlestību, kas kā saule lija pāri sīkās un sīkstās sieviņas plaukstu piālu un sirds malām, spētu sadzirdēt? Nu, nē taču. Pat plastmasas kāšamais sietiņš viņas sīkajās un sīkstajās rokās jutās kā īsta alumīnija. Par viņu pazinušo lietu un lietiņu prieku tā varētu turpināt bezgalīgi.

Tajos citos, ne šīssaules laukos, kur jau sen ganās un mūžīgi brīvi dzīvojas visi sīkās un sīkstās sieviņas apmīļoto lopiņu, acīm un ausīm apbrīnoto putnu un kukaiņu pulciņi, nu tiek pušķotas pļavas, rotāti celiņi, greznotas zelta gotiņu zelta kūtiņas. Dieva mājās taču nāk viņu saimniece – sīkā un sīksta sieviņa ar plašo, neizsmeļami mīlošo sirdi. Eņģeļiem pat atļauts Dievam koklējamās kokles aizdod sīkās un sīkstās sieviņa koptajiem un lutinātajiem kaķiem un suņukiem, kam, mūžības laukus apskraidot, ķepiņas kļuvuša maigas kā pūkas un veiklas kā saules zaķi. Tas tik debesīs būs redzēts, ka kaķi ar suņukiem eņģeļu kokles skandinās. Bet šajos svētkos tas būs atļauts, jo pārnāk taču sīkā un sīkstā sieviņa, kas zemes dzīves laikā pacietīgi piepildījusi Lielo Dzīves Pienākumu.

Kas ir Lielais Dzīves Pienākums?: vaicā sīkās un sīkstās sieviņas Dieva klusuma piepildītajā istabā no putekļu kamoliņa tikko dzimušais jaunputeklīts. Putekļu kamols noripo līdz galda kājai un jaunputeklītim saka: redzi, tur augstu augstu uz paša galda guļ Mīlestības Grāmata un tajā rakstīts, ka Lielais Dzīves Pienākums ir tāda mīlestība, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem. Jaunputeklīts, noķēris garāmslīdošu svārku vēju, mirkli uzvirpuļo virs galda un sauc: vai, vai, te jau kā debesīs, un tā aizmigusī sieviņa mirdz tā, kā tie burti uz tās Grāmatas…

Kamēr cilvēks dzīvo, viņš iet: saka putekļu kamoliņš. Kamēr putns dzīvo, tas lido: saka putekļu kamoliņš. Kad cilvēks beidz dzīvot, viņš vai nu mirdz, vai tumst prom: jau savādāk turpina putekļu kamoliņš. Sīkā un sīkstā sieviņa…: vēl grib turpināt putekļu kamoliņš, taču to pārtrauc no galda augstumiem uz zemi atpakaļ atputējušais jaunputeklīts: sīkā un sīkstā sieviņa mirdz prom… jā, jā… es pats redzēju, viņa mirdzēja prom… mirdzēja kā tie Mīlestības Grāmatas zelta burti…

Kad jaunputeklīts bijīgi apklusa, vērodams Lielo Dzīves Pienākumu piepildījušās sīkās un sīkstās sieviņas prommirdzēšanu, istabas aizvien bezgalīgākajos griestos dzisa trīs vēl ļoti silti un ļoti dzīvi vārdi. Tikai trīs, taču tik lieli un pilnīgi, kā visīstākās ticības apliecība. Lūpas, kas tos vēl pavisam nupat bija izrunājušas, jau gulēja, sakļāvušās Dieva domuzīmē. Runātājas seja bija mitējusies atstarot šīs pasaules krāsas un pārvērtusies fotogrāfijā.

Eņģeli ar fotoaparātu redzēja tikai no fotogrāfijas izkļuvusī sīkās un sīkstās sieviņas dvēsele. Tā eņģelim sacīja: es esmu Anna… bet es esmu ļoti veca… Eņģelis pasmaidīja un, uzmetis fotoaparātu spārnā, saņēma Annas roku, sacīdams: skaties man acīs, tās ir spoguļi… Anna paskatījās un iesaucās: tajā spogulī man ir tikai 27 gadi… Eņģelis pasmaidīja vēlreiz: Nekādā “tajā spogulī”… tā taču esi tu… dvēsele nekad nekļūst vecāka par 33 gadiem… Anna priecīgi kā bērns ievaicājās: vai es nekad nekad vairs nenovecošu?… Mūžīgi nekad: atbildēja eņģelis fotogrāfs un, 27 gadus jauno Annas dvēseli pie rokas turēdams, palīdzēja tai mirdzēt prom tālāk un tālāk.

Uz zemes sastingušajam Annas tēlam līdzās sēdēja vistuvākie. Tie raudāja, lūdzās. Griestu bezgalību bija pamanījis tikai jaunputeklīts. Svecītes dega un atgādināja par pirms pāris dienām dziedāto “Klusa nakts, svēta nakts”. Vēl taču Ziemassvētku laiks. Tomēr apmaldīties skumšanā neļāva atmiņas par mīlestību. Tās visiem cilvēkiem vienmēr ir visskaistākās.

Visu Annas mīlestību nemaz nevarēja atcerēties. Tās bija tik daudz un tā bija dāvāta visiem tik vienādi liela. Annas mīlestība nešķiroja bērnus, mazbērnus, znotus. Viņa nemaz nezināja, kā tas ir – šķirot. Viņa zināja, kā ir šķirot kartupeļus, labākos saberot savējiem, sliktākos pietaupot sēklai. Annai nekad nebija par daudz burku vai maisiņu. Arī burkānu nekad nevarēja būt par daudz, jo bija jāsanāk visiem. Un visiem sanāca gan kartupeļi, gan burkāni, gan marinēti gurķi. Kad cienasts izsīka, visi zināja, ka avots neizsīks. Visi jutās tā, it kā tur būtu kāda brīnumu fabrika, kā tāds uz zemes nokritis pilnības raga gabaliņš, kur viss vienmēr brīnumainā veidā radās no jauna. Un tā jau arī bija.

Anna zināja visādus noslēpumus. Senos laikos, kad modē bija strādāt, mīlēt, priecāties un Dievam pateikties, visa kā bija gana, jo mīlestības bija gana. Degviela spēkam, lai darbi nestu laimi un pietikšanu, taču ir mīlestība. Un ne jau kaut kāda īpašā uz kaut kādiem īpašajiem, bet, gluži kā pašam Dievam, uz visiem daudz un vienādi. Annai bija tāda mīlestība. Visi ap viņu sasēdušie tuvinieki sev klusībā vaicāja: no kā gan tik liela mīlestība sakrājama?… Līdz pašām debesīm caurspīdīgajā klusumā, caur kuru prom mirdzēja Annas dvēsele, kā pasaulīgām acīm paslēptas Betlēmes zvaigznītes mirguļoja nerakstītu vārdu zīmes: vienkāršība, pieticība, pacietība.

27 gadīgā Annas dvēsele viegli saspieda eņģeļa roku: vai es drīkstu paskatīties atpakaļ… uz savējiem… vai viņi nav pārāk tālu no manis?… Eņģelis tikai smaidīja, taču apstājās. Gaiss ap viņu galvām iedūcās kā kamenes un tiešām iesmaržojās pēc medus. Tā smaržoja priestera lūgšanas, kad viņš mani cienāja ar Svēto Vakarēdienu: sacīja Anna. Nu tā smaržo un dūc tavu tuvinieku lūgšanas… viņi tagad vienmēr sarunāsies ar tevi lūgšanā… un tu nekad no viņiem nebūsi tālu: paskaidroja eņģelis. Anna kļuva priecīga un vaicāja: vai es varēšu viņus mīlēt tāpat, kā tur, kad biju viņu vidū?… Eņģelis uzlidoja virs Annas galvas augstu augstu: es tagad esmu tālu no tevis… vai tu mani labi dzirdi?… Tikpat labi, kā tad, kad biji tuvu: sacīja Anna. Te, mūžībā, nekas vairs nav tālu… te, mūžībā, viss ir tikai tuvu… jo tuvāk Dievam, jo tuvāk viens otram: sacīja eņģelis. Ja tavi mīļie nenogurs runāt lūgšanu valodā, viņi vienmēr būs kopā ar tevi: viņš vēl piebilda. Bet kāpēc tad mēs kaut kur ejam?: vaicāja Anna. Tas ir tavas dzīves dziestošais laiks, kas pārvēršas mūžīgumā… tev tikai tā liekas, ka mēs kaut kur ejam… tā nav iešana, tā ir pāriešana… kā pārvēršanās…

Anna satvēra eņģeļa spārnu un paslēpa tajā savas skaistās dvēseles seju. Tu raudi?: vaicāja eņģelis. Lūdzu, lūdzu, ļauj man vēlreiz paskatīties uz to pasauli, uz tām sienām, uz tiem griestiem, uz tiem, ko tik ļoti mīlēju: lūdzās Anna. Bezgalība nošvīkstēja kā zobens un Anna nošķaudījās. Viņa atkal bija atpakaļ sastingušajā tēlā un atvēra acis. Mīļais Kungs: Anna atdzīvinātajā sirdī ielūdzās: ak, tad tās bija Tavas acis šai mazajā ikonas rāmītī, kas man pēdējos mēnešus bija kļuvušas vistuvākās… savus mīļos sāpes man iemācīja redzēt ar sirdi, bet Tevi, Kungs, es vairāk un vairāk gribu skatīt vaigā… nekad taču Tevi vēl neesmu redzējusi…

Anna aizvēra acis un atkal atgriezās pie eņģeļa. Vai Dievs būs tikpat skaists, kā tajā bildītē?: viņa vaicāja. Tu ļoti mīli?: arī vaicāja eņģelis. Es… ļoti mīlu: apliecināja Anna. Viņai tas sanāca tik īsti, ka eņģelim pār vaigu noritēja asaru pērlīte. Tu arī raudi?: izbrīnījās Anna. Aiz svētlaimes: sacīja eņģelis. Dievs ir mīlestība: viņš liecināja. Anna, mirkli mūžības paklusējusi, sacīja: tikai savās pēdējās ciešanās uzzināju, ka tā īstā, lielā, nekad neapsīkstošā mīlestība uz visiem manī ir no Dieva – ka tas bija Dievs manī, kas visus visus palīdzēja man tik ļoti mīlēt… Cik Dievs ir skaists…

Eņģelis ar fotoaparātu apstājās: Tālāk es tevi nepavadīšu… Es tikai iemūžinu, jo esmu eņģelis iemūžinātājs… Tālāk tevi pavadīs šis eņģelis… Un Annas priekšā nostājās vēl baltāks, vēl gaišāks, vēl par eņģeli iemūžinātāju pazīstamāks eņģelis… Mirkli mūžības valdīja klusums. Tad eņģelis sacīja: es esmu tev līdzās visu tavu dzīvi, kopš tavām kristībām… es esmu tavs Sargeņģelis… Anna samulsa, jo pasaulīgām acīm nekad to nebija redzējusi, tikai jutusi. Viņa samulsa no lielās pateicības, ko izjuta pret Sargeņģeli. Anna samulsa un aizmirsa, ka Sargeņģelis taču viņu pazīst visu viņas dzīvi. Viņa kā bērns, kas tikko iemācījies runāt, bijīgi novērtējot katru vārdu, lēnītēm izrunāja: Es… esmu… Anna…

Annas (Strodes, dzim. Jēkabsones) znots
dziesminieks Kaspars Dimiters
29.12.2011

P.S. ATVADĪŠANĀS NO ANNAS STRODES – RĪT, 30.DECEMBRĪ PLKST. 12.00 NO KRIMULDAS BAZNĪCAS. NOGLABĀTA AUGŠĀMCELŠANĀS DIENIŅAI VIŅA TIKS NO KRIMULDAS BAZNĪCAS NETĀLAJOS SNIĶERU KAPOS. VISAS ZIŅAS SAŅEMAMAS, ZVANOT UZ TĀLRUNI 27882903