Teksts radās no vairāku komentāru virknes, kas izlija zem apakšā redzamās informācijas un klātteksta par ievērojami lielo latviešu skaitu Ļeņina valdībā. Taču sākšu ar apvienoto komentāru, kas bija atbilde standarta uzbraucienam “kas aiz Dimitera stāv”. Jau sākumā to atklāšu – aiz Dimiteriem stāv Dievs, kuru Dimiteri lūdz, dziedādami arī 20 gadus ilgušā megaateistu režīma valkāto dziesmu “Dievs, svētī Latviju.”

Tikko kāds mēģina izkāpt no aprobežotās nacionālistiskās politikas smilšu kastes, tūlīt panesas gudrīšu uzbraucieni “kas aiz viņa stāv”. Kas stāv aiz visiem 20 gadus par savu postu balsojušajiem? Kas ievēlēja savus laupītājus, savas zemes izpostītājus? Kaut kas taču mūsu tautas jēgai priekšā IR aizkārts? Kaut kāds apziņas krēslu radošs dzelzs priekškars. It kā taču pietiekami zināt, ka viens no tuvākajiem čekas šefa palīgiem Jēkabs Peterss pilsoņu kara gados izcēlās ar asiņainām represijām Petrogradā, Kijevā, Kronštatē, Tambovā, Donas apkaimē, un ka cits latvietis, virsčekista vietnieks, Mārtiņš Lācis, asinīs slīcinot Maskavu, Kazaņu un Ukrainu. Pietiek taču zināt arī, ka “troikas” idejas tēvs bija R.Eihe. Ļeņins, kā kalmika un ebreja krustojums, ienīda krievus. Tāpēc talkā tika ņemti gudrākie un nežēlīgākie. Kā gudrākie – ebreji, kā nežēlīgākie – latvieši. Tos sūtīja visnepateicīgākajās misijās. Viss taču dokumentēts. Protams, bija cēlais mērķis – par to apsolītā nacionālā valsts. To arī dabūjām. Bet par kādu cenu! Un ne jau tikai Staļina labvēlības dēļ pret saviem poģeļņikiem. Viņam ar rietumiem bija līgums, ka Baltija saglabājama kā buferzona.

Protams, mums, vienkāršiem ļaudīm, jāpateicas par savas valsts tapšanas iespēju un īsajiem ziedu laikiem, par iespēju sazelt nācijas pašapziņai, tautas kultūrai, taču tas bija avanss, kuru tā kā vajadzētu sākt atpelnīt. Dieva žēlastības laiks bija pirmā Latvijas brīvvalsts. Dieva žēlastības laiks bija arī atgūtā uz Atmodas Barikādēm. Pirmo mums tiešām atņēma ar varu. Otru – atdeva mūsu pašu ievēlētie priekšstāvji. Protams, savu varu no mums viņi ieguva ar ļaunu viltu. Taču avanss darbojas joprojām un vēl ir iespēja suverēni attapties.

Taču to var tikai tad, ja apzināmies, ja atzīstam arī savu priekšteču noziegumus, nevis vainojam visā mūsu laikam tuvāku laiku un ar primitīvākām maņām nīstamus varmākas. Eihes, Petersa, Meggi, Lāča, Jansona & Co genocīda noziegumi mums nav jānožēlo, taču tie mums jāzina un jāatzīst. Mums jānožēlo mūsu pašu grēki – pēdējo 20 gadu aklums, stulbums, hipermateriālisms, visa acīm, ausīm, jūtām uzņemtā nešķīstība, gatavība sodomizācijai, eitanāzijas idejām, vienaldzība pret savu zemi, atteikšanās no tradicionāla darba tikuma, tā vietā ļaujoties valdzinājumam seklas baudas līmenī, uz parāda sasniedzamai viltus labklājībai. Jo tas viss, kas nu ar mums notiek, ir pelnīti. Mums visiem, kā nu katrs mākam, ir jāatgriežas no grēkiem. Mums ir jānostājas uz tīras sirdsapziņas pamatiem. Ļaujoties plānprāšu provokācijām atkal mesties krievu nīšanā, mēs vēlreiz varam kļūt par Ļeņina asiņaino gvardi un Eihes, Petersa, Meggi, Lāča, Jansona & Co benžu asiņainās tradīcijas turpināt.

Un ne jau krievi vai cittautieši pie vainas. Asiņainos matos mūs visus grib salaist specdienestu globālo scenāriju pašmāju inscenētāji – tie, kas stāv aiz LV valodas un Ru valodas referendumu antinacionālajām diversijām. Tas ir globāls plāns. Latvijā inscenētais – vien lauska tajā. Tāpat sarīda valstis visā pasaulē, provocējot to iekšienē etniskus, politiskus, reliģiskus konfliktus. Sabiedrību šķeļ arī tie, kas tradicionāļu vairākumam pūlas uzspiest necilvēcīgas “cilvēktiesības”. Tas viss noticis un notiek visur – Irākā, Lībijā, Krievijā, Sīrijā, drīz Irānā. Taču tas ir perversi, noziedzīgi, lēti un stulbi.

Ja ļausimies šīm provokācijā un tā visa dēļ ies bojā jau tā pa pusei bojā aizgājušie no latviešu mazā un novārdzinātā atlikuma, mēs, ja antikonstitucionālo referendumu tomēr atbalstīsim, būsim vislielākie nelieši.

Ir jādara viss, lai ar saviem vistuvākajiem cittautiešiem par izdzīvošanu un valsts atgūšanu mēs visi cīnītos kopīgi. Ja ne, mūsu nobradās krievu tanki, kas, iespējams, tā arī paredzēts Kremļa un Baltā nama miksētajā paktā. Jo kas mēs lielvarām esam? Ne-kas. Vien buferzona, kājslauķis sirojošu karavīru zābakiem, ieroču noliktava vai poligons eksperimentiem. Viens no “maigākajiem” – referendums.

Laiks jau ir daudz vēlāks par pēdējo, kad mums JAU BIJA jākļūst garīgi neatkarīgiem un viedi jācīnās par balansu visu imperiālo projektu krustcelēs. Viss ir nokavēts, taču mēs joprojām esam krustcelēs, uz kurām “maz bērniņš rotaļājas…” Tā tas bijis, jo te nu mēs visi atkal esam.

Nacionālā pašapziņa nedrīkst tik devalvēta aklas iedomības veidā, lai tautai tik kritiskā laikā izlādētos naida frekvencē. Ja tomēr apliecināsim sevi, kā negudrus un paši sev liksimies varoņi, metoties izprovocētajos slaktiņos, tad arī laikus apzināsimies, ka paši vien būsim radījuši saviem tautiešiem jauno nākotni. Tad nesūdzēsimies, ja ik vakaru pie mūsu mājām, pie mūsu vecīšu vai bērnu mitekļiem klīdīs tipi ar savilktām dūrēm, ložraižiem vai cūku tuteņiem. Vai būsim gandarīti par “latvisku Latviju” tādā iestudējumā? Kūdīt un ļauties kūdīties naidam ar saviem vistuvākajiem kaimiņiem tik sprādzienbīstamā laikā var tikai nožēlojami, materiālisma notrulināti un maniakāli egoisti.

Latvija, salīdzinot ar Nīderlandi, uzskatāma par etniskām pārmaiņām iztukšotu apgabalu. Francijā, Anglijā u.c. valstīs, kur jau dekādēm apzināti iepludināti imigranti no arābu un Āfrikas valstīm, lai vajadzīgā brīdī varētu izprovocēt iekšējās sadursmes, viss priekšsagatavots. Mums laimējies izkļūt sveikā. Esam vien tie paši, ar tiem pašiem vien kaimiņiem, kurus, ja ne mīlam, tad vismaz pazīstam. Ja sāksim ar tiem karu, labākajā gadījumā aizbēgs pēdējie paskriet spējīgie letiņi un cittautiešus aizstāvēt atrāpos kāpurķēžu “diplomāti”, bet sliktākajā – “apgleznot” Latviju tiks sūtīt simtiem tūkstoši daudzkrāsainu nelaimīgo no Āfrikas. Vai esam gatavi tiem sacīt “Welcome“? Varbūt tomēr ar saviem kaimiņiem uz draudzīgi sadzīvošanu VELKAM?

P.S. Lai lasītu zemāk ieklāto tekstu, jāpaver šī bilde un jāaplūko Ļeņina valdības nacionālais sastāvs: http://bit.ly/rKQJVJ
Fragmenti kopēti no grāmatas “Ленин в жизни” (Гусляров Е.Н. ОЛМА–ПРЕСС 2004), kuras tīmekļa adrese: http://bit.ly/rCRpta

Pievienotajā grāmatas daļas kopijā lasāms, ka no 539 Revolucionārās varas turētājiem 34 bija latvieši, kamēr krievi tikai 31. (Pāris letiņu uzvārdiem pierakstīts “ebrejs”, piem., Lācim, Gailim, Smilgam). Pārliecinošo vairākumu veidoja ebreji – 442.

Čekists Roberts Eihe, kā “obkoma” 1.sekretārs, ieteica Staļinam dibināt slavenās troikas un Lielā terora laikā, kā troikas priekšnieks, parakstīja vismaz 48 000 nāves spriedumus. Čekists Mārtiņš Sidrabs-Lācis aicināja uzdot aizturētajiem tikai vienu jautājumu, proti, kāda ir viņa sociālā izcelšanās, un, atkarībā no atbildes, lēma vai nu nošaut, vai atbrīvot. Viņu pamatoti sauc par Ukrainas bendi, kopā ar latvieti Karlsonu, nāves sodu izpildītājiem Meggi (10 000 pašrocīgi nošautie) un Maču (15 000 nošautie). Par Bunduli, Vēveri, Noviku, Šmitu (Jansonu) un citiem pat nerunājot.

Ja to visu krievi celtu gaismā, “maz neliktos”. Arī tāpēc ir neapdomīgi turpināt vienvirziena konfliktēšanu, definējot, kuri ir un kuri nav okupanti vai citādi atbildīgi par boļševiku režīma noziegumiem pret Latviju. Ja turpināsim tādā atslēgā, tad Krievijas iznīcināšanas pamatlicēji, salīdzinot pēc kopijas attēlā aplūkojamā saraksta, vairāk bija latviešu, ne krievu tautības. Paradoksāli, taču pietiekami loģiski pamatojami būtu, ja pie visiem saviem referendumiem Lindermanis vēl paceltu jautājumu par kompensācijām, kuras visas Krievijas impērijas tautu vārdā būtu jāpiedzen no latviešu tautas. Jo tieši mūsu priekšteči taču ņēma pierādāmu dalību revolūcijas varmāku sūrāko resoru vadībā. Sarakstā taču nav čukči, evenki, kirgīzi, kazahi, pat lietuvieši un igauņi nav. Ir, ko padomāt, lai laikus sāktu bremzēt ideoloģisko tītaru nacionālismu. Tas izdevīgs tikai tiem, kam uzdevums apkalpot visiem imperiālismiem izdevīgas sadursmes, tā atņemot pēdējos spēkus veļ kaut “ču ču” uz patstāvīgu valstiskumu vārgi cerošās valstīs.

 

Kaspars Dimiters
29.12.2011